Nesen dzīve atgādināja, ka esmu dinozaurs. Kolēģes, filmējot stāstiņu sociālo mediju kanālam, jautāja, cik man gadu. Lai gan garā jūtos jauns, esmu pieredzējis padomju okupācijas pēdējās atraugas. Es labi atceros, kā tumšā ziemas vakarā ar mammu stāvējām garā rindā, lai nopirktu vistas. Tādas, visnotaļ tievas, ar galvām, kāju nagiem un iekšām. Divas, vairāk toreiz nepārdeva. Rinda bija gara, tā stiepās pa ielu.
Pēdējo dienu mēģinājumi tikt pie apkures granulām pārāk skarbi atgādināja šo “bērnības romantiku”.