Filmas “Testaments” pirmizrāde raisa diskusijas
Režisora Jāņa Ābeles dokumentālā filma “Testaments” piedzīvojusi pirmizrādi Rīgas Starptautiskā filmu festivāla (Riga IFF) programmā, uzsākot diskusiju par latviešu rakstnieka un dzejnieka Anatola Imermaņa (1914–1998) mantojumu mūsdienu kontekstā. Filma, kuras scenārija autors ir Jānis Joņevs, seko mūsdienu dzejniekam Aleksandram Zapoļam (Semjonam Haņinam), kurš meklē pazudušo urnu ar Imermaņa pelniem, lai izpildītu viņa neparasto pēdējo vēlēšanos – tos izkaisīt Parīzes “sarkano lukturu” rajonā.
Anatolijs Imermanis – pretrunīgs bohēmists un literārās pasaules pionieris
Anatolijs Imermanis tiek rakturots kā pretrunīgs cilvēks – dzejnieks un detektīvromānu autors, padomju varas pieciests, taču tās nesagremots. Viņu dēvē par disidentu-bohēmistu, leģendu fabriku, kas bija “traks uz sievietēm, bet miris vientulībā”. Viņš ir uzskatīts par vienu no detektīvžanra pionieriem latviešu literatūrā, sarakstījis vairāk nekā 15 kriminālromānus un vairākus dzejas krājumus.
Nepiepildītā vēlēšanās un pazudusī urna
Filmas centrālais motīvs ir Imermaņa pēdējā vēlēšanās, lai viņa pelnus izkaisītu Parīzes “sarkano lukturu” rajonā, tādējādi vienmēr esot “skaistu meiteņu kompānijā”. Šī vēlēšanās nav izpildīta, jo urna ar rakstnieka pelniem ir mistiski pazudusi kopš viņa nāves 1998. gadā. Filmas veidotāji šo mistēriju pārvērtuši par dokumentālu detektīvu, kurā Aleksandrs Zapoļs dodas meklējumos.
Filmas stilistika un diskusijas par mantojumu
Dokumentālais detektīvs “Testaments” brīžiem atgādina spēlfilmu vai erotisku mistēriju, nevis tradicionālu dokumentālo filmu. Filmas veidotāji pēta robežas starp personību un mītiem, aicinot skatītājus pārdomāt, kā “MeToo” laikmetā un Epstīna failu ēnā vērtēt šādu radošu personību mantojumu. Daži recenzenti norāda, ka Imermanis atklājas kā pretrunīgi vērtējams cilvēks, īpaši uzsverot viņa uzvedību attiecībās ar sievietēm, kas dažkārt tiek raksturota kā ekscentriska vai pat “seksuāla maniaka” cienīga.