«Mans vīrs Gaitis reiz bija manai draudzenei izteicis vēlmi ar mani iepazīties. Devāmies uz vietu, kur Gaitis strādāja, ieeju pagalmā un redzu tur auto ar numura zīmi UU 4! Nodomāju – liktenīgs signāls. Godīgi varu teikt: vēl nebiju viņu ieraudzījusi, kad zināju – būs! Tas mirklis bija tik zīmīgs, it kā kāds no augšas man teiktu: tas ir liktenis.
Tolaik Gaitis gatavojās pirmā iDilles veikala atvēršanai. Ieeju pa durvīm, viņš, pakāpies uz trepēm, ar kailu torsu kaut ko krāsoja, ieraugu sešpaku un tīri sievišķīgi nodomāju: o, jā, šis ir ņemams! (Smiekli.) To mirkli, kad Gaitis stāv uz trepēm, vienmēr varu atsaukt atmiņā. Tā kā viņš mani jau bija noskatījis televīzijas ekrānā pirms diviem gadiem, satikšanās dzīvē notika ļoti strauji un likumsakarīgi.
Dažas dienas pēc iepazīšanās kopā aizgājām uz parku dubultrandiņā ar draudzeni un viņas draugu, pēc tam devāmies pie Gaita. Nezinu, kas tas bija par impulsu, un tagad, to atceroties, pat asaras acīs, bet – viņš sēdēja pie datora, es piegāju klāt un no aizmugures apliku viņam rokas. Tas bija intīms tuvības brīdis, kad pieskaries otram, ir mīļums, siltums, saskaņa un pilnīgi skaidrs – ir! Sajūti to cilvēku.
Pirms satiku Gaiti, biju sev definējusi, ko vēlos. Ne tā, ka vīrieti ar noteiktu acu krāsu un auto marku, bet to, ka gribu mieru un harmoniju, jo tā man tajā dzīves periodā ļoti pietrūka.
Mana otrā laulība balstījās tikai uz kaisli. Man bija bail no tā, ka ir kaisle un tā trakā sajūta, kad šķiet, visa pasaule sabrūk un eksistē tikai šis viens cilvēks.
Tik ilgi biju meklējusi mieru, ka brīdī, kad apliku Gaitim rokas, fiziski sajutu mieru, man gribējās viņam pieķerties un nelaist vaļā.
Dažkārt runā par sajūtu, kad satiekoties šķiet – jau sen pazīsti to otru. Arī mums bija šī sajūta, tādēļ nebija garas cerēšanās. Bija īss randiņu periods, ātri sākām dzīvot kopā. Pagājuši piecpadsmit gadi, bet mums joprojām ir tauriņi vēderā. Sevišķi, ja viens otru kādu brīdi neesam redzējuši, kā šobrīd, kad es dzīvoju laukos, bet Gaitis vairāk ir Rīgā. Satiekamies nedēļas nogalēs, un tas ir brīnišķīgs veids, kā atsvaidzināt ikdienas rutīnu. Mums kopā ir interesanti, mums ir savi joki, ko citi cilvēki var nesaprast un nodomāt, ka esam jukuši, bet mēs varam smieties par tiem līdz asarām.
Man šķiet, liela daļa pāru izšķiras tāpēc, ka sievietes, jūtot, ka vēlas izzināt un saprast ko vairāk, dodas uz dažādiem retrītiem, kursiem, bet vīrietis paliek mājās, acis bolīdams.
Mums sākumā bija otrādi, Gaitis bija tas, kurš mani aizveda uz pirmajām Pētera Kļavas lekcijām, kas man pavēra jaunus apvāršņus izpratnē par to, kas ir dzīve un ko es šeit daru.
Tad bija posms, kad savukārt es aktīvāk pievērsos pašizaugsmei, bet Gaitis pievilkās līdzi, pavēroja un nāca kopā ar mani.
Brīdī, kad vienam parādās jaunas intereses, bet otrs vispār nesaprot, par ko runa, kopīgās vienotības sajūtas nebūs.
Kopā ejam uz jogu, sporta zāli, apzinoties, ka ķermeniskais savā burvībā ar laiku zaudē nozīmību, un jautājums – kas nāks tā vietā. Tad vieno dziļums un tas, ka ir, par ko runāt, stundām diskutēt. Vēl viena no manām mācībām, ko esmu sapratusi: jāsaka mīlestības vārdi un jūtas arī jāizrāda. Parasti jau sākumā čubināmies, tad ar laiku to piemirstam. Cenšos to uzturēt un esmu sapratusi, cik tas ir ļoti nozīmīgi.»