Karīna neslēpj, ka izrāde viņu ļoti satricinājusi, par spīti tam, ka viņa bija lasījusi scenāriju, notiekošais uz skatuves viņu dziļi uzrunājis.
“”Sapņu novele” brutāli norauj ērtās, sociāli akceptējamās morāles maskas, spilgti un skarbi izgaismojot to, ko jebkuram gribētos atstāt citiem neredzamu – tumšākās un neglītākās zemapziņas dzīles,” raksta rakstniece.
Karīna uzskata, ka “Sapņu novele” spēlējas ar Freida psihoanalīzes idejām un testē skatītāja pretīguma dziņu, līdz ar to izrādi ir neiespējami vērtēt vienkāršotā, melnbaltā “patīk” kategorijā, toties tā izcili izpilda jebkura dramaturģijas darba galveno uzdevumu – rosināt spēcīgas emocijas.
“Nobeigums atstāj skatītāju tādu kā mazliet apdullušu, mazliet fascinētu, pēcgaršā liekot pārdomāt patiesību – par to, kas notiek svešinieku iekšējās pasaulēs, mēs nevaram zināt pilnīgi neko, tomēr tieši un tikai tajās mēs, cilvēki, esam absolūti īsti. Cilvēks nav bīstams tad, kad viņš vēlas, bet tad, kad izliekas, ka nevēlas,” redzēto rezumē rakstniece.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!