Ne vien kvantitatīvi, bet arī kvalitatīvi Volfganga Amadeja Mocarta atstātais muzikālais mantojums ir ārkārtīgi iespaidīgs un būtisks, savu aktualitāti nezaudējot arī mūslaiku pasaulē. Vīnes klasiķa skaņdarbi dzīvo gan uz operskatuvēm, gan koncertzālēs un neskaitāmos skaņu ierakstos, tie iedvesmo jaundarbiem, iekrāsojas džeza un rokmūzikas valodā, un pārtop gan elektroniskās versijās un populārās mūzikas iedvesmas avotos, gan mobilo telefonu melodijās un videospēļu skaņu celiņos. Sācis kā brīnumbērns, Volfgangs Amadejs Mocarts daiļradi noslēdzis kā brīnummeistars. Un kaut arī viņa skaņumākslas emocionālais smagumcentrs dažkārt tiek nepamatoti sašaurināti uzlūkots kā saules, gaismas un dzīvesprieka koncentrāts, patiesībā Mocarta skaņumāksla dziļi, iedarbīgi un pārliecinoši aptver visu cilvēka gara pasauli, par ko pārliecināties ļaus arī ģēnija 270. jubilejai veltītā koncertprogramma. Pie diriģenta pults esot Aivim Greteram, tajā apvienojies kamerorķestris Sinfonietta Rīga, Latvijas Radio koris un spilgts solistu ansamblis – soprāns Katrīna Paula Felsberga, soprāns Etīna Emīlija Saulīte un tenors Mārtiņš Šmaukstelis. Koncertā skanēs 41. simfonija (“Jupiters”) un
Kantāte Davide Penitente. Volfganga Amadeja Mocarta profesionālā brieduma kulmināciju iezīmējošās trīs pēdējās simfonijas – simfonija Mibemolmažorā, 40. simfonija solminorā un 41. simfonija Domažorā (“Jupiters”) tapušas salīdzinoši īsā laika periodā – 1788. gada vasaras mēnešos, savukārt kantāte Davide Penitente jeb “Dāvids nožēlo grēkus” ir apjomīgs vokālinstrumentāls darbs, kas sakņots Vecajā Derībā, Samuēla grāmatās un psalmos, savukārt muzikāli Mocarts to veidojis, lielāko daļu skaņurakstu aizlienējot no savas tā arī līdz galam nepabeigtās Mesas dominorā, no jauna kantātes vajadzībām radot vien divas ārijas.
