Mediķu pašaizliedzība Barikāžu laikā: Asinis un dzīvības glābšana krīzes priekšvakarā

Pirms 35 gadiem, 1991. gada janvāra dramatiskajiem notikumiem, kas pazīstami kā Barikāžu laiks, mediķu lomai bija izšķiroša nozīme. Viņi ne tikai sniedza neatliekamo palīdzību ievainotajiem, bet arī demonstrēja ārkārtēju pašaizliedzību, glābjot cilvēku dzīvības un ziedojot pat savas asinis. Kā informē Latvijas Sabiedriskie Mediji, Doma baznīcā vien ik dienu uzturējās ap simts mediķu, kuriem uzdots veikt dežūras arī uz barikādēm. Medicīnas punkti tika izveidoti Latvijas Televīzijā, Latvijas Radio, Augstākajā padomē un Ministru kabinetā.

Mediķu organizācija un darbs krīzes situācijā

Barikāžu laikā mediķu darbs bija nepieciešams un ļoti nozīmīgs. Pēteris Apinis, kurš tikai dažas dienas pirms barikādēm bija kļuvis par Ārstu biedrības prezidentu, atzīst, ka nebija pilnībā gatavs organizēt mediķu darbu šajā sarežģītajā situatīvā. Tomēr ideja par mediķu gatavību palīdzēt cietušajiem izplatījās spontāni, un cilvēki pulcējās, lai sniegtu savu ieguldījumu, lai gan dažkārt tas notika stihiski un neorganizēti. Vecrīgā vien vairākās vietās dežurēja ārsti un medmāsas, nodrošinot medicīnisko palīdzību.

Bijušais Latvijas Medicīnas akadēmijas (tagad RSU) Hospitālās ķirurģijas katedras vadītājs un Rīgas 1. slimnīcas Ķirurģiskās klīnikas vadītājs Anatolijs Ņikitins atceras, ka jau pirms janvāra notikumiem tika prognozētas iespējamās sekas, balstoties uz pieredzi Lietuvā. Slimnīcās tika atbrīvotas gultasvietas, pasūtīti rezerves medikamenti un asins aizvietotāji. Viņa vadītās klīnikas personāls, kā arī vecāko kursu studenti, dežurēja Doma baznīcā ierīkotajā medpunktā, sniedzot visu veida medicīnisko palīdzību.

Operāciju zāles un asins ziedošana

Doma baznīcā, kā arī citās vietās, tika ierīkotas pagaidu operāciju zāles, lai nodrošinātu neatliekamo palīdzību. Lai gan telpas baznīcā vairs nav pieejamas, atmiņas par operāciju zāles iekārtojumu saglabājušās – bija galds, operāciju lampa, elpināmā aparatūra un citi nepieciešamie medikamenti un instrumenti. Viens no visvairāk aizkustinošajiem stāstiem ir par kinooperatora Gvido Zvaigznes glābšanu. 1991. gada 20. janvārī viņš tika smagi ievainots uzbrukuma laikā pie Iekšlietu ministrijas uz Bastejkalna. Operāciju zālē mediķi cīnījās par viņa dzīvību, un šajā cīņā tika ziedotas arī viņu pašu asinis. Diemžēl, neskatoties uz mediķu milzīgajām pūlēm, Gvido Zvaigzne no gūtajiem ievainojumiem mira dažas dienas vēlāk.

Mediķu motivācija un skatījums uz nākotni

Barikāžu laiks mainīja Latvijas medicīnas domāšanu. Kā rezumē Pēteris Apinis, šīs dažas dienas iedeva cilvēkiem citu apziņu – viņi vairs nebija padomju mediķi, bet kļuva par Latvijas mediķiem. Šī pieredze stiprināja vienotības sajūtu un gatavību aizstāvēt savu valsti. Lai gan daudzi no tiem, kuri bija gatavi palīdzēt, vairs nav mūsu vidū, viņu pašaizliedzība un drosme paliek atmiņā.

Gvido Zvaigzne, kurš dzimis 1958. gadā, bija talantīgs kinooperators, kurš smagi cieta, filmējot notikumus pie Iekšlietu ministrijas. Viņš tika apbalvots ar Viestura ordeni pēc nāves par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts neatkarības aizstāvēšanā. Viņa dzīvesstāsts un traģiskā bojāeja atgādina par barikāžu laika upuru upuriem un nepieciešamību vienmēr būt gataviem aizstāvēt savu brīvību.

Mantojums un piemiņa

Barikāžu laika notikumi un tajos iesaistīto cilvēku pašaizliedzība joprojām tiek pieminēta. Tiek organizēti atceres pasākumi, tiek veidotas filmas un raksti, lai saglabātu atmiņas par tiem, kas cīnījās par Latvijas neatkarību. Piemineklis barikāžu dalībniekiem atrodas Vecrīgā, bet Gvido Zvaigznei ir veltīts piemiņas akmens Rojas vidusskolā. Šie piemiņas objekti un stāsti kalpo kā atgādinājums par tautas vienotību, drosmi un pašaizliedzību, kas tika izrādīta 1991. gada janvārī.