Kirila Ēča (2000) debijas krājums te nu ir tā vasariņa (Neputns, 2025) man pat pirms iegādes un lasīšanas asociējās ar “jauna dzejnieka” darbu, šķiet, vairāk nekā citi pēdējā laikā iznākušie dzejas krājumi. Un, šādi lasīts, krājums neliek vilties – gan ar bagātīgām atsaucēm uz bērnību, gan ar pusaudža vecuma un agras jaunības atskaņām ciklā lai dzīvo bērni un jauna cilvēka manifestā paņemt šo dzīvi ručkā (8. lpp.). Jau kaut kur ap grāmatas vidu šis priekšstats sāk ļodzīties vai drīzāk apšaubīt pats sevi, sak, diez vai “jauns cilvēks” būs īstais vārds, jo… Un tad es beidzot pieķēru sevi pie pusmūža cilvēkam raksturīgajām frāzēm “kad mēs augām, tad tā nebija” un “mūsdienu jaunatne”, un “mani tā nemācīja”.


 


Kirils Ēcis. te nu ir tā vasariņa. Neputns. 2025


Nostalģijas elements 


Kad “mēs” augām, pastāvēja ļoti skaidras gaidas gan par jaunu cilvēku rakstītu dzeju, gan par attiecīgi jaunu dzejnieku attieksmi pret pasauli vispār. Dzeja tiešām tika uzskatīta par ieteicamāko vai pat vienīgo jēdzīgo literārās izpausmes veidu – atšķirībā no prozas vai dramaturģijas, kurā tomēr esot jābūt dzīves pieredzei. Bet dzeju dzīves pieredze un saprāta klātbūtne tikai sabojājot. Arī ārpus dzejas kategorijām klejoja izteicieni, kas garāmejot nosodīja gan tos, kam jaunībā nav sirds, gan tos, kam briedumā nav prāta. Jaunu cilvēku sagaidāmie uzvedības modeļi bija kaitināt veco dzejnieku paaudzi, ironizēt par garlaicīgo veco latviešu literatūru (vēlams, to īpaši neizlasot vai izlasot un apspēlējot apmēram divus tekstus), sagraut visu veco pasauli un pasludināt, ka tūlīt pat ņemsim un reorganizēsim visu literatūru, iekārtojot nākamo gadsimtu pēc savas saprašanas, kuras gan mums nebūtu pārāk daudz. Bija deviņdesmitie, viss mainījās, un pusmūža cilvēki tak neies mesties uz ambrazūras, bet jaunie gan tieši to varētu gribēt.


Bet, redz, mūsdienu jaunatne tā vairs nedara, un Kirila Ēča dzeja ir tam labs piemērs. Jā, tajā pašā paņemt šo dzīvi ručkā (8. lpp.) ir (stereo)tipiski jauneklīgas rindas: “ja nevar nosisties / nebūs ko atcerēties”, taču tām nekavējoties seko pēc būtības pilnīgi pretējs domu gājiens: “ja nebūs ko atcerēties / nebūs ko gaidīt no nākotnes.” Nākotne gan krājumā pazib tikai reizēm un kā nemīlīga teritorija, bet pārsteidzoši bieži iezīmējas pagātne. Nostalģija pēc aizgājušā laika ir vēl viens elements, kura “manā laikā nebija” un kurš šķiet īpaši raksturīgs “mūsdienu jaunatnei”, kas mēdz ilgpilni kavēties pie pagājušā gadsimta mūzikas, kultūras un dzīves reālijām, izjūtot sociālisma produktiem bieži nesaprotamu patiku pat pret padomju laika blokmājām un propagandas plakātiem. Savukārt Kirila Ēča dzejā liela nozīme ir bērnības atmiņām. Tā ir literatūras tēma, kuru mēs esam pieraduši saistīt ar veciem autoriem, bet kura pakāpeniski pārņem arvien jaunākus rakstītājus. Precīzāk, bērnības atmiņas ir atguvušas aktualitāti literatūrā, un nav nekāda racionāla pamata apgalvot, ka septiņdesmitgadniekiem būtu uz tām lielākas tiesības nekā divdesmitgadniekiem.


 


Stilīgas atskaņas


Kirila Ēča gadījumā nostalģija attiecas uz pagājušā gadsimta dzeju (gan romantisma klasiku, gan gadsimtu mijas autoriem) un dzejas formu daudzveidību. Šeit nav runa par pētniecisku interesi par dzejas formām, bet drīzāk patiesu sirsnību, kas liek iedvest jaunu elpu gan verlibrā, gan atskaņu lietojumā. Tā mums ir garas un elpojoši kārtotas rindas izcilajā dzejojumā sapnī man bija 40 000 km garas rokas ar muskuļiem (36. lpp.), ir neibartiski īsas rindas dzejolī brīvlaiks (28. lpp.) un mērķtiecīga dzejproza, piemēram, tev ir 99 neatbildēti zvani (41. lpp.). Ir artava nonsensa dzejai Dzirnais Telekaukšķis (31. lpp) un izjusta latviskā romantisma revitalizācija Klusuma Mizotājs: “Un bērzi birdina sirmus pelnus, līgani uzelpo zeme, / Pār plecu pauniņā saule aiznes dienu.” (54. lpp.) Ir apzināts mēģinājums padarīt atskaņas stilīgas, piemēram, sabalsojot “mirgot” ar “weirdo” un “tabletes rīt” (kā darbības vārdu, tātad stieptajā intonācijā) ar “esmu creep” (7. lpp.). Talantīgā un jaudīgā mētāšanās pa žanriem nav gluži eklektiska, tomēr atstāj “pirmā krājuma iespaidu” – vēlmi un azartu salikt grāmatā visu savu prasmju demonstrāciju.


Visizteiksmīgākais “mūsdienu jaunatnes” elements šķiet īpatnā mūsdienu pašrefleksivitātes forma, kurā apvienojas autentiskums ar sevis vērojumu: “neviens uz tevi neskatās, vienalga / tu dejo tā it kā neviens uz tevi neskatītos.” (45. lpp.) Ikvienā mirklī ir klātesošs iedomāts tev pievērsts skatiens, un katra izpausmes forma ir saspēle ar šo skatienu.


 


Lēni un apdomīgi


Deviņdesmitajos tika gaidīts, ka jauni cilvēki domās tikai par sevi, bet patiesībā vispār nedomās. Egocentrisms varēja aprobežoties ar dziļas pašanalīzes mēģinājumiem (vai vienkārši dvēseles kliedzieniem), bet tas parasti neietvēra refleksiju kā sevis spoguļošanu, vēlmi uztvert nopietni to, kā izskaties no malas. Kirila Ēča dzejā liriskais varonis mēdz būt sevī centrēts, uz savām emocijām fokusējies, laisks, bezatbildīgs un visādi citādi jauneklīgs, bet pats dzejolis nebūt nav ne dvēseles kliedziens, ne tikai ar sirds asinīm rakstīts. Šie dzejoļi ir refleksīvi tā, kā refleksīvi ir spoguļi vai pašbildes: tu it kā skaties uz sevi, bet vienlaikus skaties uz sevi ar svešām acīm. Mēģini vienlaikus gan nonākt pie savas patības izpratnes, gan pielāgot savu izskatu tā, lai tas šo patību rādītu pārējiem. Kirils Ēcis nemēģina izskatīties labāks vai skaistāks nekā ir – noteikti arī apzinādamies savādā, neiederīgā un aplamā šarmu –, drīzāk viņš lēni un apdomīgi veido apzināti autentisku attēlu. Šī ir pašrefleksija caur pastarpinājumu, un šajā gadījumā refleksijas medijs ir valoda, dzeja kā forma, darbs ar elpu un palēnināts lasījuma temps.


Pirmā sajūta, lasot Kirila Ēča krājumu, ir – cik jauks jauna cilvēka debijas krājums! Prieks par tā daudzveidīgumu un dzīvīgumu, prieks par tajā ierakstīto neērtības sajūtu pašam savā dzīvē. Līdzīgi ir ar krājumā ievietotajiem attēliem, kas pirmajā brīdī šķiet kā nefokusēti kadri no kaut kur sabildētas filmiņas. Tad tu aptver, ka šie kadri ir no pārdomātas, iepriekš sagatavotas performances un nefokusētie kadri ir operatora Dāvja Gaujas darbs (viņš ir arī festivālos izrādītās īsfilmas Spirāles centrs (2025) režisors). Rūpīgi veidotā pašbildē galvenajai vērtējuma asij būtu jābūt nevis “vai, kāds smuks cilvēks”, bet gan “cik labi izvēlēta kosmētika, apgaismojums un kadrējums”. Tāpat te nu ir tā vasariņa ir nevis vienkārši labs jauna cilvēka debijas krājums, bet izcili veidots darbs apakšžanrā “jauna cilvēka debijas krājums” – balstoties uz stereotipiem, rotaļājoties un apšaubot tos. “Te nu ir tas mans debijas krājums,” Kirils Ēcis saka tieši tāpat, kā instagramā pie attēla var pierakstīt “sajutos smuki, varbūt vēlāk izdzēsīšu”. Un jāteic, ka es ar prieku piedalos šajā spēlē.