Autoritāro režīmu jaunā solidaritāte
Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Armands Astukevičs Latvijas Radio raidījumā “Brīvības bulvāris” norādījis uz satraucošu tendenci – autoritārie režīmi vairs nav izolētas salas, bet gan aktīvi mācās un sadarbojas savā starpā, tādējādi stiprinot savas pozīcijas un radot jaunus drošības izaicinājumus Latvijai. Šī savstarpējā solidaritāte un sadarbība ļauj šiem režīmiem ne tikai noturēties pie varas, bet arī audzēt savas militārās spējas, kas tiešā veidā ietekmē Latvijas drošības situāciju.
Pētnieks uzsver, ka šāda tendence nav jauna, taču tās intensitāte un koordinācija pieaug. Autoritārie režīmi dalās pieredzē un stratēģijās, kā vājināt demokrātiskās valstis, izmantojot gan hibrīdpasākumus, gan ekonomisko spiedienu, gan tiešu militāru apdraudējumu. Šī kopīgā mācīšanās un atbalsts krīzes brīžos ir kļuvis par nozīmīgu faktoru, kas palīdz šiem režīmiem ilgtermiņā saglabāt un pat palielināt savu ietekmi.
Krievijas un citu autoritāro režīmu stratēģijas
Armands Astukevičs, kuram ir maģistra grāds politikas zinātnē un iepriekšēja darba pieredze Aizsardzības ministrijā, norāda, ka Krievija bieži vien ir šīs sadarbības iniciatore, bet arī citas autoritārās valstis aktīvi meklē veidus, kā stiprināt savas pozīcijas. Viņš pievērš uzmanību tam, ka šie režīmi arvien biežāk izmanto laika vilcināšanas taktiku, lai panāktu savus mērķus un novājinātu pretinieku. Šī stratēģija ļauj izvairīties no tiešas konfrontācijas un saglabāt manevra brīvību.
Piemēram, Krievijas ārpolitikas procesu analīze ir viena no Astukeviča pētniecības interesēm, kas ietver arī valstu noturības un pretošanās hibrīdapdraudējumiem pētīšanu. Viņš skaidro, ka šie režīmi bieži vien manipulē ar informāciju, rada polarizāciju demokrātiskajās sabiedrībās un cenšas graut uzticību institūcijām. Tāpat tiek attīstītas militārās spējas, kas varētu tikt izmantotas potenciālu konfliktu gadījumā.
Ietekme uz Latvijas drošību
Šī autoritāro valstu savstarpējā solidaritāte tieši ietekmē Latvijas drošības situāciju. Ciešās attiecības starp šiem režīmiem nozīmē, ka jebkura destabilizācija vai agresīva rīcība vienas valsts pusē var ātri atspēlēties uz kaimiņvalstīm. Tas rada nepieciešamību Latvijai pastāvīgi stiprināt savu aizsardzību un gatavību reaģēt uz dažādiem apdraudējumiem.
Astukevičs izceļ, ka, lai gan NATO ietvaros notiek cieša sadarbība, ir svarīgi arī reģionālā līmenī stiprināt drošību, īpaši sadarbībā ar Baltijas valstīm, Somiju, Zviedriju un Poliju. Šāda padziļināta militārā sadarbība reģionālajā tvērumā varētu kalpot kā stabilizējošs faktors pret pieaugošajiem draudiem no autoritāro režīmu puses.
Nākotnes izaicinājumi un Latvijas loma
Pētnieks uzsver, ka turpmākajos gados būs svarīgi sekot līdzi šīm tendencēm un pielāgot Latvijas drošības politiku. Cerības uz to, ka politiskās pārmaiņas citās valstīs automātiski atrisinās drošības problēmas, ir pārāk optimistiskas. Gluži pretēji, ir jābūt gataviem reaģēt uz dažādiem scenārijiem un aktīvi iesaistīties starptautiskajā sadarbībā.
Astukeviča analīze liecina, ka autoritāro režīmu spēja pielāgoties un sadarboties ir ievērojama. Tādēļ Latvijai, tāpat kā citām demokrātiskajām valstīm, ir jābūt gatavai šiem izaicinājumiem, stiprinot savu noturību un aktīvi veicinot drošību reģionālā un starptautiskā mērogā. Laika vilcināšana ir kļuvusi par ieroci, ko autoritārie režīmi izmanto savā labā, un demokrātiskajām valstīm ir jāspēj ātri un efektīvi reaģēt, lai nezaudētu savu pozīciju pasaules ģeopolitiskajā ainavā.