Ādažu novadā uzņēmumā “Soira” jau vairāk nekā 10 gadus tiek ražoti 20 veidu amatniecības sieri. Uzņēmumā ir tikai divas darbinieces – tā izveidotāja Inga Āriņa-Vilne un ražošanas vadītāja Ilona Lipe. Viņas mēnesī no divām tonnām piena saražo 180 kilogramus siera, kas cita starpā novērtēts ar zelta zvaigznēm Lielbritānijā, viņas stāstīja Latvijas Radio raidījumā “Stiprie stāsti”.
Kas ir amatniecības siers?
Noteikti katrs pazīst mājas sieru vai lauku sieru, ko Latvijā ražo un tirgo daudzi mājražotāji, taču siera pasaulē ir vēl kāda interesanta niša – amatniecības siers, kas arī tiek radīts rokām, taču ne no pašu iegūta piena.
“Ar amatniecības sieru saprotam tādu, kas tiek ražots ne no sava piena. Tos, kas tiek ražoti no sava piena, parasti sauc par lauku sieriem vai saimniecību sieriem,” skaidroja Inga.
Savukārt no industriālajiem sieriem amatniecības siers atšķiras ar to, ka tiek gatavots galvenokārt ar rokām, kamēr industriālo sieru ražošana lielā mērā ir automatizēta.
Turklāt amatniecības siers vienmēr tiks nogatavināts ilgāk nekā industriālais. Nogatavināts siers skaitās gatavināts kā minimums no 30–45 dienām.
“Amatniecības siers iekrīt gardēžu nišas kategorijā. Tas ir pilnīgi cits novirziens, šobrīd laikam esam vienīgie amatniecības siera ražotāji Latvijā,” norādīja uzņēmēja.
Uzņēmumā “Soira”.
Foto: Daina Zalamane/ Latvijas Radio
Ar lielajiem ražotājiem neplāno konkurēt
Inga atzina, ka viņas uzņēmums nekādi nespēj konkurēt ar industriālajiem sieriem, kas Latvijā tiek ražoti kvalitatīvi un salīdzinoši ļoti lēti, bet tāds arī nav mērķis. Amatniecības sieri maksā krietni dārgāk, jo arī to izejvielas un ražošana ir dārgāka. Tas ir produkts ar pievienoto vērtību.
“Jāņem vērā, ka industriālajam sieram izejvielas ir daudz lētākas, kaut vai tāpēc vien, ka piena tauki tiek noņemti nost un no tiem ražo saldo krējumu vai krējumu, kas to atpelna. Toties Baltijas valstu reģionā mēs esam lētākie no amatniecības sieriem,” viņa skaidroja.
Uzņēmumā strādā tikai viņas divas – Inga un Ilona. Lai mēnesī pārstrādātu vidēji divas tonnas piena un saražotu 180 kilogramus siera, abām jādara viss.
“Es runāju, Ilona strādā, bet, ja nopietni, tad mums ir mazā uzņēmuma specifika. Tiek prasīts, lai būtu vadītājs, lai būtu atbildīgais par ražošanu, un tad formāli uz vizītkartes mums ir Inga – direktore, Ilona – ražošanas vadītāja, bet būtībā mēs abas darām visu,” stāstīja Inga.
Uzņēmumā “Soira”.
Foto: Daina Zalamane/ Latvijas Radio
Noder ķīmijas un bioloģijas zināšanas
Inga skolas gados aktīvi trenējās vieglatlētikā, bet pēc vidusskolas iestājās Rīgas Stradiņa universitātē, lai kļūtu par ārsti. Mācības viņa nepabeidza, jo piedzima vecākais dēls, taču interesanti, ka zināšanas ķīmijā un bioloģijā viņai lieti noder arī siera ražošanā.
“Tas noteikti ir palīdzējis šajā nozarē, jo es saprotu un zinu, ko dara mikroorganismi un kā strādā enzīmi,” stāstīja uzņēmēja.
Ar Ilonu viņa iepazinās studiju gados, tolaik strādājot vienā darbavietā, taču krīzes gados, kamēr Inga bija dekrēta atvaļinājumā ar trešo bērnu, darbā tika likvidēta viņas štata vieta, tāpēc pieteicās bezdarbniekos.
Tikmēr abas hobija pēc jau bija sākušas mājās gatavot sieru – kā Ziemassvētku dāvanu draugiem un ģimenei.
Sāka ar izklaides virzienu
Tad Inga nolēma rakstīt projektu un radīt pati savu uzņēmumu, un Ilona viņu atbalstīja. Tā ap 2012. gadu tapa nosaukums “Soira”, kas lībiešu valodā nozīmē “siers”.
“Inga kā vecs, izbijis panks tobrīd bezdarbnieku kursos rakstīja kaut kādu projektu, un nekādā gadījumā tas nedrīkstēja būt saistīts ar piena pārstrādi, jo tajā laikā bija piena kvotas, bet viņa tik un tā iesmērēja šo nosaukumu, kas patiesībā nozīmē “siers”, un vinnēja to projektu,” stāstīja Ilona.
Inga stāstīja, ka tolaik astoņus mēnešus mācījusies, kā raksta biznesa plānu, un tad iesniegusi savējo, taču piena pārstrāde tobrīd bija starp neatbalstāmajām nozarēm, tāpēc viņas ar Ilonu vairāk orientējās uz meistarklasēm un degustācijām – vairāk uz izklaides pusi.
“Tas bija laiks, kad ļoti modē nāca gan pašdarinātas dāvanas, gan dāvināt cilvēkiem pieredzi. Mēs ar Ilonu izdomājām, ka to varētu darīt,” uzņēmēja skaidroja.
Par projektā iegūtajiem līdzekļiem Inga un Ilona iegādājās ledusskapi un vēl šo to, kas nepieciešams siera gatavošanai, un paralēli meistarklasēm abas sāka gatavot un nogatavināt dažādus sierus.
Uzņēmumā “Soira”.
Foto: Daina Zalamane/ Latvijas Radio
Sastapšanās ar Mārtiņu Rītiņu
Taču nonākšana līdz 20 veidu amatniecības sieriem prasīja daudz laika un lielu pacietību. “Specifika ir tā, ka šie sieri nogatavojas ļoti ilgi – kā minimums ir mēnesis. Tos mēs savā galvā saucam par svaigajiem sieriem, jo mums ir arī seši mēneši, astoņi, deviņi un gads, un tagad ir jau pat divgadīgi sieri,” stāstīja Inga.
Pēc tam, kad nokārtoja mājražotāja sertifikāciju, viņas saņēma drosmi un pieteicās savam pirmajam tirdziņam. Pati pirmā tirgošanās reize bija Kalnciema kvartālā Rīgā.
“Mums bija kādi četri pieci ritulīši. Pašā pirmajā reizē uz Kalnciema tirgu atnāca Mārtiņš Rītiņš. Tad mēs domājām – kas tagad būs, ko viņš teiks… Mārtiņš noteikti jau tolaik mums bija liela autoritāte, un es zināju, ka viņš ir ļoti prasīgs. Kājas bija ļenganas. Iedevām nogaršot, un viņš tik ilgi… Bet tā arī ir pareizi degustēt – lēnām pasmaržot, tad apskatīt, tad pataustīt, tad ielikt mutē, tad pievērt acis un vēl atvērt acis. Man likās, ka tas velkas 10 minūtes, bet noteikti, ka tā nebija.
Tad viņš savā ļoti nostādītā balsī pa visu Kalnciema tirgu iesaucās – nu tad beidzot kāds ir sieru uztaisījis!” stāstīja Inga.
Tā par uzņēmuma “Soira” pirmo klientu kļuva Rītiņa vadītais restorāns “Vincents”, kam sekoja vēl citi restorāni un kafejnīcas. Soli pa solim viņas auga, rakstīja jaunus projektus un guva atzinību arī starptautiskā mērogā.
Uzņēmumā “Soira”.
Foto: Daina Zalamane/ Latvijas Radio
Novērtē arī briti
Rītiņa pamudinātas, Inga un Ilona savus sierus savulaik aizsūtīja arī uz Lielbritāniju – uz starptautisku pārtikas vērtēšanas konkursu.
“”British Great Taste” ir pasaulē lielākā, atpazīstamākā un slavenākā pārtikas vērtēšanas sistēma, bet būtībā varētu teikt – pārtikas ražotāju konkurss. Ik gadu tajā piedalās no 12 līdz 15 tūkstošiem dažādu paraugu, un par katru, ko aizsūti, tu dabū ekspertu vērtējumus uz vienas divām A4 lapām,” stāstīja Inga.
Siera paraugus tur vērtē aptuveni 500 cilvēku liela žūrija – pārtikas tehnologi, šefpavāri, sierziņi, restorānu kritiķi, žurnālisti un influenceri. Vērtēšana ir ļoti ilga.
“Ir tikai trīs vērtējumi – nekas, atzinība vai viena, divas vai trīs zelta zvaigznes. Mūsu sieram ir bijušas visas zvaigznes – gan viena, gan divas, gan trīs. Mums patīk palielīties, ka katru gadu, aizsūtot kādu paraugu, mēs dabūjam vismaz vienu zelta zvaigzni par saviem sieriem,” lepojās uzņēmēja.
Uzņēmumā “Soira”.
Foto: Daina Zalamane/ Latvijas Radio
Uz priekšu par spīti grūtajiem posmiem
Protams, sekoja arī krietni grūtāki gadi. Piemēram, Covid-19 pandēmija, kad restorāni aizvērās un sadarbības partneri atcēla teju visus pasūtījumus. Apgrozījumu gandrīz uz pusi samazināja arī kara sākšanās Ukrainā.
Taču Inga un Ilona apņēmīgi iet uz priekšu, jo uzņēmums viņām primāri nav bizness, bet gan aizraušanās un sirdslieta. Šo gadu laikā tajā iesaistītas abu ģimenes un bērni. Arī neviens ceļojums nepaiet, neiegriežoties kādā sierotavā un nepalūkojot citu uzņēmumu pieredzi.
“Tas, kas “Soira” ir šodien, ir apzināts lēmums, bet nebija tā, ka mēs sēdējām pie galda un spriedām, ko tad nu darīsim, kāda būs mūsu uzņēmējdarbība, – ā, ražosim sieru. Nē, tas tā noteikti nebija. Viss notika soli pa solim, un faktiski
“Soira” radās nevis kā bizness, bet kā nepieciešamība darīt kaut kādas lietas pa īstam un pareizi,
un tā, kā mēs to saprotam,” secināja Inga.