Jau izsenis latvieši februāra mēnesi ir dēvējuši par Sveču mēnesi. 2. februārī – Sveču dienā (zināma arī kā Ziemas Māra, Svacaine, Gromnica Latgalē, Svecaine, Grabenīca, arī Vēja diena un Govju diena) tiek iezīmēts ziemas vidus. Attīstījusies no seniem pagānu šķīstīšanas svētkiem un vēlāk transformējusies kristīgajā ticībā, Sveču diena ir zināma arī mūsdienās.
Folkloras materiāli liecina, ka šajā dienā ir rīkoti svētki par godu svecēm un skaliem, proti gaismas, siltuma devējiem. Šājā dienā lēja sveces, lai tās gaiši un taupīgi degtu, ar nosacījumu, ka to darot jāsmejas, savādāk sveces nedegs gaiši un šprakstēs. Svarīga bija tieši sveču liešana, nevis dedzināšana. Bija jālīksmojas, sievietēm tā bija brīvdiena, nedrīkstēja šūt, adīt, vērpt un darīt citas nodarbes , kurās jāizmanto asi priekšmeti. Jauniem cilvēkiem bija jāēd dzērvenes , lai skaistums vaigos. Sveču dienā vajadzējis govis ar sniegu mazgāt, lai vasarā dunduri neēdot. Ir pieraksti par to, ka šajā dienā dravnieki dedzinājuši āboliņu, un ar to dūmiem kūpinājuši bišu stropus, lai vasarā daudz medus, un ka matus šai dienā nesukā, lai vistas dārzus nekašā.
2. februāris tika saukts arī par Vēju dienu, ļaudis lūguši Vēja māti, lai nenopūš, saudzē sveču liesmu. Šajā dienā negāja rijā kult, sienu un salmus nenēsāja apkārt, lai vējš neizkaisa.
Kristīgajā baznīcā tika svētītas sveces, valdīja uzskats, ka svētītās sveces sargājot mājas no pērkona iesperšanas. Sveces aizdedzināja cilvēkam piedzimstot un aizejot aizsaulē, lai tās radītu gaišu ceļu. Sveču dienā ļaudis pareģojuši arī gaidāmo vasaru, ja sveču dienā snieg vai putina, tad gaidāma silta un lietaina vasara.
Neapšaubāmi, galvenā šīs diena paraža ir sveču liešana. Jāatzīmē, ka agrāk ļaudis dedzinājuši skalus gaismas iegūšanai, tikai vēlāk sveces lējuši no aitu vai liellopu taukiem, un tikai pēc tam no bišu vaska. Lai iegūtu sveces, tika sagrieztas bomeles (kokvilnas diegi) sveces garumā un mērcēti kausētos taukos vai vaskā tik ilgi, kamēr svece kļuvusi pietiekoši resna.
Ticējumi, kas saistīti ar Sveču dienu
Kas šai dienā vairāk tērē un priecājas, tam nākamais gads esot bagāts un laimīgs.
Daudz jāsmejas, lai visu gadu būtu jautrs un priecīgs.
Sveču dienā nedrīkstēja daudz strādāt, sevišķi sievietes.
Šajā dienā jāvāra bieza putra un ēdot jāliek svece vidū, lai deg.
Svecainē jauniem cilvēkiem jāēd dzērveņu ogas, tad paliek skaisti uz visu gadu.
Sveču dienā iedzēra alu, lai visu gadu būtu skaists, sārtiem vaigiem un vesels.
Sveču mēnesī kaķis peļu neredz, tādēļ viņš jābaro, lai nenomirst badā.
Sveču dienā lietās sveces iegūst īpašu spēku un deg jo īpaši gaiši un ilgi.
Šajā dienā latvieši lēja sveces no aitu taukiem vai vaska.
Sveču dienā apvārdotās vai baznīcā svētītās sveces sargā māju no vētrām, pērkona, zibens, krusas.
Sveču dienā svētītas sveces liek arī mirējiem rokās, lai tās tiem rāda gaišu ceļu.
Sveču dienā jāsvēta vasarā salasītās zāles. Ja kādreiz saceļas pērkons vai vētra, tad Sveču dienā svētītās zāles jāmet ugunī, lai negaiss pārietu.
Šajā dienā neiet mežā, lai nevestu čūskas mājās.
Sveču dienā nav brīvu galvu sukāt, kāpostus vārīt nedz adatas cilāt, tad mati stāvot kā sveces, kāposti neaugot un nabadzība kā adatas durot.
Nesukā bieži matus, lai tie nebūtu sveķaini.
Laika vērošana Sveču dienā
Senāk laika vērošanas ticējumi arī palīdzēja noteikt, cik ilgi vēl gaidāma ziema, kad mitēsies sals un iestāsies pavasaris un cik laba šogad būs raža:
ja snieg, tad bites spietos un tām būs daudz medus;
ja laiks ir skaidrs un saulains, tad būs vēl daudz sniega, taču būs silts maijs un gaidāms labs ražas gads;
silts un saulains laiks norāda uz agru pavasari; ja saule uzspīd tik daudz, ka zirgu var apseglot, būs gana saules arī siena pļaujas un rudzu ziedēšanas laikā;
pilošas pažobeles sola jauku pavasari;
bargs sals nozīmē, ka par siltu pavasari nav ko domāt;
aizputināti ceļi nozīmē lielus plūdus pavasarī;
vētrains un puteņains laiks norāda uz jauku pavasari, siltu un lietainu vasaru;
miglaina diena sola lietainu vasaru;
piesarmojuši koki liecina par bagātu vasaru.