Tiem trijiem šovasar Launkalnē noķertajiem bezsaimnieka kaķēniem, kuri sēž kastē, ir atrastas mājas, pateicoties labiem cilvēkiem. No tām divām kaķenītēm, kuras skatās no šķūnīša augšas, tas izdevās tikai vienai, bet otra turpina dzīvot Launkalnes bezsaimnieka kaķu kolonijā. “Kas mēs esam par sabiedrību, ja nevaram parūpēties par tiem, kuri ir vistiešākajā veidā no mums atkarīgi?” Smiltenes novada pašvaldību atbildīgāk izturēties pret klaiņojošo kaķu likteni rosina brīvprātīgais dzīvnieku palīgs Laura Pakalniete. FOTO: NO PRIVĀTĀ ARHĪVA

Klaiņojoši mājdzīvnieki – galvenokārt suņi un kaķi – Latvijā joprojām ir aktuāla problēma, kas skar sabiedrības drošību, dzīvnieku labturību un pašvaldību resursus. Likumdošanā paredzēts, ka tieši pašvaldības ir galvenās atbildīgās institūcijas par klaiņojošu dzīvnieku kontroli.

Proti, Dzīvnieku aizsardzības likuma 8. pants nosaka: “Saskaņā ar pašvaldības saistošajiem noteikumiem un normatīvajiem aktiem, kas reglamentē dzīvnieku labturības jomu, vietējā pašvaldība organizē klaiņojošu vai bezpalīdzīgā stāvoklī nonākušu dzīvnieku izķeršanu un, ja nepieciešams, nogalināšanu.”

Atbilstoši šim likumam par klaiņojošu dzīvnieku ir uzskatāms bez pajumtes un īpašnieka aprūpes vai uzraudzības palicis dzīvnieks (izņemot savvaļas dzīvnieku). Par klaiņojošu dzīvnieku nav uzskatāms sterilizēts kaķis, kas uzturas pilsētā vai lauku apdzīvotā vietā dzīvojamo māju tuvumā.

Kam patversme, kam Pašvaldības policija

Attiecīgi katra pašvaldība organizē klaiņojošo dzīvnieku izķeršanu savā teritorijā, slēdzot līgumus ar profesionāliem dzīvnieku ķērājiem (apmācītiem un sertificētiem Latvijas Veterinārārstu biedrībā) un reģistrētām patversmēm un sedz izmaksas vismaz pirmās 14 dienas. Ja patversmē noķertajiem suņiem vai kaķiem nav saimnieka, tad patversme mēģina dzīvnieku nodot adopcijai, proti, atrast jaunu saimnieku 14 dienu laikā. Ja tas nav izdevies vai dzīvnieks ir smagi slims/traumēts un nevar dzīvot bez ciešanām, ir atļauta humāna eitanāzija, un tādā gadījumā to veic veterinārārsts ar zālēm, kas izraisa dzīvnieka tūlītēju bezsamaņu un nāvi). Eitanāzija ir aizliegta grūsnām mātēm vai bez pamatota iemesla.

Eksperti iesaka lielu uzmanību pievērst sabiedrības izglītošanai un dzīvnieku sterilizācijai, lai samazinātu patversmju slodzi. Dzīvnieku patversmes Latvijā bieži ir pārpildītas un tām trūkst finansējuma, lai efektīvi risinātu klaiņojošu dzīvnieku problēmu. Tas nozīmē, ka daudzi dzīvnieki paliek uz ielas vai tiek eitanizēti.

Taču pats galvenais ir tas, lai cilvēki būtu atbildīgi par saviem mājdzīvniekiem un neizmestu viņus uz ielas, kad vairs nevēlas vai nespēj par tiem rūpēties, jo liela daļa klaiņojošu dzīvnieku, īpaši kaķu, rodas no nekontrolētas vairošanās. Sarunā ar “Ziemeļlatviju” vairāki šīs jomas pārzinātāji uzsver, ka gan pašvaldībām, gan iedzīvotājiem ir vairāk jāpievērš uzmanība mājdzīvnieku sterilizācijai un kastrācijai, lai apturētu īpaši bezsaimnieku kaķu koloniju vairošanos “Ziemeļlatvija” pētīja, kā klaiņojošu mājdzīvnieku problēmu risina Smiltenes un Valkas novadu pašvaldības, kurām šajā jautājumā ir atšķirīga pieeja.

Smiltenes novadā klaiņojošo suņu un kaķu izķeršanu veic Smiltenes novada Pašvaldības policija. Valkas novadā par to atbild novada pašvaldības dzīvnieku patversme “Nagliņas”, kas atrodas Valkas pilsētā, Vienības gatvē 37, un kurā strādā divi darbinieki ‒ veterinārārsta palīgi Inga Baltere, kura ir arī sertificēta dzīvnieku ķērāja, un Viesturs Veiders.

Valkas patversme strādā tikai savam novadam

Dzīvnieku patversme atrodas Valkas novada pašvaldības Apsaimniekošanas nodaļas pakļautībā.

“Ja ir klaiņojošs dzīvnieks un iedzīvotāji pašvaldību par to informē, tad patversmes darbinieki paši brauc, reaģējot uz informāciju, un tiek galā. Pašvaldība nodrošina transportlīdzekli un vajadzīgo aprīkojumu,” informē Valkas novada pašvaldības izpilddirektors Valdis Šaicāns.

Šogad februārī “Ziemeļlatvija” gan rakstīja, ka Valkas novada pašvaldība nolēmusi izvērtēt savas dzīvnieku patversmes darbību Valkā. Toreizējā novada pašvaldības priekšsēdētāja Gita Avote skaidroja, ka Attīstības un saimnieciskajā komitejā strādājošajiem domes deputātiem būs jādiskutē, vai pašvaldībai ir vai nav izdevīgāk ņemt ārpakalpojumu, nevis pašai par sava budžeta līdzekļiem uzturēt dzīvnieku patversmi. Šajā komitejā kā deputāts darbojās arī tagadējais Valkas novada pašvaldības domes priekšsēdētājs Vents Armands Krauklis.

Tagad sarunā ar “Ziemeļlatviju” viņš informē, ka pašvaldība nolēmusi pagaidām paturēt dzīvnieku patversmi, taču pie šīs tēmas var atgriezties.

“Dzīvnieku patversme ir dārgs prieks. Ārpakalpojums ir lētāks, taču, to ņemot, pazūd ātrā reaģēšanas iespēja. Mēs jau izpētījām, ka tad, ja patversmes Valkā nebūtu, pašvaldība nevarētu operatīvi nodrošināt šo pakalpojumu, jo ārpakalpojums nozīmētu arī to, ka tā sniedzējiem ir tālu jābrauc. Ja suns klaiņo, ir agresīvs, skraida, piemēram, gar skolu un apdraud cilvēkus, tad nevar gaidīt stundām ilgi. Otrkārt, mēs turpināsim pētīt, vai tomēr perspektīvā ir iespējams sadarboties ar igauņiem (dzīvnieku patversme ir arī Igaunijas pilsētā Valgā – redakcijas piezīme), bet arī Valgas pusē ar patversmi ir problēmas, tai ir maz zemes, kā arī ir daudz juridisku šķēršļu sadarbībai attiecībā uz normatīvo aktu ievērošanu,” stāsta Vents Armands Krauklis.

Valkas novada pašvaldības mājaslapā www.valka.lv sniegtajā informācijā par dzīvnieku patversmi “Nagliņas” norādīts, ka patversmē ievietotā dzīvnieka īpašnieks 14 dienu laikā savu dzīvnieku var saņemt, sedzot visus izdevumus, kas saistīti ar tā ķeršanu, transportēšanu un uzturēšanu. Suņa vai kaķa īpašniekam jāuzrāda dzīvnieka vakcinācijas apliecība. Ja 14 dienu laikā dzīvnieka īpašnieku nebūs izdevies atrast, patversmei ir tiesības dzīvnieku atdot citai personai.

Interesenti, kuri nolēmuši dot pajumti kādam patversmē ievietotam dzīvniekam vai vēlas palīdzēt patversmei ar materiālu ziedojumu, var zvanīt vetārsta palīgam Ingai Balterei uz tālruni 26127430. Arī informācija par klaiņojošiem vai bezpalīdzīgā stāvoklī nonākušajiem dzīvniekiem iedzīvotājiem ir jāziņo, zvanot uz šo tālruņa numuru.

Šīs nedēļas sākumā Valkas novada domes dzīvnieku patversmē “Nagliņas” mitinājās divi suņi un trīs kaķi. Patversmē ir vieta pavisam pieciem suņiem un pieciem kaķiem.

Dzīvnieku patversmes pārziņā ir viss Valkas novads. “Sūdzēties nevar. Mūs izsauc gan no Valkas pilsētas, gan no pagastiem, un vairāk par kaķiem. Palīgā saucieni nāk arī no citiem novadiem, piemēram, no Smiltenes novada. Cilvēki prasa, vai mūsu patversmē ir brīvas vietas, vēlas, lai braucam ķert klaiņojošus dzīvniekus, taču mēs visās šajās jomās apkalpojam tikai Valkas novadu,” taujāta par darba apjomu, teic Inga Baltere.

Tāpat kā citviet, arī Valkas novadā problēma ir bezsaimnieka kaķu kolonijas, ‒ ja kaķeni nesterilizē, kolonija plešas plašumā. Vidēji vienai kaķenei piedzimst četri kaķēni. Ja tās ir kaķenes, tām atkal dzimst bērni, katrai ‒ četri, un ģeometriskā progresija plešas plašumā, uzsver Inga Baltere.

“Ir cilvēki, kuri baro bezsaimnieka kaķus un dzīvnieku sterilizē par savu naudu, ir labi cilvēki, kuri uzsauc sterilizāciju, bet sterilizācija nav mūsu patversmes pakalpojums. Mums tam nav finansējuma, un mēs arī to nedarītu, ‒ to dara veterinārās klīnikas,” skaidro Inga Baltere.

Pašvaldība šo pakalpojumu apmaksā veterinārajām klīnikām pēc to piestādītā rēķina atbilstoši līgumam, bet finanšu pietrūkst arī šajā jomā, informē Valdis Šaicāns.

Inga Baltere piebilst, ka jebkurā gadījumā atbildība par mājdzīvnieka, arī klaiņojoša, likteni ir cilvēka rokās. “Cilvēki jau tā grib no patversmes ņemt lielākoties šķirnes mājdzīvniekus. Taču ar ko parastie kaķi, kuri nākuši no patversmes, ir sliktāki par šķirnes kaķiem, kuri pirkti par dārgu naudu?” aizdomāties rosina Inga Baltere.

Smiltenes novads sadarbojas ar patversmēm Alūksnē un Valmierā

Smiltenes novadā klaiņojošo suņu un kaķu izķeršanu veic Smiltenes novada Pašvaldības policija, šo funkciju tai papildus sabiedriskās kārtības nodrošināšanai savulaik deleģējusi pašvaldība.

“Smiltenes novads ir vienīgais Vidzemē, kur to dara Pašvaldības policija,” sarunā ar “Ziemeļlatviju” atzīst Māris Bisenieks, Smiltenes novada Pašvaldības policijas priekšnieka pienākumu izpildītājs.

Smiltenes novada Pašvaldības policijai vietvara deleģējusi sabiedriskās kārtības nodrošināšanas nolūkos īstenot bezsaimnieka kaķu izķeršanu un dzīvniekus nogādāt veterinārmedicīnas iestādē. Pašvaldības interneta vietnē www.smiltenesnovads.lv norādīts, ka veterinārmedicīnas iestādē dzīvniekus apskata sertificēts veterinārārsts, – slimi un veci kaķi tiek eitanizēti, bet veseli dzīvnieki – sterilizēti, vakcinēti pret trakumsērgu, apzīmēti un pēc vienas vai divām diennaktīm nogādāti pastāvīgajā mītnes vietā. Par dzīvnieku sterilizāciju un neatliekamas palīdzības sniegšanu noslēgts līgums ar Smiltenes tehnikuma veterināro klīniku.

Smiltenes novada pašvaldība sadarbojas ar divām dzīvnieku patversmēm – Valmierā un Alūksnē. Alūksnē tā ir nevalstiska organizācija “Astes un Ūsas”, kas rūpējas par bezpalīdzīgā situācijā nonākušiem dzīvniekiem un kurai ir patversme, kur nepieciešamības gadījumos klaiņojošie dzīvnieki tiek nogādāti.

“Valmieras patversmē bieži saka, ka diemžēl brīvu vietu nav. Alūksnē ir līdzīgi, bet cenšas paņemt. Tāpēc mēs patversmes izmantojam tikai tajos gadījumos, kad dzīvnieks ir palicis bez saimnieka, piemēram, saimnieks ir ielikts pansionātā vai miris. Ja mēs sāktu vest visus pārējos dzīvniekus, tad līgumsaistības nevarētu izpildīt. Tāpēc aicinām iedzīvotājus būt atbildīgiem, pieņemot lēmumu par mājdzīvnieka pieņemšanu savās mājās, izvērtēt iespējas dzīvnieku aprūpēt, lai novērstu iespēju, ka kaķis vai suns nonāk uz ielas. Dzīvnieka īpašniekam un turētājam ir ne tikai tiesības, bet arī pienākumi,” atgādina Māris Bisenieks.

Uzklausot iedzīvotājus un amatpersonas, “Ziemeļlatvija” secina, ka efektīvāk darbojas tāds modelis, kad pašvaldībai savā administratīvajā teritorijā ir pašai sava dzīvnieku patversme un kurā strādā sertificēts dzīvnieku ķērājs, kuram tas ir tiešais darba pienākums.

Atbildīgie ir jāizkustina no komforta zonas

“Ziemeļlatvija” šovasar sociālajos tīklos (“Facebook”) pamanīja vairākus ierakstus, kuros Smiltenes bezsaimnieku kaķēnus noķert un kopā meklēt tiem mājas piedāvāja Laura Pakalniete, un sazinājās ar Lauru, lūdzot viņas viedokli par klaiņojošo dzīvnieku problēmu.

Laura Pakalniete dzīvo Valmierā, ir sertificēta dzīvnieku ķērāja. “Esmu parasts cilvēks, kurš gribot negribot ir sācis šo kaķu epopeju. Tas ir mans labais darbs pasaulē, apstākļu sakritība, kāpēc es tur nonācu. Man vienkārši ir žēl šo dzīvnieku,” viņa atzīst sarunā ar “Ziemeļlatviju”.

Pateicoties labai draudzenei Litai, kura arī nav vienaldzīga pret dzīvnieku likteni, Laura uzzinājusi, ka Smiltenes novada Launkalnē ir bezsaimnieka kaķu kolonija, ‒ kaķi dzīvo šķūnīšos, vietējie iedzīvotāji viņus baro, par to, ka dzīvnieki nomirs badā, bažu nav, taču ir vajadzīgs viņus sterilizēt, lai bezsaimnieka kaķi nevairotos tālāk.

“Pirmais, ko darīju, meklēju palīdzību pašvaldībā. Smiltenē par kaķu ķeršanu atbildīga ir Pašvaldības policija, taču atsaucība bija necik. Pašvaldības policijas priekšnieks bija strikts, ka viņam tas nav jādara, kas par to maksās, tā vispār nav viņu atbildība, taču tā ir viņu atbildība. Viņi to ir uzņēmušies, viņiem tiek piešķirts budžets, viņiem ir būri kaķu ķeršanai. Esmu oficiāla kaķu ķērāja, esmu gatava ziedot savu laiku, ko arī ne reti daru, bet ir jāmeklē kāds, kas šos rēķinus apmaksās. Ir absurdi, ja pašvaldībā ir neiztērēts budžets šim mērķim, bet man ir jāmeklē biedrības, kam jāvāc ziedojumi, lai varētu šiem kaķiem kaut cik palīdzēt. Šovasar es un mana draudzene, iepriekš sazinoties ar vietējiem iedzīvotājiem, aizbraucām uz Launkalni, ķērām kaķus, vedām sterilizēt uz Valmieras klīniku un pēc tam vedām atpakaļ. Piesaistīju Rīgas biedrību, kura uzņēmās apmaksāt rēķinu par sterilizāciju, taču ķeršana un braukšana bija mūsu laiks un nauda,” stāsta Laura Pakalniete.

Sarunā ar Launkalnes pagasta pārvaldes vadītāju Lieni Gūtmani viņa noskaidrojusi, ka pagasta pārvalde jau 2024. gadā sterilizējusi 10 kaķenes, kuras dzīvo šajā kolonijā.

To “Ziemeļlatvijai” apstiprina Launkalnes apvienības pārvaldes vadītāja Liene Gūtmane. Reaģējot uz iedzīvotāju sūdzībām, pagasta pārvalde no Pašvaldības policijas aizņēmās ķerambūrus, pati organizēja ķeršanu un noķertās kaķenes aizveda sterilizēt uz Smiltenes tehnikuma veterināro klīniku, bet izdevumus apmaksāja kāda Launkalnes iedzīvotāja, kurai ir laba sirds. Sterilizētie kaķi tika nogādāti atpakaļ, taču gada laikā Launkalnes kaķu kolonijā uzradušies jaunpienācēji, iespējams, speciāli atvesti uz šejieni, zinot, ka te ir vieta, kur daži vietējie iedzīvotāji baro bezsaimnieka kaķus, pieļauj Liene Gūtmane.

Laura Pakalniete piekrīt, ka tā var būt, taču norāda, ka jaunpienācējs uzreiz ir pamanāms, viņš ir jānoķer un jāsterilizē, proti, bezsaimnieka kaķu populācijas kontroli var veikt ar sterilizācijas metodi. Ja kolonijas netiek sterilizētas, vairošanās turpinās, – viena kaķene dzīves laikā var radīt līdz 180 pēcnācējiem, kuri savukārt turpina radīt nākamos.

“Daudzi uzskata, ka bezsaimnieka kaķi vairojas no tā, ka viņus baro. Taču tā nav. Kaķi vairojas tādēļ, ka šīs kolonijas nav sakārtotas. Piemēram, Smiltenē ir brīnišķīga kaķu kolonija ar pāris kaķiem, kur visi kaķi ir sterilizēti, ir kopti, skaisti, pabaroti, un neviens nekad nepateiks, ka tas ir ielas kaķis. Jau pieaugušie sterilizētie bezsaimnieka kaķi nav jāatstāj patversmē vai jāiemidzina, viņi ir jālaiž atpakaļ, bet vienīgi kaķēniem var meklēt mājas.

Latvijā ir bezsaimnieku kaķu sterilizācijas projekts “Noķer ‒ sterilizē – atlaid”, kurā pašvaldības var iesaistīties sadarbībā ar labdarības fondiem un dzīvnieku aizsardzības biedrībām, ir tikai jāinteresējas. Tas ir jāiekustina, jo šobrīd visiem ir ērti. Pašvaldības galvenais uzdevums ir šīs lietas darīt reāli, nevis fiktīvi, būt cilvēcīgai un uzņemties atbildību. Visi vienmēr saka, ‒ nav naudas. Jā, naudas vienmēr mums ir par maz, taču ticu, ka pašvaldība savā budžetā var atrast līdzekļus, ko maksāt cilvēkam, kurš ir gatavs būt kaķu ķērājs jūsu novadā. Kas mēs esam par sabiedrību, ja nevaram parūpēties par tiem, kuri ir vistiešākajā veidā no mums atkarīgi?” uzsver Laura Pakalniete.

Taujāta, vai ir problēmas arī ar klaiņojošiem suņiem, viņa atteic, ka tāda pieredze nav bijusi, ‒ suni bez saimnieka uz ielām reti var satikt, un suņi arī nevairojas tā kā kaķi.

Glābiņš būtu dzīvnieku biedrības uzrašanās

Taujāts, vai Smiltenes novada pašvaldība varētu mainīt savu modeli klaiņojošo dzīvnieku kontrolē, noņemot šo pienākumu Pašvaldības policijai un kādā savā struktūrvienībā radot jaunu štata vietu “dzīvnieku ķērājs”, Smiltenes novada pašvaldības izpilddirektors Andris Lapiņš atteic, ka tas, visticamāk, nebūtu pilnas slodzes darbs. Tad ir jautājums, vai kāds spētu to darīt uz pusslodzi, ‒ klaiņojoši dzīvnieki var uzrasties arī tad, kad darbinieks strādā citā darbavietā.

Smiltenes novada pašvaldība savā šī gada budžetā visam, kas saistīts ar klaiņojošiem dzīvniekiem, patversmes pakalpojumiem, transportēšanu un tamlīdzīgi ir atvēlējusi 10 000 eiro un vēl papildus piecus tūkstošus eiro – veterinārās klīnikas pakalpojumiem. Pašvaldības policija šajā summā iekļaujas.

Smiltenes novada pašvaldības dienas kārtībā jautājuma par savas dzīvnieku patversmes dibināšanu nav.

“Atsevišķi vienai pašai mūsu izmēra pašvaldībai nebūs tik daudz dzīvnieku, lai būtu nepieciešams uzturēt patversmi. Mēs runājam ar kaimiņu pašvaldībām par sadarbību, zinām gan Valkas, gan Alūksnes, gan Valmieras pieredzi un ceram nākotnē izveidot vēl kādu labu sadarbību. Mēs esam tikai par to. Ja paskatāmies apkārt, tad daudzviet šādi pakalpojumi ir biedrību rokās. Tur ir jāstrādā cilvēkiem, kuriem patīk dzīvnieki un kuriem tas ir sirds aicinājums. Citas pašvaldības ņem pakalpojumus no šādām biedrībām un par to tām maksā,” stāsta Andris Lapiņš.

Smiltenes novada pašvaldība tikai priecātos, ja arī Smiltenes novadā sāktu darboties kāda nevalstiska organizācija kā, piemēram, “Astes un Ūsas” Alūksnē, kas rūpētos par bezpalīdzīgā situācijā nonākušiem dzīvniekiem, vai arī to sadarbībā ar pašvaldību vēlētos darīt kāda fiziska vai cita juridiska persona.

Taču šobrīd to Smiltenes novadā dara Pašvaldības policija, un tās primārais pienākums ir rūpēties par sabiedrisku kārtību un drošību, tāpēc jebkurā gadījumā mājdzīvnieki paliks otrajā plānā, uzsver Smiltenes novada pašvaldības izpilddirektors.

Arī Smiltenes novada Pašvaldības policijas priekšnieka pienākumu izpildītājs Māris Bisenieks uzsver, ka policija un dzīvnieku ķērāji no likuma viedokļa ir divas atšķirīgas lietas (Smiltenes novada Pašvaldības policijā sertificēta dzīvnieku ķērāja šobrīd nemaz nav – redakcijas piezīme).

“Likums mums nemaz tieši neparedz dzīvnieku ķeršanu, bet gan nosaka palīdzēt savai pašvaldībai atrisināt problēmu situācijas, un šī ir viena no tām. Mēs to arī palīdzam risināt, kā varam, izejot no situācijas. Katram ir jācenšas palīdzēt, bet gadījumi ir individuāli. Taču arī pašiem cilvēkiem ir jāuzņemas personiska atbildība par to, ja viņa aprūpē ir nonācis dzīvnieks, arī tad, ja tas ir pieklīdis vai pasaukts. Ja reiz veido tādu koloniju, kurā kaķi var netraucēti vairoties, tad arī cilvēkiem būtu jānes atbildība, kādēļ viņi to pieļāvuši, taču likumā tas šobrīd nav atrunāts,” atzīst Māris Bisenieks.

Galvenais – “noķer – sterilizē – atlaid”

Līdz ar to šobrīd vislabākā iespēja, kā apturēt bezsaimnieka dzīvnieku vairošanos, ir jau pieminētā programma “Noķer – sterilizē – atlaid”, jo, kā atzīst gan vietvara, gan arī Laura Pakalniete, vienmēr būs cilvēki, kuriem būs žēl klaidonīšu un viņi tos pabaros, piesaistot konkrētai vietai.

Kopš Vidzemes reģionā uzlabojusies sadzīves atkritumu apsaimniekošanas sistēma, klaiņojošos kaķus un suņus vairs gandrīz neredz meklējam ēdienu pie atkritumu konteineriem, un tas ir pozitīvi, jo mazina antisanitāros un veselības riskus, piebilst Smiltenes novada pašvaldības izpilddirektors Andris Lapiņš. Taču jautājums, vai cilvēkiem pašiem barot bezsaimnieka klaiņojošus dzīvniekus, visticamāk, vienmēr sašķels sabiedrību, ‒ vieni to saredz kā rūpes par dzīvniekiem un līdzjūtības izrādīšanu, citi ‒ kā problēmu, kas saasina situāciju. Daudz kas ir atkarīgs no tā, vai kaķi ir sterilizēti, vai barošana notiek kontrolēti, un kā tas ietekmē apkārtni.

“Ziemeļlatvija” sazinājās ar kādu Launkalnes iedzīvotāju (savu vārdu sieviete nevēlējās publiski nosaukt), kura arī baro Launkalnes bezsaimnieka kaķu kolonijas iemītniekus. Seniore stāsta, ka šāda kolonija Launkalnē pastāv jau aptuveni desmit gadus, varbūt pat ilgāk, ‒ te tai piebiedrojas kāds jauns kaķis, te kāds iemītnieks ik pa laikam pazūd, kādu nobrauc.

“Vienu brīdi bija kādi deviņi kaķi, bet cik viņu īsti ir, nezinu, ‒ šie kaķi ir brīvdomātāji, viņus ir grūti noķert. Visi viņi ir paēduši, mīksti, badā nedzīvo. Kāds vienmēr kaut ko atnes, citreiz ko labāku, citreiz kāds makšķernieks atnes zivju galvas. Es arī katru rītu un vakaru viņus baroju. Nesu granulas, citreiz nopērku kaķu barības konservus, baltmaizi, lēto desu, ko sagriežu gabaliņos un uzleju buljonu. Viņi ir smalki paēduši. Vienīgi vārnas uzgājušas, ka arī viņas šeit var paēst, tup uz šķūnīša jumta un gaida,” pasūrojas launkalniete.

Līdzīgas bezsaimnieku kaķu kolonijas ir arī citviet, pašvaldību rūpe ir kontrolēt, lai tur mītošie dzīvnieki nevairotos tālāk.

APTAUJA:

Vai, jūsuprāt, pašvaldības strādā labi, lai klaiņojošu un bezsaimnieka mājdzīvnieku būtu arvien mazāk? #SIF_MAF2025

  • Nē, zinu apkārtnē bezsaimnieka kaķu kolonijas, kurās dzīvnieki vairojas un kolonijas plešas plašumā.

  • Jā, ielās neredzu klīstam ne suņus, ne kaķus, tātad viņi tiek pieskatīti un uzraudzīti.

  • Nepietiekami, ir nācies sastapt svešu suni un ar bažām iet garām, – pašvaldībai operatīvāk jāreaģē uz tādiem gadījumiem un dzīvnieks jāsavāc.

  • Nē, Smiltenes novadā nav dzīvnieku patversmes, bet tādu uz vietas noteikti vajag.

  • Nav pietiekamas informācijas, kur vērsties, ja redzu noklīdušu dzīvnieku.

  • Nezinu, mani šī problēma neinteresē.

#SIF_MAF2025 #sarežģītālatvija #sarežģītālatvijanovalstslīdznovadam

Publikācija tapusi projektā “Sarežģītā Latvija: no valsts līdz novadam”, kurā “Ziemeļlatvija” sadarbojas ar laikrakstiem “Staburags”, “Dzirkstele”, “Brīvā Daugava”, “Bauskas Dzīve”, “Alūksnes un Malienas Ziņas” un “Latvijas Avīze”.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild “Ziemeļlatvija” .