ASV prezidenta Donalda Trampa tīkojumi pēc Grenlandes ir pievērsuši pastiprinātu uzmanību Arktikai. Klimata pārmaiņu dēļ šis reģions kļūst pieejamāks, tāpēc pastiprinās lielvaru cīņa par ietekmi Arktikā. Pagaidām šajā sacensībā vadībā pārliecinoši ir izvirzījusies Krievija, bet ASV un Eiropa atpaliek.
Krievija cīņā par Arktiku apsteidz Rietumus par desmit gadiem
ĪSUMĀ:
- Arktikas reģionā vērojama arvien intensīvāka lielvalstu interešu sadursme.
- Arktikā ir lieli naftas, gāzes un citu resursu krājumi.
- Ķīna izrāda lielu interesi par jūrasceļu attīstību caur Arktiku.
- Krievija iegulda lielus resursus savu pozīciju stiprināšanā Arktikā.
- Eiropas Savienībai stingrāk būtu jādefinē savas intereses Arktikā.
2007. gadā Krievijas zinātnieki Ziemeļu Ledus okeāna dibenā tieši virs Ziemeļpola novietoja Krievijas karogu, paziņojot, ka Krievijas teritorija turpinās tālu aiz tās starptautiski noteiktajām robežām.
Arktikā laiks rit ātrāk
Pēdējo piecpadsmit gadu laikā Krievija Arktikā ir atjaunojusi vairākus desmitus militāro bāzu, kā arī būtiski palielinājusi ledlaužu floti, tādējādi piesakot ambīcijas kļūt par vadošo valsti reģionā, kur nākotnē varētu pavērties jaunas ekonomiskās iespējas.
Arktikas dzīlēs atrodas ievērojami naftas, dabasgāzes, kā arī retzemju minerālu krājumi, kurus varētu apgūt, samazinoties ledus daudzumam reģionā. Tāpat atvērtos jauni kuģošanas ceļi, kurus varētu izmantot cauru gadu.
Arktikā klimata pārmaiņas ir redzamākas nekā citur, Latvijas Radio sacīja bijušais Vācijas vicekanclers un ekonomikas ministrs Roberts Hābeks, kurš pašlaik ir vecākais analītiķis Dānijas Starptautisko pētījumu institūtā.
“Arktika kļūst siltāka. Globālā sasilšana Arktikā notiek četras reizes straujāk nekā citur pasaulē. Un savā ziņā varētu teikt, ka Arktikā laiks rit ātrāk. Ja visu zem Arktikas ledus esošo fosilo enerģiju sadedzinātu, tad pasaules klimats tiktu pilnībā iznīcināts. Mēs to jau tagad iznīcinām, bet tad tā būtu katastrofa,” sacīja Hābeks, kurš politiķa karjeras laikā bija viens no Vācijas Zaļās partijas līderiem.
Politikas pētnieks, bijušais Vācijas ekonomikas ministrs Roberts Hābeks
Foto: REUTERS, Nadja Wohlleben
Taču ekonomiskās iespējas ņem virsroku, tāpēc lielvaras domā par to, kā nostiprināt savu klātbūtni Arktikā.
Krievija to ir darījusi visagresīvāk.
Tai piederošā teritorija veido 53% no Arktikas piekrastes, taču tāpat kā pārējām četrām reģiona valstīm – ASV, Kanādai, Norvēģijai un Dānijai – ANO ir piešķīrusi Krievijai ekskluzīvas ekonomiskās tiesības pār teritoriju 200 jūras jūdžu (370 kilometru) attālumā no piekrastes. Tomēr Krievija apgalvo, ka tai ir tiesības pretendēt uz daudz plašāku teritoriju Arktikā.
Krievijai ir lieli spēki Arktikā
Krievijas vadonis Vladimirs Putins par vienu no saviem galvenajiem stratēģiskajiem mērķiem ir izvirzījis valsts dominanci Arktikā, tāpēc tur ir izvietoti gan lieli konvencionālie, gan kodolspēki.
Roberts Hābeks uzskata, ka Krievijas darbības Arktikā ir jāuztver ļoti nopietni: “Krievija ir veikusi milzīgus ieguldījumus Ziemeļu flotē, kas bāzējas Murmanskā. Ne tikai pēc 2022. gada, kad sākās karš Ukrainā, bet jau pirms tam. Tur ir izvietoti kodolieroči, tālas darbības rādiusa raķetes, droni un arī zemūdens droni. Krievijas flote Arktikā ir labi apbruņota.
Taču Krievija ir nosūtījusi uz karu Ukrainā lielāko daļu karavīru, kuri bija dislocēti Murmanskā. Daudzi no viņiem tur ir nogalināti vai arī atgriezušies ievainoti.
Tāpēc pašlaik, 2026. gada februārī, es teiktu, ka reāla kara draudi Arktikā nav tik lieli, jo Krievijai nav spēju iebrukt citās valstīs. Taču, skatoties ilgtermiņā, viss liecina par to, ka Krievija šajā reģionā varētu rīkoties ļoti, ļoti agresīvi.”
Arktikas apgūšanā vēlas iesaistīties arī Krievijas stratēģiskā partnere Ķīna, kam nav teritoriālu pretenziju reģionā. Tomēr Pekina Arktiku ir pasludinājusi par vienu no savām interešu zonām līdzās dziļjūrai un kosmosam.
Tāpēc ķīnieši jau daudzus gadus intensīvi strādā pie tā, lai palielinātu savas spējas Arktikā. Piemēram, Ķīnas rīcībā ir pieci pētniecības kuģi, kurus var izmantot arī kā ledlaužus.
Ķīnai visvairāk interesē jūrasceļi
Hābeks norādīja, ka Ķīnas intereses Arktikā galvenokārt ir saistītas ar jūrasceļiem. “Potenciāli tur ir trīs kuģošanas ceļi. Viens iet gar Krievijas piekrasti, tā saucamais Ziemeļaustrumu jūrasceļš. Otrs ved gar Kanādas krastiem — Ziemeļrietumu jūrasceļš.
Un īsākais maršruts ved pāri Ziemeļpolam — Polārais jūrasceļš. Es domāju, ka Ķīnai kā lielākajai eksportētājvalstij, kas lielā mērā paļaujas uz konteineru pārvadājumiem, interesē sev nodrošināt piekļuvi potenciāli atvērtiem jūrasceļiem caur Arktiku,” Hābeks sacīja sarunā ar Latvijas Radio.
Pērn septembrī Kīņai piederošais konteinerkuģis “Istanbul Bridge” devās no Ninbo ostas Ķīnas austrumos uz Fīlikstovu Lielbritānijā, pirmo reizi izmantojot Ziemeļaustrumu jūrasceļu.
Kuģis nonāca Fīlikstovā pēc 20 dienām. Tas bija par 20 līdz 30 dienām ātrāk nekā, ja “Istanbul Bridge” būtu kuģojis pa ierastajiem maršrutiem caur Suecas kanālu vai gar Labās Cerības ragu.
Tomēr paies vēl daudzi gadi, līdz komerckuģi varēs regulāri izmantot jūrasceļus Arktikā.
Krievijas un Ķīnas aktīvā rosīšanās Arktikā ir piesaistījusi ASV prezidenta Donalda Trampa uzmanību. Viņš jau savas pirmās prezidentūras beigās, 2019. gadā, izteica vēlmi iegādāties Dānijai piederošo Grenlandi. Tagad pēc atgriešanās amatā Tramps arvien uzstājīgāk ir izteicis savas pretenzijas uz pasaules lielāko salu, neizslēdzot iespēju lietot arī militārus līdzekļus.
Rietumi nogulēja starta šāvienu
Hābeks spriež, ka Trampa retorika nopietni apdraud NATO, taču varot piekrist ASV prezidenta argumentam, ka Arktika ir kļuvusi par lielvaru interešu sadursmju zonu.
Eksperts uzskata, ka ASV un citas rietumvalstis nokavēja starta šāvienu sacensībai par ietekmi Arktikā: “Es teiktu, ka Rietumi no Krievijas atpaliek par aptuveni desmit gadiem. Protams, mēs varam darīt labāk un ātrāk, jo Krievijas ekonomika nav īpaši spēcīga.
Un, ja Rietumi turēsies kopā, NATO saglabāsies, un Eiropas partneri, Kanāda un NATO patiešām apvienos spēkus, tad mēs varam izdarīt labāk nekā Krievija un izdarīt to ātrāk. Mēs neesam nolemti neveiksmei Arktikā, taču mēs sākām par vēlu.”
Runājot par Eiropas Savienības (ES) vietu sacensībā par Arktiku, Hābeks uzslavēja bloka vienotību, paužot stingru atbalstu Dānijai jautājumā par Grenlandi.
Taču no otras puses, esot ļoti grūti definēt, kādas ir ES intereses Arktikā. Hābeks domā, ka blokam būtu jāapvieno spēki ar Norvēģiju un Kanādu, lai izveidotu liberālo demokrātiju aliansi Arktikā, vienlaikus definējot skaidras prioritātes reģionā.