Spilgts atgriešanās pie Raiņa klasikas
Latvijas Nacionālais teātris 107. sezonu atklājis ar vērienīgu un pārdomām rosinošu jauniestudējumu – Raiņa traģēdiju “Indulis un Ārija”. Šoreiz uz skatuves redzama režisores Indras Rogas interpretācija, kas tapis sadarbībā ar dramatizējuma autori Ievu Struku un Valsts akadēmisko kori “Latvija”. Lai gan Rainis lugu iecerējis kā “jaunības traģēdiju”, Rogas iestudējums, ko viņa dēvē par “balto traģēdiju”, pievēršas pieredzējušākiem aktieriem – trīsdesmitgadniekiem Kārlim Reijeram Induļa lomā un Laurai Silinai Ārijas lomā, piešķirot darbam jaunu, dziļāku emocionālo dimensiju. Šī izvēle, lai gan var šķist pretrunīga oriģināldarbam, ļauj aktieriem pilnvērtīgāk atklāt varoņu iekšējo pasauli un sarežģītos morālos dilemmus, ar kuriem viņi saskaras mīlestības un kara krustcelēs.
Simbolisms un vizuālā poēzija
Izrādes monumentālā Mārtiņa Vilkārša scenogrāfija ir kā stilizēta sena svētvietas vai kaujas arēna, kas vienlaikus simbolizē gan pirmskristietības laiku, gan arī traģēdijas norises vietu. Arī kostīmu mākslinieces Annas Heinrihsones tērpi – kūriem zemes toņos, leišiem sarkanbrūnos, bet vāciem atturīgos tumšzilos – precīzi raksturo atšķirīgās tautu grupas un to attiecības. Savukārt Ārija, ko atveido Laura Siliņa, bieži vien iekrīt statiskās pozās, liecinot par viņas tēla traktējumu kā ideju vai simbolu, nevis pilnvērtīgu, miesisku sievieti. Šāda pieeja, lai arī var radīt zināmas pretrunas ar lugas materiālu, dod iespēju režisorei un aktrisēm dziļāk izpētīt varoņu iekšējo pasauli.
Mūzika kā izrādes dvēsele
Ērika Ešenvalda oriģinālmūzika, ko izpilda Valsts akadēmiskais koris “Latvija”, kļūst par vienu no izrādes galvenajiem balsta punktiem. Koris, kas izvietots gan skatītāju zālē, gan uz skatuves, rada iespaidīgu skaņu telpu, kas apņem skatītājus. Mūzika ne tikai ilustrē notikumus, bet pati kļūst par neatņemamu stāsta daļu, bagātinot izrādes emocionālo un simbolisko slāni. Šī pieeja, kur koris kļūst par klātesošu, aktīvu dalībnieku, ne tikai fona elementu, atgādina par senajām traģēdijām un piešķir izrādei patosu un pārlaicīguma sajūtu.
Kara ēna un izvēļu smagums
Indras Rogas interpretācijā mīlestības līnija atkāpjas priekšplānā politiskās izvēles priekšā. Kārlis Reijers savu Induli veido kā emocionāli trauslu un ievainotu varoni, kura galvenais mērķis ir atgūt Embotes pili un ar to – tautas pašcieņu un izdzīvošanu. Izrāde uzsver kara laika smagumu un to, kā tas liek cilvēkiem saskarties ar grūtām un neiespējamām izvēlēm, kurās nereti nākas izšķirties starp personīgo laimi un tautas interesēm. Šī tēma ir izrādes galvenais veiksmes elements, liekot skatītājam pārdomāt indivīda un tautas attiecības, kā arī izvēļu morālo svaru.
Režisores personīgā saikne un novatorisms
Indra Roga pati 1999. gadā Mihaila Kublinska iestudējumā atveidoja Āriju, un šī personīgā pieredze, iespējams, ir devusi viņai īpašu skatījumu uz varones tēlu. Tomēr šī jaunā interpretācija brīžiem var šķist ar pretrunām pilna attiecībā pret sākotnējo Raiņa dramaturģisko materiālu. Lai gan Raiņa valoda dažkārt tiek uzskatīta par novecojušu, dziedātāju balsu radītā pārlaicīguma sajūta padara to iederīgu arī mūsdienu skatītājam.
Dažādās interpretācijas un skatītāju uztvere
Kritika par izrādi ir dažāda. Daži recenzenti slavē Rogas spēju atklāt kara laika cilvēcisko traģēdiju un sarežģītās izvēles, citas norāda uz Ārijas tēla statiskumu vai nepilnīgu saskaņu ar lugas materiālu. Tomēr kopumā izrāde tiek vērtēta kā nozīmīgs notikums Latvijas teātra dzīvē, kas aicina padomāt par mūžīgām tēmām – tautu, nāvi, mīlestību, dzīvību un cilvēcību. Tā ir spilgta liecība par Raiņa daiļrades mūžīgo vērtību un teātra spēju iedvesmot un likt sajust dziļāk, pat simts gadus pēc lugas tapšanas.