Germans Matjušenko: “Pirmais puslaiks, protams, bija labāks, jo nospēlējām neizšķirti, taču arī otrais puslaiks, domāju, bija diezgan labs – neuzskatu, ka mums nepietika spēka kā pret frančiem. Vienkārši viņi iesita savus momentiņus. Un tie pat nebija supermomenti – ar savu finālturnīru pieredzi izspieda maksimumu un iesita arī pusmomentus, kurus mēs savukārt neiesitām. Šaurā rotācijā spēlēt ir grūtāk, bet labi, ka starp spēlēm bija vairāku dienu atpūta. Konkrēti man šovakar spēka pat bija vairāk nekā pret Franciju. Fiziski bijām gatavi labāk nekā iepriekšējai spēlei, bet visu izšķīra pusmomentu realizācija.
Horvātijas otrie vārti? Izsitām bumbu aiz viņu vārtiem, un es skrēju pakaļ viņu stabam. Trenera norādes bija tādas, lai pret stabiem spēlētu tikai es vai Baklanovs. Skrēju viņam [Peričam] līdzi, bet vārtsargs ļoti precīzi iemeta, un viņš vienā pieskārienā apstrādāja un iesita. Tieši par to arī iepriekš runāju – tas pat īsti nebija moments, viņš skrēja, vārtsargs meta pāri visam laukumam, un viņi tādā veidā guva vārtus. Tas pat nebija pusmoments – tā bija sakritība. Un pieredze!
Treneris mūs ļoti labi sagatavoja tam, ka viņi būtībā spēlē tikai caur lielajiem stabiem. Bijām tam gatavi, un man šķiet, ka viņi tādā veidā neko īsti arī neizveidoja – varbūt pāris reižu, kad viņi pieņēma, apgriezās un uzsita, bet arī tie bija tikai pusmomenti. Mēģinājām spēlēt viņiem priekšā, lai viņi nesaņemtu bumbu vai saņemtu tikai tuvu auta līnijai, no kurienes viņi vairs nebūtu tik bīstami. Domāju, ka arī ar viņu ātrajiem spēlētājiem tikām galā diezgan labi, tomēr, kā jau teicu, beigās izšķīra viņu pieredze un māka visu spēli aizvadīt vienā līmenī, vispār nestresot. Mums savukārt bija labāki un sliktāki posmi – kā pa kalniņiem.
Turnīra pēcgarša ir slikta, jo netikām tālāk. Mēs noteikti ticējām, ka tas ir iespējams, un pirms spēles visi bijām pārliecināti, ka varam to paveikt un tiksim tālāk. Turklāt zinājām, ka 1/4 finālā visdrīzāk pretī nāktu Armēnija, kur arī būtu visas iespējas soļot vēl tālāk. Taču Horvātija šodien bija spēcīgāka, tādēļ esmu bēdīgs un pēcgarša ir slikta. Savā starpā jau bijām runājuši, ka šai izlasei nākotnē ir liels potenciāls. Izlases kodols kopā var spēlēt vēl 10-12 gadu, tādēļ šis turnīrs viņiem ir tikai pluss, kas dod pieredzi un ticību, ka arī paši var kvalificēties nākamajam Eiropas čempionātam. Arī es vēl ceru četrus gadus paspēlēt. Vismaz četrus – visi apkārt te jau smaida (smejas). Pēc šādām spēlēm, kad turklāt atnāk atbalstītāji – milzīgs viņiem paldies! -, negribas to visu pamest.
Domāju, ka noteikti spējam kvalificēties arī paši. Šis pusotrs gads ir parādījis, ka varam cīnīties ar tām izlasēm, kuras tiek pašas, un varam tās apspēlēt. Tos pašus ungārus – nospēlējām neizšķirti [4:4] un uzvarējām [2:1]. Tas nav vienkārši, bet tas ir izdarāms – ar pareizu treniņprocesu, ar grūdienu jaunatnei, ka šis čempionāts var viņus mudināt braukt spēlēt uz ārzemēm, kur pieredzi iekrāt var daudz ātrāk. Un tad arī šādās spēlēs klāsies vieglāk. Nerunāsim varbūt vēl par Top 10, bet ar tiem pašiem horvātiem – ja nospēlētu ar viņiem vēl piecreiz, domāju, ka noteikti kādā spēlē arī uzvarētu vai dabūtu punktu. Ir jāspēlē šāda līmeņa spēles, un tad tas viss arī būs – kvalificēties ir ļoti reāli.”