Kāpēc vismaz reizi dzīvē vērts redzēt Roberta Vilsona iestudējumu? Stāsta teātra zinātnieces / Raksts

Teātra zinātnieces Valdas Čakares pirmā iepazīšanās ar režisora Roberta Vilsona daiļradi notikusi aptuveni pirms 30 gadiem Dānijā, Kopenhāgenā. Viņa piedalījusies teātra seminārā, kur dalībniekiem ierakstā tika parādīts Vilsona mūzikls “Melnais jātnieks”, kas iestudēts Hamburgas Tālijas teātrī. 

“Mans pirmais iespaids bija līdzīgs tam, kāds rodas no animācijas filmas. Gan krāsu spilgtuma, gan figūru reljefa nozīmē, gan aktieru uzsvērti nedabiskā eksistences veida izpratnē. 

Ģeometriski iezīmēta telpa, aktieru vizuālais tēls ar līķu bālām sejām un kostīmi, kas arī var tikt uzskatīti par aktieriem, – tas viss likās neparasti. 

Tagad es labi saprotu, kāpēc tas likās neparasti, – padomju laikā bija ļoti ierasts reālistiski psiholoģiskais teātris. Ja arī tas bija metaforiskais teātris, (..) tajā jebkurā gadījumā bija vienots vēstījums, kuru tiešā veidā iespējams sabalsot ar dzīves realitāti,” savu pirmo pieredzi, skatoties Vilsona iestudējumu, atceras Čakare. 

Roberta Vilsona skatījumā tika piedāvāta alternatīva realitātes dimensija – ārēji groteski smieklīga, bet zem komiskā absurda – biedējošu pasauli slēpjoša. 

Teātra zinātniece un kritiķe Zane Radzobe atklāj, ka viena no viņas visu laiku mīļākajām izrādēm ir Roberta Vilsona iestudētie Šekspīra soneti. 

Viņasprāt, Vilsona iestudējumus ir interesanti skatīties jebkuram, jo izrādes ir vizuāli krāšņas, muzikālas un asprātīgas. 

Tajās tiek apspēlēta popkultūra, tāpēc arī skatītājs, kurš nav iedziļinājies klasikas darbos, iestudējumā var atrast sev saistošo, kas raisa spēcīgas emocijas. 

“Vienlaikus Vilsonu interesē arī intelektuālais darbs, viņš ir ļoti “dziļš”. (..) [Noskatoties Vilsona iestudējumu,] pēc tam analizējot var pavadīt nedēļas, domājot par to, kas tas ir, ko tu redzēji, kādas idejas tiek paustas un cik dziļi, dažādos līmeņos tas strādā. Man tas liekas tāds intelektuāls piedzīvojums,” par iespaidu, kādu Vilsona darbi atstāj uz skatītāju, spriež Radzobe. 

Zane Radzobe un Valda Čakare

Foto: Santa Lauga / Latvijas Radio

Runājot par ievērību guvušiem Roberta Vilsona iestudējumiem, Čakare izceļ Augusta Strindberga lugas “Sapņu spēle” interpretāciju, kas veidota kā vizuālu tēlu plūsma. 

“Šī luga ir metafora par cilvēka dzīvi. Vilsons no šīs metaforas – tāpat kā burvju mākslinieks izvelk trusīti no cilindra – velk sajūtas un tēlus, ko cilvēks sastop dzīves laikā,” 

skaidro teātra zinātniece Valda Čakare. 

Pats režisors ir teicis, ka izrādes struktūrā viņam ir svarīgas divas “līnijas” – horizontālā, kas raksturo telpu, un vertikālā, kas apzīmē laiku. Abas līnijas savienojot, izveidojas krusts, kura struktūra, viņaprāt, ir visa pamats. 

“Norvēģijā Vilsonam ir brīnišķīgs “Pēra Ginta” iestudējums, kurā ļoti labi var redzēt šo viņa izrāžu struktūru. Šajā un daudzās citās viņa izrādēs to krustu varam tīri vizuāli redzēt gan scenogrāfiski, gan videoprojekcijās,” stāsta Čakare. 

“Domāju, svarīgi ir pateikt, kāpēc Vilsons ir gandrīz unikāls – viņa karjera ir ļoti gara. Viņš ir sācis [pagājušā gadsimta] septiņdesmitajos gados un aktīvi strādājis līdz pat savai nāvei, un visu laiku bijis topā. Tā nenotiek,” uzsver Zane Radzobe, norādot, ka teātra māksla darbojas cikliski. Ierasti cikla garums ir aptuveni desmit gadu, kuru laikā režisors iestudē savus nozīmīgākos darbus. 

“Vilsona gadījumā tie ir gandrīz 60 gadi mākslā, un visu laiku būt vērtīgam, būtiskam un pašā virsotnē – tas ir ļoti neparasti. 

Līdz ar to Vilsonu var skatīties hrestomātiski, jo ir liels laika posms, kas ir hrestomātisks postmodernisma piemērs,” spriež kritiķe un teātra zinātniece. 

Roberts Vilsons ir viens no pēdējiem lielajiem, ģeniālajiem teātra režijas pārstāvjiem, uzskata Radzobe. Teātra zinātniece uzsver, ka režisors teātrī nav tikai cilvēks, kas tehniski veido izrādi. 

“Lielie režisori nāk ar savu unikālo pasaules skatījumu un estētiku. 

Iemesls, kāpēc Vilsonu vajag redzēt kaut vai vienu reizi, – bez Vilsona teātris, kāds tas ir mūsdienās, vienkārši neeksistētu, jo viņš ir izmainījis ļoti daudz. 

Tomēr Vilsonu nedrīkst kopēt, jo, tiklīdz kaut kas izskatās tāpat, bet nav Vilsons, tā ir zādzība. Īsto lietu redzēt ir ļoti svarīgi,” pārliecināta ir Radzobe. 

Lai gan Roberts Vilsons ir amerikāņu režisors un vizuālais mākslinieks, ļoti daudzas viņa izrādes tapušas Eiropā. Ar savu eksperimentālo pieeju viņš neiederējās Amerikas teātra komerciālajā un izklaidējošajā pamatplūsmā. Savukārt tas, ko teātrī darīja Amerikas avangardisti pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, nepatika pašam Vilsonam, skaidro Čakare. 

Domājot par režijas tendencēm, kuras Vilsons attīstīja savā radošajā darbībā, mainot mūsdienu teātra valodu, Radzobe izceļ režisora domāšanas formātu – domāšanu caur tēliem. 

“Vilsons burtiski glezno ar gaismām, viņš ārkārtīgi interesanti strādā ar ķermeni. Daudzās viņa izrādēs aktiera ķermenis nemaz nav redzams. 

Redzams ir pilnīgi apsegts, nogrimēts tēls. Viņš spēlējas ar ritmiem, viņš spēlējas ar augumiem un dzimumiem. Domāju, ka uz viņu var attiecināt tādu pilnīgu dzimuma daltonisma ideju,” Radzobe komentē Vilsona estētikā izmantotos elementus. 

“Ubu” ir iestudējums, kas tapis, iedvesmojoties no revolucionārās Alfrēda Žarī lugas “Karalis Ibī”. Tā gadsimtu mijā apvērsa priekšstatus par klasisko teātri. 

“Šī ir ļoti nozīmīga luga tāpēc, ka tā aizsāk modernisma avangardu. (..) [Lugas] tēma, kas Vilsonu uzrunājusi, ir par varu, tā ir par karu, despotismu un to, kādā veidā tiek manipulēts ar sabiedrību,” norāda Radzobe.

Kā atklāj teātra zinātnieces, ar šo darbu Vilsons runā par to, par ko nedrīkst klusēt, – tirāniju, barbarismu un cilvēka dabu, kas tiecas atkārtot savus briesmīgākos vēstures lokus. Tas ir alegoriju teātris, kurā komiskais un šausminošais pastāv līdzās. Šeit vara ir mūžīgs balagāns, nežēlība – smieklu otra puse, bet skatītājs – absurda, kas pēkšņi kļūst par realitāti, – liecinieks. 

Roberta Vilsona estētika pilnībā pārveidoja priekšstatus par skatuves izpratni: gaisma kļuva par aktiera partneri, žests – par jēgu, bet klusums – par frāzi, no kuras nav iespējams novērsties. 

“Vilsons pieprasa arī īpašu skatīšanās veidu – viņš neliek pievērst uzmanību tam, kam parasti izrādē pievēršam uzmanību. [Uzmanība tiek pievērsta] nevis stāstam, psiholoģijai vai attiecībām, bet konkrētai darbībai. 

Ir fragments no izrādes “Nedzirdīgā skatiens”, kurā aktrise lej glāzē pienu. Viņa to dara tik lēni, ka kļūst nesvarīgi, kāpēc viņa to dara un kam viņa to pienu nesīs. Vienīgais, no kā rodas iekšēja spriedze, ir koncentrēšanās uz to, vai viņa nepārlies pienu pāri glāzes malai. Skatītāja uztvere ir koncentrēta tieši uz to darbību, tā ir pilnīgi cita skatīšanās pieredze, nekā mums ierasts,” pauž Valda Čakare.