Raidījumā “Kultūrdeva” saruna par īpašo Lāčplēša ielas skatuvi un citiem radošajiem ceļiem tepat Rīgā un pasaulē.
Henrieta Verhoustinska: Ir notikušas pirmās izrādes “Donam Kihotam” Jaunajā Rīgas teātrī. Vai jūs jūtaties atgriezies Rīgā?
Ādolfs Šapiro: Jā, un tas ir ļoti labi. Atvainojiet, lūdzu, es latviski neesmu runājis 34 gadus, tikai tad, kad satiku latviešu cilvēkus ārzemēs – Monreālā, Venecuēlā, Austrālijā. Tagad man daudz kļūdu.
Tad, kad jūs nevarēsiet kaut ko pateikt, pāriesim uz krievu valodu.
Nu varbūt, paskatīsimies. Pēc tam, kad mūsu Jaunatnes teātris vairs nebija, man bija grūti Rīgā būt. Visu laiku es domāju par pagājušajiem gadiem, un tas man traucēja. Lai iestudētu, lai ietu uz teātri, vajag, lai būtu viegli, lai nav krusts. Tagad [tas palicis] pavisam normāli. Es gribu pateikt, ka Juris Žagars, mans bijušais students, Dailes teatra slavenais direktors, ļoti daudz dara, lai es nāku atpakaļ…
Pie viņa studentiem. Viņš grib, lai jūs arī Dailē iestudējat.
Jā.
Viņš principā jūs atveda uz Latviju.
Jā, par to es runāju. Un Alvis Hermanis man zvanīja, ka grib parunāties ar mani. Tajā mirklī es iestudēju izrādi Tallinā. Viņš prasīja man, vai es gribu iestudēt izrādi Jaunajā Rīgas teātrī.
Ļoti sen, 1605. gadā 16. janvārī, savu pirmizdevumu Madridē piedzīvoja grāmata, kuru mēdz dēvēt par izcilāko romānu literatūras vēsturē – Migela de Servantesa “Dons Kihots”; precīzāk – tā pirmā daļa. Šī darba tēli un simboli ir interpretēti uz daudzu teātru skatuvēm. Romāns jeb stāsts par ideālistu donu Kihotu ir četras reizes tulkots latviešu valodā, un tagad, jūsu iestudējumam par godu, Gundars Āboliņš to iztulkoja piekto reizi. Pastāstiet, lūdzu, kā jūs nonācāt līdz idejai iestudēt “Donu Kihotu”?
Es pats nezinu. Bija tāds priekšlikums no Alvja. Viņš no sākuma man teica – varbūt tu gribi “Hamletu” iestudēt vai kaut ko tādu lielu. Varbūt viņš zināja, ka es divas reizes gribēju, bet tā arī neiestudēju [“Hamletu”]. Es meklēju un domāju, par ko man būtu interesanti teātrī…
Tūkstoš lappuses! Tā taču ir milzīga drosme – ķerties klāt šim divdaļīgajam, milzīgajam opusam. Jūs pats to dramatizējāt.
Tas bija ļoti grūti. Tik liels romāns, to žēloju, to gribu un tā… Interesanti, ka es rakstīju un mēģināju reizē.
Tikai divas nedēļas līdz pirmizrādei es pieliku pēdējo punktu.
Pēdējā aina – tā ir maza, bet vienalga divas nedēļas līdz pirmizrādei man tās nebija. Tādi lieli aktieri kā Kaspars Znotiņš un Gundars Āboliņš – es skatījos un sapratu, ka viņi to var izdarīt.
izrāde “Dons Kihots” Jaunajā Rīgas teātrī
Foto: Jānis Deinats
Viņi atveido donu Kihotu un Sančo Pansu. Radošā grupa jums ir ļoti spilgta. Noteikti jāpiemin scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis.
Viņš mācījās pie Andra Freiberga. Viņš ir ļoti labs.
Un Kristīne Pasternaka, ar ko jūs jau esat strādājis vairākas reizes.
Jā, ļoti talantīga.
Un Olga Žitluhina kā kustību māksliniece.
Pirmo reizi kopā sastrādājos.
Kā jūs atradāt šo komandu?
Es negribu lielīties, bet man tagad ļoti maz vajag, lai saprastu – talantīgs cilvēks vai ne.
Es uzreiz sapratu, ka viņš [Mārtiņš Vilkārsis] ir tāds mākslinieks, ar kādu es gribu strādāt. Un es domāju, ka viņš, Olga un Kristīne izdarīja… Man ļoti patika ar viņiem strādāt.
Ādolf, vai var teikt, ka jūs pats esat dons Kihots?
Nu jā, un Sančo Pansa arī. (Smejas.) Un citi personāži varbūt arī.
“Dons Kihots” ir atstājis pēdas pasaules mākslā un par šīm pēdām ir “Kultūrdevas” videostāsts. Vai jūs iedvesmoja kāda filma vai arī kāda grāmata par “Donu Kihotu”? Vai jūs kaut ko tādu skatījāties?
Es skatījos ļoti daudz. Šo visu es skatījos.
Visas filmas, kas tika minētas sižetā (Terija Giljama “Cilvēks, kas nogalināja Donu Kihotu” (2018), Maikla Vinterbotoma “Ceļojums uz Spāniju” (2017), kā arī “Dona Kihota” ekranizācijas, ko veidojuši Ferdinands Zeks un Lisjēns Nongē (1903, īsfilma), Georgs Vilhelms Pābsts (1933) – red.)?
Jā, bet nav viena, kas man pilnībā patika. Vienā filmā viens gabaliņš patika ar aktieriem un otrā – cits. Varbūt tas, ka pasaule ir ļoti mainījusies tagad.
Jā, pavisam cits laiks. Tieši par laiku domājot, mēs, kas ir deviņdesmitajos gados un arī agrāk skatījušies teātri, pazīstam jūs kā režisoru, kurš ir izmantojis zemtekstus. Sančo Pansa šajā izrādē tiek saukts par muļķi, un viņš tā kā atsakās kļūt par gubernatoru, jo nespēj to darīt. Vai jūs iekodējāt arī kādus politiskus zemtekstus savā izrādē Jaunajā Rīgas teātrī?
Viens pret viens politiskus – tādu tur nav. Bet vispār visa pasaule ir kā trakonams…
Tas bija šajā izrādē, ka viņi visi ir mazliet jukuši.
Es domāju, ka ir viens normāls cilvēks un tas ir dons Kihots.
Ādolfs Šapiro un Henrieta Verhoustinska
Foto: Aigars Bumburs / LTV
Izrādē ir runa arī par karu un asinsizliešanu. Jūs jau sen, pirms 12 gadiem Krievijas inteliģentu vēstulē nosodījāt Krievijas karu Ukrainā. Šobrīd šis karš risinās pilnā apjomā. Kā jums šķiet – kas to varētu izbeigt? Vai ir vajadzīgs kāds dons Kihots, lai beigtos šis karš?
Es to nezinu.
Bet jūs esat par to domājis?
Skaidrs, kā visi cilvēki.
Jūs pats esat dzimis Harkivā.
Jā, Ukrainā man slaveni aktieri bija pirmie skolotāji. Es zinu daudz dzejoļus un dziesmas. Tā bija mana jaunība, darbs manai dvēselei. Tagad grūti… Ir ļoti interesanti, kā es lasīju “Donu Kihotu” jaunībā un kā tagad, kad domāju par iestudēšanu.
Man tas pats.
Un pēc tam vēlreiz un vēlreiz. Tas bija dīvaini, ka vārdi, ko dons Kihots teica par mieru…
Servantess pats bija karojis.
Es aktieriem teicu, ka varbūt vajag drusciņ saīsināt, jo domāju, ka skatītājiem liksies, ka es to rakstīju, bet tas ir Servantess. Fantastiski!
Un tā, iespējams, ir atbilde uz jūsu jautājumu – varbūt pasaule ne tik ātri mainās, kā mēs domājam. Skaitļi mainās, tehnoloģijas, bet problēma… Moderni vārdi!
izrāde “Dons Kihots” Jaunajā Rīgas teātrī
Foto: Jānis Deinats
Jūs, kā jau mēs runājām, atgriezāties Latvijā Dailes teātra direktora un kādreizējā jūsu studista Jura Žagara aicināts strādāt ar Dailes teātra jaunā muzikālā kursa studentiem.
Nu drusciņ, divus semestrus.
Kā jūs redzat – ar ko viņi atšķiras vai neatšķiras no tā paša Jura Žagara slavenā kursa, kurā mācījās arī Maija Apine, Aīda Ozoliņa.
Ļoti mainījies, un ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē. Viņi ir pavisam citi. Es negribu teikt, ka viņi ir slikti vai labi, viņi ir pavisam citi. Viņiem ir citas acis uz teātri, uz dzīvi, uz politiku, uz seksu, uz… Puškinam ir tādi vārdi: “Sveicināta, jaunā, nepazīstamā cilts!”
Jums bija interesanti strādāt ar viņiem?
Interesanti, jā… un neinteresanti. (Smejas.)
Runājot par jūsu aktieriem. Jums nācās pabūt vienas no jūsu vadošās aktrises Andas Zaices bērēs. Tur jūs droši vien satikāt Jaunatnes teātra aktierus. Vai jums ir ko šobrīd ar viņiem parunāt?
Diemžēl ne tik daudz un ne visi grib runāt. Tāpēc, ka ir aktieri, kas diemžēl pēc Jaunatnes teātra likvidācijas vairs nestrādāja un viņiem bija lielas problēmas dvēselē… Starp citu, Anda Zaice bija lieliska aktrise.
Nospēlējusi lielas lomas jūsu izrādēs.
Ļoti lielas.
Viņa vairs nestrādāja kā aktrise pēc tam?
Es par to [nezinu], vai viņa negribēja vai citiem teātriem viņa nebija vajadzīga.
Viņa vairs nesatika citu režisoru. Ir ļoti žēl, ka šāds liktenis piemeklēja daudzus izcilus Jaunatnes teātra aktierus. Es esmu lasījusi jūsu grāmatu “Starp-brīdis” un arī krievu valodas versiju “Как закрывался занавес” (“Kā tika slēgts priekškars”), kurā jūs par sava teātra slēgšanu izteicāties nesaudzīgāk. Vai jūs esat piedevis tiem, kas slēdz Jaunatnes teātri? Toreiz kultūras ministrs bija Raimonds Pauls. Vai jūs šo situāciju esat iekšēji piedevis?
Pēdējos piecus, desmit gadus es par to nedomāju, un es negribu atbildēt uz šo jautājumu tāpēc, ka es tad jūtos neērti. Es negribu par to runāt. Tā bija un…
Labi, es respektēju šo jūsu lēmumu.
Varbūt tur bija mana vaina… Es nezinu. Par piedošanu es nedomāju.
Tikai Dievs var piedot vai sodīt. Kad es strādāju Jaunatnes teātrī, es nezināju, ka tas ir tik labs teātris. Tikai pēc tam es sapratu, ka tas bija ļoti labs teātris.
Gunāra Priedes “Centrifūga” Jaunatnes teātrī (1985). Režisors Ādolfs Šapiro, scenogrāfs Andris Freibergs
Arhīva foto. Pievienots 07.10.2021. Eiženija Freimane / Eduarda Smiļģa Teātra muzeja krājums
Kā veidojās jūsu profesionālā dzīve pēc tam, kad jūs pametāt Latviju?
Faktiski labi, bet vienalga –
Jaunatnes teātris ir galvenā manas dzīves daļa.
Bija ļoti labi, daudz interesanta, es visā pasaulē strādāju, man draugi visur ir. Starp citu, tagad Jaunajā Rīgas teātrī man bija ļoti viegli strādāt. Pasaulē ir ļoti maz labu teātru. Teātru ir daudz, bet [labu]… Tas ir labs teātris. Man patīk, ka tajās telpās, kurās biju es, tagad strādā talantīgs teātris, talantīgi aktieri. Alvis izveidoja interesantu teātri, kuram ir sava domāšana, sava struktūra, sava pozīcija, savi aktieri. Tas ir teātris! Man bija ļoti viegli tāpēc, ka talantīgi cilvēki – tas ir pirmais, bet otrais – Juris Žagars man jautāja, vai jūtos kā savā teātrī, un es teicu, ka – nē, pavisam nē, un tāpēc man bija viegli.
Brīvi.
Jā, brīvi. Tāpēc, ka… Nu kas tas ir – teātris? Tā ir telpa, tie ir aktieri, tā ir teātra ideja. A tur pavisam jauns viss un tikai viens diedziņš [ar pagātni] – Gundars Āboliņš, viņš strādāja Jaunatnes teātrī pēdējos gados, nu un Tālivaldis Āboliņš – viņa tēvs un slavenā Vera Singajevska – viņa mamma. Es biju laimīgs, kad mēģinājām “Donu Kihotu”. Nebija ļoti auksti un vienu stundu līdz mēģinājumam es staigāju pa ielām. Tās bija laimīgas stundas.
Ādolf, es kā teātra kritiķe gribu pateikt jums lielu paldies par izrādi “Dons Kihots”, jo tā ir liela, dziļu domu izrāde ar izciliem aktierdarbiem. Paldies jums par to! Novēlu, lai jūsu radošā darbība iegriežas Latvijā vēl kādreiz!
Paldies!