Animācija kā spēcīgs stāstījuma līdzeklis
Spāņu režisores Irēnes Iborras Rico leļļu filma “Olīvija un neredzamās zemestrīces” (“L’Olívia i el terratrèmol invisible”) ir viena no nominētajām filmām Eiropas Kinoakadēmijas balvas labākās animācijas kategorijā. Kā informē Latvijas Sabiedriskie Mediji, režisore intervijā Latvijas Televīzijas žurnālistei Andai Bošai atklāj savu skatījumu uz animācijas nozīmi un tās spēju dziļāk uzrunāt skatītāju, kā arī stāstīt plašākas un simboliskākas vēstis.
Irēne Iborra Rico, kura ir arī mamma Olīvijas vecumā meitenei, norāda, ka animācija, īpaši leļļu animācija, viņai ir kļuvusi par galveno izpausmes līdzekli. Viņa atzīst, ka jau kopš bērnības mīlējusi kino, taču vēlāk atklājusi savu aicinājumu radošajās rokdarbu pasaulē un tieši leļļu animācijā. Iedvesmu viņa smeļas no tādiem meistariem kā Jans Švankmeijers un Garijs Bardins, novērtējot viņu darbu spēcīgo tekstūru, simbolismu un dziļumu. “Manā galvā notika klikšķis, ka ir iespējams radīt tādu kā rokdarbu kino,” stāsta Rico, uzsverot, ka animācija paver plašas simboliskas iespējas stāstu atklāšanai.
“Olīvija un neredzamās zemestrīces”: stāsts par bērna pieredzi krīzē
Filma “Olīvija un neredzamās zemestrīces” stāsta par 12 gadus veco Olīviju, kura kopā ar māmiņu un mazo brāli saskaras ar dzīves grūtībām, kad ģimene zaudē savu mājvietu. Spiesti pārcelties uz dzīvi sociālajā mājā, Olīvija piedzīvo smagus pārdzīvojumus, kas saistīti ar skolas un draugu pamešanu, kā arī emocionālo atbalstu mātei un brālim. Šīs smagās emocijas filmā attēlotas kā neredzamas, tikai Olīvijai jūtamas zemestrīces. “Kā mammai man “Olīvija” lika ļoti aizdomāties, brīžiem acīs sariesās asaras, jo stāsts runā par tik daudzām ģimenei aktuālām lietām,” atzīst režisore.
Šī ir pirmā pilnmetrāžas animācijas filma katalāņu valodā, kas veidota izmantojot stop-motion tehniku. Tā ir starptautiska kopražojuma filma, kurā iesaistījušās kompānijas no Spānijas, Francijas, Beļģijas un Čīles. Filma jau ir demonstrēta vairākos starptautiskos kinofestivālos, tostarp Anesī, Listo un Tallinas Melno Nakšu filmu festivālā.
Animācija kā aktuāls Eiropas kino žanrs
Animācijas filmas arvien vairāk tiek atzītas par nozīmīgu Eiropas kino kultūras sastāvdaļu. To apliecina arī nominācijas Eiropas Kinoakadēmijas balvām. Šogad animācijas filmu kategorijā tika izvirzītas vairākas filmas, tostarp Latvijas režisora Ginta Zilbaloža filma “Straume”, kas 2024. gadā saņēma Eiropas Kinoakadēmijas balvu kā labākā animācijas filma. Šis ir nozīmīgs sasniegums Latvijas kino vēsturē, jo pirmoreiz balvu ieguvusi Latvijas animācijas filma.
Lai gan “Olīvija un neredzamās zemestrīces” nav ieguvusi galveno balvu, tās nominācija apliecina tās kvalitāti un spēju sasniegt starptautisku mērogu. Eiropas Kinoakadēmija jau vairākus gadus ir paplašinājusi savu nolikumu, lai atzītu animācijas un dokumentālo filmu nozīmi, ļaujot tām pretendēt arī uz galveno Eiropas filmas balvu.
Ievērojamais ieguldījums leļļu animācijā
Irēne Iborra Rico ir pazīstama Spānijā kā režisore un scenāriste, kuras darbos bieži vien tiek pievērsta uzmanība sociāli nozīmīgām tēmām. Viņas filma “Olīvija un neredzamās zemestrīces” ir spilgts piemērs tam, kā animācija var tikt izmantota, lai emocionāli piesātināti un simboliski attēlotu sarežģītas tēmas, piemēram, bērna pieredzi sociālas krīzes apstākļos.
Režisore uzsver, ka viņas pievēršanās animācijai bijusi nevis izvēle, bet gan atklāsme, kas ļāvusi viņai izpausties radoši un stāstīt stāstus savā unikālajā veidā. Darbs ar lellēm un objektu kustināšanu prasa īpašu pacietību un meistarību, taču rezultāts spēj radīt unikālu vizuālo pieredzi, kas spēcīgi rezonē ar skatītāju.