Brauciens ir garš, izvelku no kabatas viedtālruni un sāku skatīties filmu “Dzīve, pārtraukta” (Girl, Interrupted, 1999). Vinona Raidere tajā spēlē pavisam jaunu meiteni, kuras dzīves centrs šķiet pamatīgi decentralizējies – apreibinošu vielu ietekmē viņa “norauj bezfilmu”, attopas slimnīcā un pēc kuras ceļš jau ved uz psihiatrisko privātklīniku. Tur viņa satiek daudzas citas meitenes, katru ar savu sāpju un nepieņemtības stāstu.
Nākamajā vakarā dodos uz Jauno Rīgas teātri, skatīties Matīsa Kažas pirmo tur iestudēto izrādi “Apbrīnas ieleja”. Tās galvenā varone ir sieviete ar apbrīnojamu atmiņu – Semija Kosta ir kāda laikraksta līdzstrādniece, un viņas īpašo spēju atcerēties vissīkākās detaļas precīzi un hronoloģiski sakārtoti pamana ar savām lietām allaž aizņemts redaktors. Soli pa solim Semijas ceļš, “pateicoties” redaktora azartam, aizved viņu Kognitīvo zinātņu laboratoriju, kurā viņa sākotnēji laipni, taču vēlāk jau krietni uzbāzīgāk un neiejūtīgāk tiek pakļauta dažādiem prāta darbības eksperimentiem.
Skats no izrādes. Foto: Andrejs Strokins
Tā gluži nav psihiatriskā klīnika kā Džeimsa Mangolda filmā “Dzīve, pārtraukta”, tomēr nelāga sajūta šajā laboratorijā valda gan. Līdzīgi kā brāļu Daferu 21. gadsimta audiovizuālajā fenomenā, Netflix seriālā “Stranger Things” (2016-2025). Arī šajā daudzsēriju filmā būtiska loma bija idejai par cilvēka īpašajām spējām, kuras pat būtu dēvējamas par pārdabiskām. Kā to ar uzviju apliecina Millijas Bobijas Braunas varone Elevena, šādas spējas, patrāpījušās pa skatienam ietekmīgiem varas pozīciju turētājiem, noved pie lielām briesmām to “īpašniekam” un no “dabas dotām dāvanām” pārtop par nepanesamu slogu.