Augstskolu vadības un mācībspēku atalgojums – nesamērīgi atšķirīgs / Raksts

Latvijas Universitātes administrācijas vadītājs Andris Sarnovičs skaidroja, ka augstskolās atalgojumu nosaka pēc stingri reglamentētām procedūrām un ka algas jāvērtē gada griezumā, jo atsevišķos mēnešos tās var ietekmēt dažādi aspekti:

“Rektors, prorektori, dekāni – viņi jau tie paši profesori vien ir. Viņam paralēli savam rektora, prorektora vai dekāna amatam ir jāveic akadēmiskais darbs. Paskatieties Ministru kabineta noteikumos, kādas ir prasības, lai izpildītu akadēmiskā personāla ievēlēšanas prasības. Tur ir jāvada lekcijas, tur ir jāvada darbi, tur ir jāpublicē noteikti zinātniskie raksti. Tātad šeit nāk noteikta komponente, un tā nav regulāra, tā var būt, piemēram, – tiek nolasīts studiju kurss vai atalgojums par noteiktām publikācijām vai varbūt projekta pētījumiem, vai citi. Līdz ar to, ja skatāmies gada griezumā, tad tie cipari nebūt nav tādi.”

Saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem par pedagogu darba samaksu rektoram zemākā mēneša darba algas likme ir 2739 eiro, profesoram – 2278 eiro, prorektoram – 1823 eiro, bet lektoram – 1169 eiro.

Amatpersonas gan norāda – lai arī lektoru vidējā alga teorētiski sasniedz ap 2400 eiro mēnesī, praksē daudzi akadēmiskā personāla pārstāvji nestrādā pilnu slodzi, tāpēc reālais atalgojums bieži ir ievērojami mazāks.

“Krustpunktā” podkāstā:

Jauna epizode katru darba dienu, garums – 52 min.

Latvijas Universitātes profesors, politologs Jānis Ikstens uzsvēra, ka algu atšķirības ir likumsakarīgas un balstās zināšanās, pieredzē un amatā. Taču, viņaprāt, problēma ir daudz plašāka. Latvijā ir viens no vecākajiem akadēmiskajiem personāliem OECD valstīs, un tas neesot tikai tiesisko ierobežojumu dēļ. Jaunie doktoranti, uzsākot darbu augstskolā, bieži vien saskaras ar realitāti – lielu darba slodzi un salīdzinoši zemu atalgojumu, kas liek no akadēmiskās karjeras atteikties.

Viņš arī kritizēja akadēmisko vidi par pasivitāti, norādot, ka nelielā augstskolu pārstāvju līdzdalība pēdējā pedagogu streikā liecina par nevēlēšanos aktīvi iestāties par savām algām:

“Tā jau ir tā milzīgā problēma. Mēs jau saņemam nevis kaut kādu fiksētu ciparu neatkarīgi no tā, cik mēs darām, bet mēs saņemam tikai un vienīgi atkarībā no tā, cik kursus mēs nolasām. Pirmkārt, studentu skaits ir ierobežots, otrkārt, lekciju kursu skaits programmā arī ir ierobežots. Treškārt, ir ierobežots ļoti strikti, teiksim, tas, cik universitāte var atļauties vispār maksāt.”

Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības vadītāja Inga Vanaga norādīja, ka starp augstskolu vadības un mācībspēku atalgojumu pastāv acīmredzama nesamērīga atšķirība. Viņa uzsvēra, ka arodbiedrība neiebilst, ka administrācijai tiek maksātas cienīgas algas, taču vienlaikus netiek pietiekami domāts par docētāju atalgojumu.

Vanaga arī piebilda, ka tā nav tikai atsevišķu augstskolu problēma, bet gan visas sistēmas jautājums:

“Mēs lūgtu augstskolu atbildīgajiem no administrācijas šo visu revidēt un skatīties, jo tas nesamērīgums ir ļoti liels. Katrs augstskolu docētājs, kas ir patstāvīgā darbā, ir atradis savu izdzīvošanas koridoru – kaut kur kāds projekts, kaut kur kādas nodarbības, vēl varbūt arī skolā kādā. Un viņam ir tā – viņš klusēs, neko par šo neteiks skaļi, piezvanīs un aizkadrā paraudās un pasūdzēsies, bet neko neteiks, jo viņš saprot, ka būs arī atbildes gājiens, jo tu esi patstāvīgā darbā. Diemžēl [tā ir] daļai.”

Izglītības un zinātnes ministrijas Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju attīstības departamenta direktore Liene Levada norādīja, ka uz atalgojuma atšķirībām augstskolās jāskatās kontekstā. Ne visās augstskolās algu starpības ir vienādi lielas – īpaši mazākajās augstskolās tās ir būtiski mazākas, un ne visi rektori Latvijā pelna vairāk nekā 10 000 eiro mēnesī.

Viņa uzsvēra, ka augstskolas nav uzņēmumi – tām ir plašs uzdevumu loks: izglītība, zinātne, pētniecība, attīstība, kā arī atbildība pret sabiedrības un darba tirgus vajadzībām. Vienlaikus, ņemot vērā valsts budžeta ierobežojumus un nepieciešamību palielināt finansējumu aizsardzībai, ministrija jau 2024. gadā aicināja augstskolas būt solidāras un iesaldēt augstākā līmeņa amatpersonu atalgojuma likmes.

Savukārt, lai mazinātu lielās atalgojuma atšķirības augstākajā izglītībā, ministrija šobrīd strādā pie pilotprojekta.

“No nākamā gada gribam ieviest visā sistēmā modeli, kurā tad augstskolas, balstoties uz valsts pasūtījumu, uz mūsu noteiktiem rezultātiem, šos speciālistus sagatavo, un mēs viņiem maksājam par rezultātu, par absolventiem, par to, ka viņi samazina atbirumu, spēj piesaistīt, tajā skaitā arī ārvalstu finansējumu,” skaidroja Levada.

Domnīcas “Providus” direktore Sanda Liepiņa atzina, ka līdzīgi kā citās lielās sistēmās, piemēram, veselības aprūpē, arī izglītībā vēsturiski ir uzkrājies ļoti liels normatīvo aktu slānis.

Daļa no šiem dokumentiem savu laiku jau ir nokalpojuši un mūsdienu vajadzībām ir kļuvuši vienkārši arhaiski.

Jānis Ikstens gan retoriski vaicāja – ja jau ministru un deputātu algas var piesaistīt salīdzinoši objektīviem rādītājiem, piemēram, vidējai algai, kāpēc to nevarētu darīt arī augstskolu vadības atalgojumiem? Viņaprāt, rektoru algas varētu sasaistīt ar akadēmiskā personāla vidējo atalgojumu, līdzīgi kā šobrīd tiek noteikta atlīdzība augstskolu padomju locekļiem. Cik liels būtu šis koeficients – trīs, četras vai vairāk vidējās algas –, tas jau būtu politisks lēmums.