Dziedātāja Linda Leen šogad gatavojas veldzēt savus klausītājus kā bangojoša jūra ar trim koncertu un jaunu ierakstu viļņiem, no kuriem pirmais mūs sasniegs jau gada īsākā mēneša pirmajā pusē. 1. februārī ir paredzēti divi koncerti ar nosaukumu Linda Leen – jaunās mūzikas pirmais vilnis jeb Melanholiska eiforija mākslas centrā Zuzeum Rīgā. 14. februārī šī programma skanēs koncertzālē Cēsis. Tā būs jaunās minialbumu triloģijas Waves pirmā viļņa pirmizrāde. Linda šajos koncertos uzstāsies kopā ar Miķeli Putniņu (ģitāra), Krišjāni Bremšu (sitaminstrumenti) un Kristianu Priekuli (bass), kuri pazīstami kā grupa Ezeri arī ar savu lielisko mūziku. Pievienosies arī Lindas ilggadējais skatuves biedrs Rihards Efeja-Lībietis (ģitāra). Tiekamies ar Lindu viņas izraudzītajā vietā – Wine Collectors Elizabetes ielā –, kur aukstā pirmskoncerta nedēļas dienas pusdienlaikā, kā izrādās, var tikt arī pie stipras kafijas, un no vīna glāzēm šeit tikpat labi garšo viegli gāzēts ūdens. Pusotru stundu pirms mūsu tikšanās Linda atsūta vienu vēl nedzirdētu dziesmu Feel, kas viņai pašai esot tuvākā no projekta pirmā viļņa. Paspēju to noklausīties tikai vienreiz, bet kāda frāze no tās pielīp un skan galvā visu ceļu.
Pirmos panākumus Linda guva ar debijas albumu Let’s Go Insane (2000). Lielākais iedvesmas avots tīņa gados bijusi grupa Depeche Mode – ar to arī Linda izskaidro, kāpēc dziesmas pašai sākušas rakstīties un joprojām rakstās lielākoties angliski. Viens no nerealizētajiem sapņiem, kam Linda kaut kad pieķersies, ir Depeche Mode dziesmu interpretācijas programma, jo Mārtinu Lī Goru viņa uzskata par vienu no izcilākajiem popmūzikas komponistiem.
Pašas jaunās dziesmas ir kārtējie pārliecinošie soļi uz priekšu mākslinieces ceļā uz briedumu. Linda atzīmē, ka liela daļa jaunās mūzikas viņai iznāk ziemā, un es piebilstu, ka arī platformā Spotify visvairāk klausītās ir tieši šai sezonai raksturīgās – Ziemassvētku – dziesmas. Linda paskaidro, ka tā esot ik gadu tikai ap šiem svētkiem. Kopš iznākšanas 2021. gadā līderpozīcijā kopumā ir dziedātājas kompozīcija Blue Monday. Vēl spilgtā atmiņā eksplozīvais koncerts 2013. gadā Liepājas pludmalē uz festivāla Summer Sound lielās skatuves, kurā Linda bija kā uguns – blonda, izspūrusi un mežonīga. Nevarēju atrauties no iespaidīgo kadru ķeršanas skatuves priekšā – apsolu viņai šīs fotogrāfijas beidzot aizsūtīt. “Cik jauki! Es būtu priecīga tās bildes redzēt. Tas temperaments manī nav īsti apstādināms,” saka Linda, noklausījusies manus komplimentus par piedzīvoto pirms nu jau vairāk nekā divpadsmit gadiem. Viņa to atceras visās detaļās – koncertā pamatā skanējis toreiz vēl topošā albuma Digital Church materiāls demoversijā.
“Viss mans radošais posms tagad jau ir tik garš, ka es šo lietu savā dzīvē ilgāk daru nekā nedaru. Līdz ar to vairs nav iespējams nodalīt dzīvi no darba. Es vienkārši tajā dzīvoju visu laiku. Kaut kādos brīžos aizvien meklēju, ko vēl es varētu dzīvē darīt, bet saprotu, ka no mūzikas es negribētu atvadīties. Intensitāte, ar kādu jaunu materiālu izdodu, gan pamainās – iepriekšējais albums bija pirms astoņiem gadiem. Man šķiet, ka tagad arī ir, ko teikt. Un atkal citādi, jo daži kultūrslāņi, kuros vēl mēģināju kaut ko kādam pierādīt, ir nolobījušies. Tagad paļaujos uz savu gana stipro intuīciju – ja tas viļņo mani, visticamāk, es savos koncertos tajā spēšu ievilināt arī skatītājus. Kamēr cilvēki nāks uz koncertiem un ļaus man darīt to, ko es gribu, tikmēr man šis der. Jo katru reizi, kad esmu mēģinājusi pielāgoties, tas nebeidzas ne ar ko auglīgu ne man, ne procesa galarezultātam. Tas vienkārši izskatās pēc karikatūras. Tāpēc nemaz vairs nemēģinu to darīt. Tā man ir mācība. Ja izdabāšu publikai un mēģināšu mākslīgi tos viļņus mest, nekas nesanāks,” sarunas sākumā atzīstas māksliniece.
Man jau liekas, ka tas ir strupceļš pašā saknē – mēģināt uzražot kaut ko, kas der izskaitļotam vidējam klausītājam.
Tu precīzi definēji – uzražot. Tā tas arī ir. Jā. Taču tas nav nekas nosodāms. Arī tas ir OK.
Pēdējā laikā esmu domājis par to, ka radiostacijas laikam vispār nav ieinteresētas atskaņot mūziku, kas izceļas uz pārējās fona, – vienalga, vai tā ir sliktāka vai labāka, bet klausītāju var izsist no līdzsvara (esmu dzirdējis to tēlaini dēvējam par vidējo temperatūru slimnīcā), un viņš pārslēdzas uz citu radiostaciju. Kā ir ar tavu mūziku radio? Pats neklausos, tāpēc nezinu.
Es arī radio klausos reti, bet šad tad – Latvijas Radio 3 Klasika.
Lieliska izvēle! Latvijas Radio 1 arī der, kad gribi, lai ar tevi daudz runā.
Jā, tas nāk ar briedumu, kad tu varbūt jau gribi tādu filtrētāku vai vēstījošāku informācijas plūsmu. Tagad ir laikmets, kad cilvēki paši izvēlas, ko viņi grib klausīties. Tomēr ne visiem ir pacietība kaut ko meklēt. Ieslēgt radio ir vienkāršāk. Radio šobrīd ir tādā interesantā punktā. Kāds ir tas cilvēks, kurš klausās radio? Radio ir labs fons vietās, kurās satiekas ļoti dažādi cilvēki. Tas varbūt ir tas, ko tu saki. Radio tiešām aptver tādu vidējo aritmētisko – es varbūt kļūdos, bet tajā skan mūzika, kas netraucē, un tas atkal nav ne labi, ne slikti. Teiksim, mana dziesma Magnētiskā vētra (2024) arī droši vien nevienu netraucē, jo ir pietiekami mierīga. Ģeniāla ir tāda mūzika, kas it kā vienkāršā veidā stāsta par lielām lietām, – ja gribi uztvert simbolus un dziļāku nozīmi, vari to darīt. Ja ne – noklausies un aizmirsti. Teiksim, Bītli to darīja lieliski – vari uztvert to grūva slāni, kas tev vienkārši patīk un kustina, bet vari tur iekļūt arī dziļāk, uztvert vēsturisko kontekstu. Ģeniāla mūzika ietver vairākus slāņus, un to var šķetināt kā tādu sīpoliņu – katrs pēc savas varēšanas un gribēšanas. Tā ir, protams, augstākā pilotāža, ko ceru kādreiz sasniegt. Varbūt arī šur tur jau ir izdevies, bet ceru, ka izdosies vēl vairāk.
Paklausījos tavu viesošanos radio Tev pirms diviem vai trim mēnešiem, kad iznāca dziesma Total Affection. Tur tu piedalījies minēšanas spēlē – grupu Linga neuzminēji un Akselu Rouzu nosauci par Aleksi Rouzu, bet tik un tā uzminēji vairāk par visiem pārējiem.
Jā. Tā nav mana mūzika, bet nu – tik un tā diezgan tuvu uzminēju. To burtu samainīšanu es varētu norakstīt uz disleksiju, kaut es pat nezinu, vai man tāda ir.
Disleksija? No šīm lietām neko nesaprotu, jo man arī depresija un veģetatīvā distonija šķiet kaut kas izdomāts, lai pēc iespējas biežāk diagnosticētu stāvokļus, kad cilvēki vairs paši netiek ar sevi galā un meklē mediķu palīdzību, lai kļūtu atkarīgi no zālēm un barotu farmācijas biznesu.
Tu esi laimes krekliņā dzimis – novēlu tev arī turpmāk nesaprast neko no šīm lietām. Pirmajā apzināšanās brīdī tas viss šķiet kaut kas mistisks, nenosakāms, nediagnosticējams. Bet, ja redzi, ka arī citi cilvēki izjūt līdzīgus simptomus, ir tāda kā atvieglojuma sajūta. Tev kļūst vieglāk no tā ka neesi ar to viens, un tas vien jau ir terapeitiski. Domāju, tas saistīts ar nervu sistēmu. Kāpēc agrāk tas nebija tik izplatīti? Tāpēc, ka arī pasaule bija citāda, to mēs nevaram noliegt. Es, piemēram, ļoti izjūtu visu šo neskaitāmo mediju – informācijas un skaņu, gaismu un reklāmu – pārspīlēto mūsu uzmanības stimulēšanu un to ietekmi. Man ir izteikti labila nervu sistēma. Superjūtīga, superreaģējoša uz visu. Tāpēc varu rakstīt mūziku, filtrēt caur sevi kaut kādus pasaules notikumus, cilvēkus, enerģiju, sajūtas, krāsas, emocijas – visu to pārstrādāt un atdot caur mākslu tālāk. To varētu saukt arī par talantu, bet es vienkārši to redzu kā emociju aprites un nervu sistēmas kapacitātes kombināciju, kurā tu īstenībā bieži balansē uz sabrukuma, ekstāzes un, iespējams, arī izdegšanas robežas. Mākslinieks regulāri nonāk šādā stāvoklī tāpēc, ka viņš dzīvo galējās gradācijās, un daudzi arī nenoturas.
Mūsdienās, kad producenti meklē jaunos māksliniekus, talants, protams, ir vajadzīgs – tas pats par sevi, lai tu vispār spētu noturēt toni un kaut ko sarakstīt, bet, ja tev nav nervu sistēmas kapacitātes, parasti pēc debijas albuma vai pirmās veiksmes tu sadedz. Tas būtībā ir izšķirošais, lai tu kā mākslinieks spētu atjaunoties savā emocionālajā pasaulē un nodrošināt sev ilgtspēju. Tāpēc ir sastopama nervu sistēmas distonija un pārējās t. s. modernās slimības. Jo visa kā ir par daudz. Cilvēkam ir liela atbildība neparakstīties uz visu, ko pasaule dod. Riktīgi jāfiltrē. Es tevi pazīstu miljons gadu, un, man šķiet, ka tu vienmēr esi bijis supermierīgs un stabils. Vismaz man ir tāds iespaids radies. Tāpēc tev īsti nav bijis ar to jāsaskaras. Tev ir cita veida nervu sistēma, un es tevi ar to apsveicu. No otras puses – kā ir, tā ir. Es neizvēlējos tāda piedzimt. Mani iedalīja, tāpat kā tevi iedalīja. Mēs katrs esam piedzimuši ar savu kodoliņu. Kā mēs to izmantojam, tā gan ir mūsu atbildība. Tēlaini izsakoties, vai nu tu iejūdz to trako dzīvnieku arklā, lai viņš riktīgi uzar zemi un izliek tur savu fizisko spēku vai aizstāv dzimteni, vai – otrs variants – viņš iet un dauzās, dara visādas neforšas lietas sabiedrībā. Mākslinieks vismaz ir cilvēks, kurš savu enerģiju smuki iepako kaut kādā jēgā. Tas ir tas, ko es mēģinu darīt, lai nebūtu jājūk prātā.
Radošam cilvēkam vispār nav nevienas liekas emocijas, jo pilnīgi visu var pārstrādāt mākslā. Protams, katrs sargā savu komfortu un nelaidīs dzīvē neko tādu, kas būs absolūti neērts, nepatīkams un mokošs. Tu bagātinies ar katru savas dzīves mirkli.
Līdz tam ir jānonāk – kad ciešanas jau sāc uztvert par substanci vai materiālu. Jaunībā šķiet – cik var ciest un kāpēc? Par ko man tas? Un tikai ar laiku saproti – ej, šis taču ir izmantojams! Kāpēc Stings, piemēram, var dzīvot jogā un laimē ar sievu jau miljoniem gadu savā Toskānas mājā un joprojām būt mākslinieks? Cik forši, ka vismaz kādam ir tik sabalansēta dzīve, bet cik tādu mākslinieku ir? Ļoti, ļoti, ļoti maz. Gribētos tur būt, un arī tas, iespējams, atnāks, bet varbūt arī ne.
Mana iekšējā sapratne ir, ka dzīvi nevar atrisināt, un es nemaz vairs nemēģinu to darīt. Vairs neeju nogriežņos, vienkārši ir viens liels plūdums, kurā vienu dienu, lūk, es satiekos ar tevi un pēc tam dodos apspriest ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri sadarbību albuma kontekstā. Tad rīt būs mēģinājums, pēc kura braukšu pie krustmeitas svinēt viņas 18. dzimšanas dienu. Tas viss vienkārši ir kaut kāds plūdums, un esmu sākusi citādi skatīties uz līdzekļiem, kādi ir manā ceļā, kopš rezultāts vairs nav galvenais. Agrāk tas bija galvenais, līdz ar to es ļoti daudz noriju un visu kaut ko attaisnoju. Līdzko process sāk prevalēt pār rezultātu, kļūst svarīgāk, kādi man blakus cilvēki, kādi ir apstākļi, kā es pati tajā visā jūtos.
Bet, ja tas process, kā tu nonāc līdz rezultātam, jau sāk kļūt tik saistošs, ka…
… ka nevar vien pabeigt?
Nē, es par to, ka tam rezultātam tad varbūt nemaz vairs nav tik lielas nozīmes. Tu izdzīvo un izjūti to procesu, kura beigās ir rezultāts. Še – ņemiet!
Tā kā bērniņš, kad ir piedzimis un sāk dzīvot savu dzīvi? Jā, tā tas notiek – ar ierakstu jebkurā gadījumā. Taču man nemainīgi ir bijis tā, ka rezultāts un process salejas abi vienā, kad notiek koncerti. Tie ir brīži, kāpēc es vispār to daru, un tas ir tāds kaifs! Forma, kā es to daru, mainās, bet būšana uz skatuves man ir vissvarīgākā – tieši koncertu dēļ es nevarētu atteikties no mūzikas. Ieraksts – tas ir traki sarežģīti, un tas ir riktīgs darbs – sviedri, asinis un lieli izdevumi. Bet tad nāk gandarījums, kad viss noklikšķ, – tā ir katarse, kad vari beidzot izpildīt to uz skatuves. Tā ir tāda sakrāla pieredze – es tā to arī uztveru.
Koncerts savā ziņā ir tāds mūsdienu rituāls, kurā sanāk kopā cilts. Pieņemsim, ka esmu tas ugunskurs, kas deg, lai mums visiem kopā būtu silti, un pati caur to uzpildos, lai atkal varētu iet tajā savā procesā… Nav tā, ka rezultāts nepavisam nav svarīgs. Tāpēc, ka tā ir mana nodarbošanās, pateicoties tam, es dzīvoju – maksāju kredītu, varu iet studijā, maksāt mūziķiem un visiem pārējiem. Un to nevar izdarīt augstā līmenī, ja rezultātu tomēr nelolo un darbu nepabeidz līdz galam tā, lai tas liktos pabeigts pašai.
Protams, gandarījuma sajūta, kad, kaut ko pabeidzot, pēkšņi vari celties spārnos, it kā smaga mugursoma būtu nokritusi, ir pazīstama, bet tā ir īsa.
Lielākā daļa cilvēku tai sava bērniņa atdošanai nevar saņemties, un, ja mēs visu reducējam uz bioloģiju, tā ir konkrēta nervu sistēmas kapacitāte, kuras tev vai nu pietiek, vai ne. Tāpēc ir tik daudz talantīgu cilvēku, kuri nenonāk tur, kur pelnījuši. Es nezinu, vai tas ir godīgi vai ne. Svarīga ir pašrealizācija, kad sajūti, ka dari tieši to, kas sanāk, un arī citiem to vajag. Kad tu dari un jūti, ka tas tev nāk arī atpakaļ visādos veidos. Daudz ko vēl gribētu pamēģināt dzīvē. Es jau ik pa laikam to daru. Lūk, fotogrāfija! Tas tagad drusku pagājis malā, bet nav pavisam beidzies. Jūtu, ka turpināšu to darīt, vienkārši kādu laiku bija cits fokuss.
Ko vēl bez Pienvedēja piedzīvojumiem esi bildējusi?
Dabu. Abstrakciju. Cilvēkus. Vienu brīdi šķita, ka gribu uzrakstīt grāmatu – man ir tik daudz stāstu par ceļojumos satiktiem cilvēkiem, kurus es fotografēju, un ir arī interviju ieraksti. Tā būtu pa pusei arī mana dienasgrāmata. Taču, ņemot vērā apstākļus, kādos tas ir noticis, bišķiņ vajag noilgumu – es saprotu, ka tagad uzreiz rodas intriga, bet man vēl ir lietas dzīvē jāizdara, tāpēc varbūt tiem stāstiem vēl nav pienācis laiks. Pamazām ir jāsāk pierakstīt, jo daudz kas aizmirstas. Uzslāņojas citi notikumi un cilvēki.
Reizēm, satiekot kādu cilvēku, tu simtprocentīgi zini, ka šī ir vienīgā reize, kad tiekaties, – neviens tāpat neuzzinās, ko tur uzrakstīsi.
Un viņi droši vien neuzzinās, ka tikuši grāmatā. Tomēr pastāv tāda likumiskā lieta – nezinu, vai to tā vispār drīkst darīt. Tāpēc saku – tam jānoilgst. Esmu baigā ceļotāja, mani interesē pasaule un cilvēki. Jā, un arī fotogrāfija interesē tieši saistībā ar cilvēkiem. Pat nespēju izskaidrot, kāpēc vienu laiku biju ar to kā apsēsta, bet es vispār esmu apsēsta ar skaistumu visās tā izpausmēs. Vēl man gribētos, piemēram, pastrādāt par viesmīli kādā īpašā vīna vietā. Kā tas būtu – kalpot par zobratiņu, mazu daļiņu procesā, nevis būt par to, kas visu vada, kā tas ir tagad. Esmu to kaut kādā mērā piedzīvojusi, pavadot laiku āšramā Indijā, bet tas tomēr ir citādi. Gribējās zināt, kā tas ir – dzīvot nosacītā, bet tomēr mūka režīmā. Mēs tur bijām kādi trīs tūkstoši. Un kā tas skudru pūznis darbojas! Daudz brīvprātīgo, kas uztur perfektu tīrību un kārtību. Darbs notiek dienu un nakti, un tu esi viens no cilvēkiem, kam šajā sistēmā ir jāiekļaujas. Tik interesanti būt tajā pusē, kurā pašam nekas nav jālemj un mentālais plāns var atpūsties. Mans pienākums un atbildība bija tikai māt ar galvu un darīt to, kas paredzēts.
Nemitīga atbildība var ļoti nogurdināt. Viens mans un daudzu Latvijas mūziķu draugs – gadu desmitiem veiksmīgs krodzinieks vispirms Vašingtonā, bet pēc pārcelšanās uz senču dzimteni – Vecrīgā un Pāvilostā –, kuram par savu biznesu vienmēr bija jāstreso, to visu nomainīja pret vecu cilvēku kopšanas darbu, un pat viņa sieva stāsta, ka tagad Kristaps jūtas tik ļoti laimīgs kā vēl nekad.
Visam savs laiks. Ja viņš mēģinātu to darīt jaunībā, tas, iespējams, nedarbotos. Ja atskatos pati uz sevi, varbūt ir vien pāris lietu, kuras tagad varu uzskatīt par neatgriezeniskām kļūdām. Bet tādu dzīves lēmumu pieņemšanu, kuri vienkārši nav noveduši pie kārotā rezultāta, neuzskatu par kļūdu.
Arī bez kļūdām nebūtu iespējams daudz kas, ko pēc tam tā iespaidā rada.
Protams, kaut tajā brīdī to grūti sagremot un apzināties. Bet tā ir taisnība.
Tāpēc ir jāķer pilnīgi viss, kas mums dots, savu dzīvi cenšoties veidot aizraujošāku par filmu, ko skaties, vai grāmatu, ko lasi. Cilvēki, kuriem nekādu nepatikšanu nav, tās meklē – vai nu apreibinās līdz bīstamai pakāpei, vai nodarbojas ar ekstrēmiem sporta veidiem, gūst traumas, kas pēc tam ilgi jāārstē.
Lai būtu action, bet mani tādas lietas pilnīgi neinteresē. Tāpat jau šajā dzīvē tā “ekšena” pietiek. Uzņēmējdarbība, kas ir lielākā daļa no mana darba, to visu sagādā pietiekamā daudzumā.
Kafija beigusies. Tev vēl ieliet gāzēto ūdeni? Daudz dzert esot ļoti veselīgi.
Par to jau arī pasaule strīdas visu laiku. Kaut kad zinātnieki bija atklājuši, ka olas ir lielākais ienaidnieks, bet drīz pēc tam atzina, ka tās tomēr esot “superfūds”. Tāpat par daudz ko citu. Vienalga, par ko. Arī par ūdens dzeršanu ir dzirdēts, ka tā par daudz aizskalo no organisma prom tam noderīgās minerālvielas.
Ar kafiju arī – vieni apgalvo, ka ārprātā kaitīga, bet citur lasām, ka bez kafijas nevarētu pilnvērtīgi dzīvot. Alkohols – aknām un nierēm slikti, bet infarktu var dabūt, kad dzert vairs nedod – uz paģirām.
Un ko tagad darīt? Kāds dakteris teicis: ja cilvēkiem ir tāds mentālās veselības stāvoklis, kāds ir šobrīd, pat vajag iet plītēt – man ļoti patīk šis vārds! – nedēļas nogalēs ar draugiem. Ieguvums, ko tu dabū ar atslābināšanos un izklaidēšanos, ir daudz lielāks par alkohola nodarīto postu. Lūdzu, tikai nevajag mani pārprast – es nereklamēju alkoholu, bet tikai pārstāstu dzirdēto. Daudz sliktāk, šķiet, ir sēdēt kaut kur vientulībā ar savām negatīvajām domām un tajās vārīties. Bet tu izej ārā, izballējies un dabū atslodzi. Tagad par to runā kā par kaut ko ļoti negatīvu, bet visas paaudzes kultūrā iekļāvušas dzīres, kurās atlaist grožus. Visas! Kāpēc to vajag iepīt kaut kādā grēka jēdzienā un nosodīt?
Mums taču arī ir vajadzīgs restarts, lai neatpaliktu no datoriem.
Tieši tā! Viens to dara, paņemot un izlecot ar izpletni. Un arī noreibt taču var skaisti! Piemēram, baudot izcilu vīnu. Bohēma – kāds brīnišķīgs vārds! Dzīve mums ir dota tikai viena. Tai nav jāsastāv tikai no mūžīgas tiekšanās pēc nevainojamām analīzēm vai absolūtas perfekcijas savā morālajā stājā. Tu nevari būt visu laiku sasprindzis, nemitīgi meklējot jaunas iespējas, kā turpināt attīstīties. Ir arī posmi, kad gribi “atlaist”. Un atkal – tas ir tieši tāpat kā elpošana. Tu ieelpo un izelpo. Ieelpo un izelpo.
Ja jau izdzert glāzi izcila vīna ir tāds grēks, kāpēc mēs te tagad sildāmies nevis kādā kebabnīcā, bet smalkajās Wine Collectors telpās? Radīt labu vīnu ir darbietilpīgs process un diezgan augsta māksla. Nu labi, tas ir tikai viens piemērs, bet man liekas, ka tas grēka jēdziens te ir pārspīlēts.
Mani vienmēr ir interesējusi reliģijas vēsture. Kā cilvēks ir nonācis līdz tam, ka ir vajadzīgs kaut kas, ap ko organizēt savas domas vai emocijas, vai pasaules uzskatu? Mums vajag to centru! Atskaites punktu. Cik interesanti – mums nepietiek tikai ar savu kopienu, bet vajag to augstāko spēku. Kāpēc? Varbūt tāpēc, ka pasaulē ir daudz ciešanu? Un vajag mierinājumu, lai varētu vieglāk tikt tām pāri. Nu, šito visu mēs varam gudri runāt, protams, līdz brīdim, kad saskaramies ar patiešām lieliem fiziskiem izaicinājumiem. Posms, kad tu jūties labi, kad tavs ķermenis – tavs avatāriņš – neliek sevi manīt, ir brīdis, kurā tu vari dzīvot to foršo garīgo dzīvi vai baudīt kaut ko – lasīt, uztvert, ceļot, vienalga… Bet tajā brīdī, kad tavam ķermenim uzrodas lieli izaicinājumi vai sāpes, tā kļūst par tavu prioritāti. Tāpēc – kas šobrīd ir nācis klāt? Jāsāk riktīgi rūpēties par to, lai līdzsvaram būtu arī veselība un laba fiziskā pašsajūta. Bet vai tu esi ievērojis, ka gars baro ķermeni un arī otrādi?
Protams, viss ir savstarpēji saistīts.
Dažreiz pašsajūta uzlabojas tad, kad dari lietu, kas tevi riktīgi aizrauj, un tā tas gars uzlādē, pabaro ķermeni. Skatuve mani arī ārstē. Kad tu jūti – ceļas temperatūra un ir tiešām slikti, bet nav variantu –, kāp uz skatuves, izsvīsti deviņus sviedrus, un viss… Tu atgriezies mājās, un ir vienkārši wow! Pusotras stundas laikā – re, kur cilvēks pirms un pēc. Tā kā no šķīstītavas iznācis – kā tas var būt?
Neesmu ārsts, bet pēc līdzīgas paša un arī draugu pieredzes esmu sapratis, ka ļoti sliktas pašsajūtas gadījumā organisms spēj mobilizēt visas atlikušās spēka rezerves, pieļaujot, ka šī reize varētu būt arī pēdējā… Tu teici, ka koncertos uzlādējies. Kad ir divi koncerti vienā dienā kā 1. februārī Zuzeum, klausītājiem jāiet uz pirmo vai otro?
Šo esmu sarunājusi ar sevi. Tā ir ķermeņa gudrība – es neesmu tik gudra kā ķermenis. Tas apmēram zina, ko tas nozīmē, kā man vajag visu darīt, un manā vietā visu izrēķina, izplāno. Un nav arī tā, ka es pirmajā koncertā taupos – vispār ne! Dziedāšana, protams, ir ļoti fiziska nodarbe. Bet tajā apvienojas gars ar ķermeni – viens bez otra nekādi nevar. Tas, kas dzied, gavilē, ir gars. Tas, kas padara to sadzirdamu, ir ķermenis, jo balss rezonē ķermenī – tāpēc mēs to vibrāciju dzirdam. Savukārt tas, ko ķermenis caur skaņu izpauž, ir gars. Kā tos divus koncertus pēc kārtas izturēt? Tas nav “izturēt”, jo man tā ir balva – es tajā brīdī eju pēc sava deserta. Grūts ir tikai ceļš uz to. Jā, tas ir fizisks darbs, bet gars ir tik priecīgs un pacilāts, ka tur beidzot ir ticis – mūzas jūrā peldēties un uzlādēt ķermeni. No diviem vienā vakarā pirmais koncerts parasti ir filigrānāks, tāds detalizētāks. Varētu arī teikt, ka perfektāks – kā tāds HD modelis, jo esmu ļoti koncentrējusies, bet otrais savukārt ir tāds… Miesiskāks gluži ne… Fiziskāks. Mežonīgāks. Koncerti vispār nekad nav vienādi. Tiekamies!
LINDA LEEN
Mākslas centrā Zuzeum 1.II plkst. 15 un 18
Koncertzālē Cēsis 14.II plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 35–50