Galvenās problēmas medicīnas nozarē

Infektologs Uga Dumpis, kārtējo reizi aktualizējot mediķu trūkuma problēmu Latvijā, norāda, ka aina ir sarežģīta un to nevar skaidrot tikai ar zemu atalgojumu. Profesors uzsver, ka medicīna ir ļoti smags darbs, kurā svarīgi ir ne tikai finansiālie aspekti, bet arī darba apstākļi slimnīcās, savstarpējās attiecības un darba organizācija. Kā informē portāls NRA, Dumpis intervijā Latvijas Radio raidījumā “Krustpunktā” skaidroja, ka ārstu un māsu trūkums nav saistīts ar to, ka medicīnas studijas beigu skaits būtu kritiski zems, bet drīzāk ar to, ka daļa jauniešu izvēlas turpināt savu profesionālo attīstību ārvalstīs.

Situācija Latvijas veselības aprūpes sistēmā ir saspringta jau ilgstoši. Neskatoties uz to, ka ārsti vidēji ir viena no labāk atalgotajām profesiju grupām Latvijā, joprojām pastāv ievērojams speciālistu trūkums, kas izpaužas garās rindās uz vizītēm un izmeklējumiem. Lai gan oficiālā statistika par ārstu algām liecina, ka vidējā bruto alga 2022. gadā bija aptuveni 4800 eiro, kas ir augstāka nekā IT speciālistiem, daudzi jaunie mediķi nevēlas palikt Latvijā, dodot priekšroku labākiem darba apstākļiem un izaugsmes iespējām citur. Jauno Ārstu asociācija norāda, ka aptuveni 20% medicīnas studentu neplāno turpināt rezidentūru Latvijā, dodoties uz ārzemēm, kur ir labvēlīgāki apstākļi gan atalgojuma, gan darba vides ziņā.

Galvenie faktori, kas veicina mediķu aizbraukšanu

Viena no galvenajām problēmām, kas mudina ārstus pamest Latviju, ir neadekvāts atalgojums, īpaši salīdzinot ar dzīves dārdzību un citu Eiropas valstu piedāvātajām algām. Lai gan Centrālās statistikas pārvaldes dati par 2022. gadu rāda, ka ārstu vidējā bruto alga bija 4800 eiro, Veselības ministrija norāda, ka 54% ārstu saņem atlīdzību līdz 3000 eiro, kas nav uzskatāma par lielu algu, īpaši jaunajiem speciālistiem ar ģimenēm un kredītsaistībām. Lai gan ir mediķi, kas pelna ievērojami vairāk, piemēram, daži radiologi saņem virs 7000 eiro bruto, šie ir tikai 6% no kopējā speciālistu skaita.

Papildus atalgojumam, svarīgs faktors ir arī darba apstākļi un darba organizācija. Pacientu milzīgās rindas, biežā nepieciešamība strādāt virsstundas un pārslodze rada papildu stresu un neapmierinātību. Tāpat nav pietiekami attīstīta veselības aprūpes sistēmas digitalizācija, kas apgrūtino arī datu apmaiņu starp iestādēm un speciālistiem, padarot pacienta ārstniecību sarežģītāku. Agrāk pastāvējusī prakse, ka ārsti strādā vairākās vietās, lai palielinātu ienākumus, vairs nav iespējama, jo ir plānotas izmaiņas, kas ierobežotu ārstu darbību tikai pamatdarbā. Šāds lēmums varētu vēl vairāk saasināt esošo personāla trūkumu.

Valsts finansējums un tā sekas

Latvijas veselības aprūpes nozare cieš no zema valsts finansējuma, kas veido tikai aptuveni 3,8% no iekšzemes kopprodukta (IKP), kamēr Eiropas vidēji tas ir ap 7% no IKP. Zemo investīciju dēļ rodas nepietiekams finansējums medicīnas personāla atalgojumam, kā arī infrastruktūras attīstībai. Tas rada ne tikai problēmas ar speciālistu piesaisti un noturēšanu, bet arī ietekmē veselības aprūpes pakalpojumu kvalitāti kopumā. Lai gan Latvijā kopējais praktizējošo ārstu skaits uz 1000 iedzīvotājiem ir salīdzinoši tuvs Eiropas vidējam rādītājam, problēma ir speciālistu nevienmērīgais sadalījums un liels pirmspensijas un pensijas vecuma speciālistu īpatsvars. Savukārt medicīnas māsu trūkums ir katastrofāls – Latvijā ir gandrīz uz pusi mazāk medmāsu nekā OECD valstīs, kas nozīmē lielāku slodzi katrai medmāsai.

Lai risinātu šīs problēmas, tiek plānots stiprināt primāro veselības aprūpi, pilnveidojot ģimenes ārstu prakšu kartēšanu un nodrošinot atbalstu darbam reģionos. Tiek prognozēts, ka pēc pieciem gadiem veselības aprūpes jomā varētu trūkt aptuveni 2400 darbinieku. Lai gan tiek cerēts uz tehnoloģiju, piemēram, mākslīgā intelekta un telemedicīnas, palīdzību, tās nespēs pilnībā aizstāt cilvēku resursus.

Nākotnes izaicinājumi un risinājumi

Latvijas veselības aprūpes sistēmai ir vairāki būtiski izaicinājumi, kas prasa kompleksus risinājumus. Viens no galvenajiem ir nepietiekami dati ārstniecības iestādēs un nepieciešamība uzlabot digitālās veselības sistēmas. Lai gan ir mēģināts ieviest digitālus risinājumus, tie joprojām ir sadrumstaloti un bieži neatbilst lietotāju vajadzībām. Problēmas sagādā arī veselības aprūpes pakalpojumu sadalījums – pacientu rindu garums, kvotu trūkums un speciālistu deficīts ir reāla problēma, ar ko saskaras pacienti gan valsts apmaksātajos pakalpojumos, gan pat maksas pakalpojumos.

Lai uzlabotu situāciju, nepieciešams ne tikai palielināt finansējumu nozarei, bet arī ieviest strukturālas izmaiņas. Veselības ministrs Hosams Abu Meri ir izteicies, ka ārstu trūkuma risināšanai būs nepieciešami vismaz pieci gadi. Tiek plānots popularizēt medicīnas profesiju jauniešu vidū, kā arī attīstīt digitālās tehnoloģijas, kas varētu palīdzēt piesaistīt jaunus speciālistus. Taču, kā uzsvēra Uga Dumpis, svarīgi ir ne tikai piesaistīt, bet arī noturēt esošos speciālistus, nodrošinot viņiem piemērotus darba apstākļus un motivāciju.