Uldis Osis · 17.02.2026. · Komentāri (22)
Iesaki rakstu:
Ciniskāki kritiķi Minhenes drošības konferenci (MDK) raksturo kā “aizsardzības Davosu” – pļāpātavu, kur pasaules elite spodrina savu prestižu. Lai kritiski izvērtētu tās reālo ieguldījumu globālajā un Eiropas drošībā, ir jāskatās tālāk un jāpaanalizē, cik lielā mērā tā funkcionē kā stratēģijas formulēšanas mehānisms.
MDK nav mandāta pieņemt saistošas rezolūcijas. Labākajā gadījumā to var vērtēt kā diplomātisko barometru un Rietumu stratēģiskās vienprātības mērauklu.
MDK reālais ieguldījums jau vairākkārt izpaudies kā briestošo ģeopolitisko satricinājumu priekšvēstnesis. Vladimira Putina runa MDK 2007. gada konferencē ir uzskatāms piemērs. Tā sākotnēji tika vairāk uztverta kā bravūrīga deklarācija. Patiesībā tā signalizēja Krievijas ārpolitikas fundamentālu pārkārtošanu ar tālejošām sekām visai pasaulei. Rietumiem tam vajadzēja iezīmēt kritisku “stratēģiskās skaidrības” brīdi. Taču reālu trauksmi toreiz cēla tikai ASV senators Džons Makkeins, Baltijas valstis un Polija. Vācijas kanclere Angela Merkele formāli gan pauda “fui”, bet uzsvēra, ka sarunas jāturpina mierīgā garā.
Atmosfēra pēdējos gados MDK konferencēs gan ir stipri mainījusies. Taču to nevajadzētu vērtēt tikai pēc tā, kas notiek uz galvenās skatuves, – tas vairāk avīžu virsrakstiem. Konferences praktiskā vērtība drīzāk slēpjas daudzās divpusējās un daudzpusējās sanāksmēs, kas notiek viesnīcas “Bayerischer Hof” slēgtās sarunu telpās un pat gaiteņos. Tas nodrošina zināmu “diplomātisku aizsegu” sarunu dalībniekiem, lai viņi varētu mijiedarboties bez oficiālās valsts vizītes iekšpolitiskajām izmaksām. Tas veicina ideju apmaiņu starp aizsardzības nozari, tehnoloģiju gigantiem un politikas veidotājiem. Kāds būs rezultāts, varēsim spriest pēc kāda laika.
Neskatoties uz šo savu lietderību, MDK ieguldījums bieži vien ir vairāk reflektējošs nekā korektīvs, jo pastāv krasa neatbilstība starp Minhenes drošības ziņojumā sniegto sarežģīto analīzi un dalībvalstu reālo politisko gribu. MDK var diagnosticēt “krīzi” ar klīnisku precizitāti, taču aiz tās joprojām nav pietiekoša Eiropas mēroga izpildvaras mehānisma, lai to atrisinātu. Līdz ar to tā drīzāk ir forums, kurā līderi tirgojas ar “pareizu” retoriku, lai maskētu konkrētas rīcības trūkumu.
Līdz ar to Minhenes drošības konference nenodrošina drošību kinētiskā nozīmē; labākajā gadījumā tā rada intelektuālo un diplomātisko infrastruktūru, kas nepieciešama nedrošības pārvaldībai. Tādēļ tas pats par sevi nav miera radīšanas mehānisms, bet varētu būt svarīga tā daļa – stratēģisku pārsteigumu novēršanas sensors, agrīnās brīdināšanas sistēma mainīgajai pasaulei. Tai būtu jāspiež Rietumu politisko eliti stāties pretī globālās kārtības “neērtajām patiesībām”. Tās nozīme nākamajos gados būs atkarīga no tās spējas pierādīt, ka tā nav ierastā elitārā pļāpātuve, bet ir aktīva iniciatore drošai, konkurētspējīgai Eiropai.
Novērtē šo rakstu:
6
12