“Viena no galvenajām laba ansambļa atslēgām ir, ka individuālās personības, kam ir savs rokraksts, kopā spēlē ilgstoši. Tad var sākt veidoties kaut kas unikāls un vienots. Arī savā praksē esmu izbaudījis, cik ļoti nestrādā šie “all star” sastāvi, kas katrs pats par sevi ir unikāla zvaigzne, bet kopā tur nekas nesanāk,” norāda Kārlis Vanags – Latvijas Radio bigbenda mākslinieciskais vadītājs. Šogad svinam ne tikai Maestro Raimonda Paula 90 gadu jubileju, bet arī Latvijas Radio bigbenda 60. gadskārtu. Raidījumā “Kultūrdeva” Kārlis Vanags stāsta par sadarbību ar Raimondu Paulu, džeza svītas “Acumirkļi” ierakstu un Latvijas Radio bigbenda radošajiem plāniem.
Henrieta Verhoustinska: Tu esi teicis: “Ja mūs kā sadarbības partnerus savas mūzikas ierakstiem vai tūrēm izvēlas prominenti ārvalstu mūziķi, tas rada sirdsmieru, ka kaut ko darām pareizi.” Visticamāk, tev sirdsmieru rada arī Maestro un lieljubilāra Raimonda Paula atzinība un uzticēšanās?
Kārlis Vanags: Noteikti! Tas ir milzīgs pagodinājums nu jau diezgan daudzus gadus darboties cieši kopā. Tas, ka Maestro mums uztic savu mūziku gan aranžēt, gan interpretēt ir milzīgs pagodinājums.
Brīnišķīgais albums ar ļoti skaistu Maestro portretu – džeza svīta “Acumirkļi” – ir tavs albums tikpat lielā mērā kā Raimonda Paula?
(Smejas.) Jā, kaut kādu artavu esmu devis caur aranžējumiem. Es šo saskatu kā dāvanu gan mums pašiem, gan Maestro. Tas ir bijis brīnišķīgs piedzīvojums, un prieks, ka Maestro ir šim ļāvies. Tā tomēr bija viņa iniciatīva ar šīm jaunajām kompozīcijām.
Tas, ka viņš rada jaunas kompozīcijas savos 90 gados, ir kaut kas satriecošs. Viņš nevis visu laiku dzīvo uz veciem lauriem, uz tām slavenajām [pagājušā gadsimta] septiņdesmito un astoņdesmito gadu melodijām, bet rada no jauna. Tas ir brīnišķīgi. Savukārt “Kultūrdevas” režisores Zitas Kaminskas jaunajā dokumentālajā filmā “Dziesmiņa par prieku”, kas tapa tieši pēdējā gada laikā, mēs redzam, ka albuma “Acumirkļi” kodols tapa pie Maestro mājās.
Jā.
Tā, man liekas, ir tāda nebijusi prakse, pieredze. Kāpēc jūs tā izdomājāt? Lai viņam būtu ērtāk?
Savā ziņā: lai visiem būtu ērti un lai šis process būtu absolūti nepiespiests. Jo tā bija tāda brīva iniciatīva bez termiņiem, bez jebkādiem uzstādījumiem. Mēs vairākkārt pārprasījām, vai Maestro būtu ar mieru šādam scenārijam, un viņš ļoti labprāt piekrita.
Tā mēs lēnā garā, dzerot kafiju un runājot, iespēlējam pa skaņdarbam.
Un kvalitāte no tā necieta!
Jāsaka, ka mūsdienās skaņu ierakstu tehnoloģijas strauji iet uz priekšu un iespējas paplašinās. Orķestri mēs ierakstījām savā mēģinājumu studijā un tad nepiespiestā gaisotnē ar pāris mikrofoniem… Brīnišķīgi, ka Maestro ir savs lielisks instruments mājās, tad tas bija iespējams.
Maestro savu jauno džeza svītu ir veltījis kolēģim Gunāram Rozenbergam. Jūs arī esat iespēlējuši Gunāra Rozenberga skaņdarbu albumu “Linda”. Ko tev nozīmē Gunārs Rozenbergs? Vai Laura Rozenberga, kas spēlē jūsu orķestrī, ir viņam radiniece?
Nav. (Smejas.) Bet muzikālā ziņā – kaut kur noteikti. Gunārs Rozenbergs ir ļoti liela personība. Tad, kad atskatos uz to, ko viņš ir paveicis konkrētajā laika posmā, ir tāda sirreāla sajūta, ka šis cilvēks ir nedaudz ārpus konteksta. Kā tas vispār varēja notikt? Gan šīs prasmes, gan šī muzikālā intuīcija, kā lietas vajadzētu darīt, bija kaut kas unikāls, un grūti pateikt, no kurienes tas ir nācis.
Un vēl padomju laikos!
Tieši tā.
Ar domu, ka šo raidījumu mazliet veltām arī Raimondam Paulam, mana kolēģe Sandra Kiršberga aptaujāja vairākus cilvēkus, ar kuriem viņš ir strādājis. Un šajā videostāstā kardiologs Andrejs Ērglis sacīja, ka “būt zem Paula joku āmura ir liels gods”. Kārli, vai arī tev ir nācies izjust to Maestro humora āmuru?
Noteikti, ne jau vienreiz vien. (Smejas.)
Kā tur ir ar tiem dārgakmeņiem, uz kuriem sūna neaug? Izstāsti!
Jā, par frizūrām. Tas ir viens no retajiem [jokiem], kad man likās, ka es kaut cik līdzvērtīgi atspēlējos. Maestro prasīja: “Kas tad jums saksofonistiem ir ar tiem matiem?”
Un tad es atbildēju: “Maestro, uz dārgakmeņiem sūnas neaug.” (Smejas.) Viņš izteica uzslavas.
Viņš lielījās ar savu matu rotu, kas joprojām ir kupla 90 gadu vecumā. (Smejas.)
To nevar noliegt. Arī par aranžējumiem ir izteicies – labi, ka meldiņu vēl var atpazīt. (Smejas.)
Ja?
Jā. (Smejas.)
Ko tu vēl vari pateikt par Maestro darba stilu? Kas ir viņa raksturīgākās īpašības?
Viņš nekad lieki nerunā, viņš iemāca nolasīt domas. Kas priekš manis ir bijusi ļoti laba skola – viņš arī ļauj kļūdīties un saprast, kad tu esi kļūdījies.
Vai kādreiz kāda kļūda ir izaugusi par efektu?
Nu noteikti. Ir bijušas šaubas, vai viena vai otra lieta nostrādās, un ir pierādījies, ka [tā ir nostrādājusi] jā.
Sarunas pieteikumā jau dzirdējām, ka šogad dienasgaismu ieraudzīs tava radio bigbenda mūzikas plate “The Seventh Sense”. Tās ieraksta process notika jau pērn Spīķeru koncertzālē – publikai klātesot. Kāpēc bija svarīga publikas klātbūtne?
Līdzīgi kā ar manu pirmo oriģinālmūzikas albumu “Identities”, kaut kā, man liekas, [ir] ļoti svarīga tā mijiedarbība, jo…
Bet ierakstā jau dzird publiku, vai ne?
Nē. Arī pirmajā albumā palūdzām klausītājus bišķiņ pagaidīt ar aplausiem pēc skaņdarba izskanēšanas. Tīri audiāli ierakstā tas nav jūtams, bet sajūtu līmenī
tas noteikti kaut kā liek vairāk koncentrēties uz konkrēto mirkli, jo tev nav gluži desmit vai divdesmit variantu iespējas. Tas iedod papildu enerģiju visai skaņai.
Skatītājiem pavēstīšu, ka albumu “The Seventh Sense” varēs dzirdēt īpašā koncertā [Rīgas] Kongresu namā 6. martā.
Jā, tā tas ir.
Tu vadi ne tikai Latvijas Radio bigbendu, bet arī paša izveidoto skolu “City Jazz Riga Big Band”. Ko tu vari teikt par mūsu jauno paaudzi? Vai mums ir laba nākotne?
Atskatoties uz pēdējiem desmit gadiem – izaugsme ir ļoti grandioza.
Jo cilvēki var papildināties arī ārzemēs?
Tas noteikti arī ir ļoti būtisks faktors, bet, es domāju, katrs jaunais talants piesaista uzmanību un interesi no citiem, un tā – pilienu pa pilienam – tas viss akumulējas un pilnveidojas. Jāsaka, ka “City Jazz Riga” nav tikai jauniešu institūcija vai iniciatīva, tā ir iespēja jebkuram muzicēt gan ansamblī, gan bigbendā. Jāsaka, arī šeit jūtami palielinās interese pamēģināt un apgūt ne vien prasmes spēlēt melodijas pēc notīm, bet izpausties improvizējot – tādā spontānā mirkļa muzicēšanā.
Kārlis Vanags un Henrieta Verhoustinska
Foto: Aigars Bumburs / LTV
Droši vien repertuāru tu veido atšķirīgu no radio bigbenda?
Noteikti, protams. Arī sarežģītības pakāpes atšķiras. Skolā mēs mēģinām iepazīt tradicionālās vērtības, bez kurām nekā.
Piemēram?
Gan autoros – teiksim, leģendas, sākot ar Djūku Elingtonu, Kauntu Beiziju –, gan tīri tehniskajos parametros – apgūstot blūzu, kas tas tāds ir. Pēc tam dažādas citas formas un harmoniskās progresijas, kas tomēr caurvijas visiem džeza mūzikas standartiem.
Ai, cik forši! Vai tu atrodi laiku, un kur smelies iedvesmu komponēšanai ārpus darbības šajos bigbendos?
Tā konkrēti nodefinēt būtu grūti. Ir jādzīvo dzīvi. (Smejas.) Protams, lielu iedvesmu dod mana ģimene, bērni, draugi un jebkādas pieredzes – vai tā būtu izlasīta grāmata, vai redzēta filma, vai kaut kas jauns ieraudzīts. To nekad nevar zināt. Tieši par jaunās mūzikas albumu “The Seventh Sense” – nosaukumā iepītā septītā maņa ir iekšējā sajūta, intuīcija, ko mēs nevaram ietekmēt.
Man patīk teiciens, ko bieži vien koncertos izmanto kolēģis saksofonists Bobs Mincers, mūzikas leģenda – viņš uzskata, ka šī mūzika ir nākusi caur mani, bet noteikti ne no manis.
Tā kā paļaušanās uz kādu citu spēku. Kopā ar basistu Edvīnu Ozolu un bundzinieku Arti Orubu jums ir Kārļa Vanaga trio.
Jā, ir šāds veidojums.
Kādas stilistikas jūs piedāvājat klausītājiem?
Šo ansambli mēs uzsākām, pārsvarā spēlējot oriģinālmūziku.
Oriģinālmūzika – tā ir jūsu pašu radīta, ja?
Jā, gan mani skaņdarbi, gan Edvīna rakstītas kompozīcijas. Viena no pēdējām koncertprogrammām, ko mēs nospēlējām, bija veltījums saksofona leģendai Džo Hendersonam. Es domāju, ka šobrīd, pieaugot mūziķu pieredzei, jau vairāk ir sajūta, ka arī mums būtu, ko teikt, tieši interpretējot citu komponistu mūziku.
Runājot par citiem komponistiem – varbūt arī Raimonda Paula mūzika pakļaujas tāda mazāka sastāva aranžijai?
Noteikti. Viens no pirmajiem cikliem vai svītām, ko man Maestro parādīja, tiklīdz mēs bijām vairāk sākuši darboties kopā, bija džeza svīta ar nosaukumu “Dienvidu akvareļi”. Tajos laikos instrumentālās svītas pārsvarā tika ieskaņotas vai nu ar džeza trio, vai trio esot kā pamatam, plus vēl kāds solo instruments.
Bija arī “Pastaiga pa Rīgu”.
Jā, arī šis albums… “Acumirkļi” ir turpinājums. Šī ir jau otrā plate mūsu veikuma ziņā, jo pirmā bija ar “Jersikas” starpniecību izdotās vēsturiskās svītas šībrīža interpretācijā.
Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.
Piekrītu “Trešās puses” sīkdatnēmPārvaldīt sīkdatnes
Runājot par mazāku sastāvu – tikko saņēmu ziņu, ka saksofonists Zintis Žvarts ar “Micrec” ir izdevis 12 jaunas Paula kompozīcijas, kuras ir paņemtas no uzveduma “Lips Tulians”. Tāpēc arī albuma nosaukums ir “Nenotikušais koncerts”. Neesi mazliet greizsirdīgs, ka citi saksofonisti arī ķeras klāt Maestro mūzikai? (Smejas.)
(Smejas.) Es cenšos nebūt greizsirdīgs. Es noteikti priecājos.
Jo vairāk saksofonisti, džeza mūziķi pastāv par savu esību, jo vairāk mēs to uzmanību pievēršam. Tas ir tikai pozitīvi vērtējami.
Šodien, kad mēs turpinām svinēt Raimonda Paula jubileju, arī mūsu “Kultūrdevas ABC” ir par viņu. Saki, vai tu esi aizguvis kādu prasmi, triku vai paņēmienu no Raimonda Paula?
Noteikti, ne vienu vien. Kad pirms pāris gadiem mēs spēlējām koncertu Latvijas Radio studijā, tad toreiz, piesakot raidījumu, Anna Veismane teica, ka radio fonotēkā esot atradusi ap divsimt ierakstu, kur minēts Vanags kopā ar Maestro. Es pieļauju, ka aranžijas ir veidotas vēl vairāk.
Pie šāda apjoma ir neiespējami kaut ko nepaņemt un neielikt savā izteiksmes bibliotēkā. Bet ne tikai mūzikā. Man liekas, ka Maestro ir, kā jau es vienā citā intervijā teicu, lielisks piemērs visiem visā;
tas mūžīgais dzinējspēks, ka vajag virzīties uz priekšu, rakstīt jaunu, iestudēt jaunu, nevar sēdēt uz tā, kas ir izdarīts, – tas pavelk līdzi, tu nevari tam pretoties.
Tā ir. Pauls ir atzinis, ka viņa lielākais elks džeza mūzikā un klavierspēlē ir leģendārais meistars Oskars Pītersons. Savukārt tu jau pieminēji Džo Hendersonu. Pērnā gada rudenī džeza kluba “M/Darbnīca” ciklā “Brooklyn Jazz”, kas veltīts ievērojamiem džezmeņiem, jūsu trio spēlēja tieši Džo Hendersonam veltītu programmu. Vai var teikt, ka viņš ir tavs elks?
Noteikti, viens no. Ja mēs runājam par tenorsaksofonu pasauli, tad Džo Hendersons, Džons Koltreins, Sonijs Rolinss un jau nākamās paaudzes pārstāvji Maikls Brekers, Bobs Mincers ir tie mūziķi, kurus es esmu klausījies simtiem tūkstošu reižu. Tas ir milzīgs nospiedums.
Es pieļauju, ka jaunie džezmeņi, kas tagad mācās pie tevis, tieši tāpat klausās tavu mūziku un smeļas kaut ko no tās. Vai, bigbendā spēlējot, ir svarīgi, lai katrs mūziķis ir kā skrūvīte savā vietā vai arī katrs mūziķis ir neatkarīga personība?
Gan, gan. Viena no galvenajām laba ansambļa atslēgām ir, ka individuālās personības, kam ir savs rokraksts, kopā spēlē ilgstoši. Tad var sākt veidoties kaut kas unikāls un vienots. Arī savā praksē esmu izbaudījis, cik ļoti nestrādā šie “all star” sastāvi, kas katrs pats par sevi ir unikāla zvaigzne, bet kopā tur nekas nesanāk.
Jo?
Jo katrs velk uz savu pusi, ego lien pa priekšu. To var izdarīt tikai gadiem ilgi diendienā muzicējot.
Un kādi ir Latvijas Radio bigbenda tuvākie radošie plāni?
Latvijas Radio bigbendam ir jubilejas gads – 60. gadskārta.
Apsveicu!
Paldies! Protams, ir saplānoti koncerti, kur mēs labprāt visus aicinātu. Gada pirmajā pusē līdzās tam, ka atzīmējam Maestro jubileju, izdodam plati 6. martā. Tad pie mums atkārtoti viesojas dziedātāji Ola Onabulē un Čaina Mozes. Ar viņiem arī esam ierakstījuši albumus. Šogad noteikti būs jubilejas albumu birums, jo ir iekrājušies – vai kā mēs ar Mareku [Ameriku] no “Jersika Records” runājam – ir nomarinējušies [ieraksti], un tagad ir laiks tos nodot klausītājiem.
Brīnišķīgi, gaidīšu ar nepacietību! Paldies, Kārli, par sarunu!
Paldies!