Beate sevi nesauc par aktrisi vai pat dziedātāju, viņa sevi uztver kā radošu personību, mākslinieci. Nupat Daugavpils teātrī pirmizrādi piedzīvoja mūzikls “Agrā rūsa”. Elīnas Zālītes romāns “Agrā rūsa”, kura darbība noris 1930. gadu Latvijā, pazīstams arī pēc tā 1979. gada ekranizācijas, kuras režisors bija Gunārs Cilinskis. Beate iedzīvojas Elzas lomā, kura ir jauna, skaista dāma ar lieliem sapņiem un pārliecību, ka nauda ver vaļā visas durvis. Sarunā ar laikrakstu “Latgales Laiks” Beate pastāstīja par izjūtām, kas pārņēma, iejūtoties lomā, un to, kā viņa nokļuva uz skatuves.
– Beate, kas vilina būt uz skatuves?
– Gan dziedāšana, gan skatuves māksla man liek justies uz skatuves kā mājās. Es varu būt brīva un varu darīt, ko man liek. Ir reizes, kad domas ar režisoru vai producentu sakrīt, bet gadās, ka nē. Ir jauki, ja režisors, veicot labojumus, argumentē tos un raisās diskusija. Jo tikai diskusijā var nonākt pie veiksmīga vidusceļa. Es vienmēr uzdodu jautājumus, es vēlos šo diskusiju, jo klusējot es nespēju pakļauties. Es ļoti novērtēju, ka šajā mākslas industrijā mēs varam veidot dialogu. Kad iepazīsti jaunus cilvēkus mākslinieciskajā procesā, tu mācies no viņiem gan labu, gan sliktu, bet mācies.
– Kur sanācis spēlēt un kur pašlaik jūs var redzēt uz skatuves?
– Pašlaik darbojos tikai šajā mūziklā. Iepriekš esmu sadarbojusies ar vairākām iestādēm: “Producentu grupa 7” ir trupa, kas uzved muzikālās izrādes un mūziklus, tā nav konkrēta vieta vai teātris. Tiek savākta trupa, iestudēts uzvedums un izbraukāta Latvija. Šajā projektā es piedalījos vienā uzvedumā — “Neglītais pīlēns” Rēzijas Kalniņas režijā.
Skoleniem.lv bija projekts, kurā tiku iesaistīta caur savu skolu, tad mācījos Rīgas doma kora skolā, mūzikla nodaļā. Mums bija iespēja veidot mūziklu “Klase”. Projekta ietvaros pievienojās arī Latvijā populāri mūziķi. Mūziklu izrādījām “Skolas soma” projekta ietvaros visā Latvijā.
Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī biju iesaistīta Jaungada koncerta veidošanā. Tagad es tur nedarbojos, taču sadarbība turpināsies.
Sadarbība ar Daugavpils teātri sākās ar manu solo un ansambļa eksāmenu, kur Ilona Bagele bija manas žūrijas sastāvā. Eksāmena laikā Ilona nofilmēja video, ko vēlāk nosūtīja Oļegam Šapošņikovam. Tad sākās komunikācija ar viņu un tā nu esmu šeit.
– Var teikt — veiksme?
– Es gribu teikt, ka šajā industrijā, lai arī kur tu uzstātos, lai cik liels vai mazš ir pasākums, tu nekad nezini, kas būs skatītājs. Tu nekad nezini, kādi piedāvājumi var nākt.
– Vai ceļš uz skatuvi bija ieplānots, sākās jau bērnībā?
– Es sāku dziedāt pavisam maziņa, ap četru gadu vecumu, bet pirmajā koncertā, sabijusies no ežu mātes, noskrēju no skatuves. Tad gan paņēmām pauzi, bet jau 7 gadu vecumā atkal sāku dziedāt studijā “Zvaigžņu sala”. Piedalījos koncertos, pasākumos, bet jau sestajā klasē sapratu, ka nav izaugsmes. Tad nāca sapratne, ka ir jāuzstāda mērķis, tāpēc nākamajos gados gatavojos iestājpārbaudījumiem Rīgas Doma skolā. Mācījos pamatskolā un mūzikas skolā apguvu klarnetes spēli. Pēc devītās klases iestājos Rīgas Doma kora skolā. Absolvējusi Rīgas Doma kora skolu, iestājos Jāzepa vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, mācos džeza vokālu.
– Vai vecāki atbalstīja šo mākslas ceļu?
– Jā, vecāki un ģimene vienmēr mani atbalstīja. Tieši viņi bija tie, kuri mani mudināja spēlēt kādu instrumentu, ja vēlos savu dzīvi saistīt ar skatuvi. Izvēlējos klarneti, jo tā attīsta elpošanu. Muzicējot uz skatuves, sajutu īstu prieku, līdz vienubrīd sapratu, ka darīšu visu, lai izdotos. Man ir bijis otrs plāns, gribēju būt mediķe. Varbūt izklausās smieklīgi, bet kādreiz es tomēr iegūšu fizioterapeites kvalifikāciju. Tagad gan vēlos saprast, kas vispār notiek šajā dzīvē, ir daudz plānu, arī kādreiz mācīties ārzemēs, uzstāties mūziklā ārzemēs.
– Kādas ir sajūtas pēc mūzikla Daugavpils teātrī?
– Man, laikam, Elzas loma ir diezgan smaga. Izdzīvojot lomu pati un skatoties uz Katažina Dudareva, kas ir mana/Elzas dubliere, ir radušās divas atziņas. Pirmā — lai arī kas notiktu, ģimene vienmēr būs blakus. Lai kādas muļķības būtu pastrādājis cilvēks, vienmēr būs kur “atkrist”, es tā gribētu cerēt. Un otrā — nav jāskrien laikam pa priekšu. Cilvēks ir mantkārīgs un egocentrisks, vienmēr gribas visu ātrāk, bet ir vērts gaidīt un dienas beigās padomāt par to, kas jau padarīts. Viss notiks tad, kad tam ir jānotiek.
**AGRĀ RŪSA nākamreiz skatāma svētdien, 29. martā pl. 17.00.
Foto no Beates Megijas Baranovskas personīgā arhīva
Foto: Džeina Saulīte