Slovākijas ārlietu ministrs Jurajs Blanārs skaidro valsts pragmatisko pieeju Krievijas enerģijas resursiem
Slovākijas ārlietu un Eiropas lietu ministrs Jurajs Blanārs ir sniedzis paskaidrojumu par Slovākijas pozīciju attiecībā uz Krievijas enerģijas resursiem, uzsverot valsts “specifisko situāciju”. Vizītes laikā Latvijā ministrs norādīja, ka Slovākija sagaida no Eiropas Komisijas (EK) konstruktīvu dialogu par enerģijas piegāžu diversifikāciju, nevis steidzīgu atteikšanos no esošajiem piegādes maršrutiem. Blanārs argumentēja, ka Slovākijai, atšķirībā no daudzām citām Eiropas Savienības (ES) valstīm, trūkst piekļuves jūras termināļiem, kas apgrūtina ātrdarbīgu pāreju uz jauniem energoapgādes avotiem. Šī ģeogrāfiskā atrašanās vieta un esošās infrastruktūras specifika liek valstij rūpīgi plānot katru soli, lai izvairītos no jaunām atkarībām un nepalielinātu izmaksas vai oglekļa pēdas nospiedumu.
Enerģētiskā atkarība un pārejas izaicinājumi
Slovākijas pozīcija Krievijas gāzes un naftas jautājumā ir cieši saistīta ar tās enerģētisko atkarību. Vēl nesen Krievijas dabasgāze veidoja aptuveni 70% no Slovākijas patēriņa, līdzīgi kā Ungārijā. Valsts arī lielā mērā ir atkarīga no Krievijas naftas piegādēm, kas galvenokārt tiek nodrošinātas pa cauruļvadu “Družba”. Šī situācija, ko saasina Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā, liek Slovākijai meklēt līdzsvaru starp nepieciešamību diversificēt enerģijas avotus un ekonomiskajām realitātēm. “Mums nav citu iespēju, kas aizstātu šo pārrāvumu,” norādīja ministrs, uzsverot, ka valsts nevar īstenot pāreju uz jauniem avotiem “vienas dienas laikā”. Tāpat Slovākijai ir būtiski zaudējumi no gāzes tranzīta uz citām Eiropas valstīm, kas agrāk nodrošināja aptuveni pusmiljardu eiro ienākumus gadā.
Pragmatisms enerģētikas politikā
Lai gan Slovākija atbalsta enerģijas avotu diversifikāciju un ES zaļos mērķus, ministrs Blanārs uzsver nepieciešamību pēc pārejas perioda, lai modernizētu infrastruktūru un pielāgotos jaunajām realitātēm. Viņš minēja, ka valsts varētu izmantot dažādus piegāžu avotus, piemēram, no Kazahstānas un Azerbaidžānas, kas varētu sniegt labumu arī Ukrainai. Slovākijas premjerministrs Roberts Fico ir paudis gatavību palielināt Krievijas gāzes imports caur “TurkStream” cauruļvadu, kā arī paudis iebildumus pret ES plāniem pilnībā atteikties no Krievijas fosilā kurināmā importa. Slovākija ir arī ieguvusi pagaidu atbrīvojumu no ES sankcijām attiecībā uz Krievijas gāzes importu līdz 2027. gadam, kas nodrošina enerģētisko drošību tās smagajai rūpniecībai. Ārlietu ministrs Blanārs ir aicinājis ES izrādīt “iecietību” un elastību enerģētikas jautājumos, norādot uz pieaugošo Krievijas sašķidrinātās dabasgāzes (LNG) pirkumu apjomu Rietumeiropā.
Slovākijas loma un starptautiskās attiecības
Jurajs Blanārs ir paudis, ka Slovākijas ekonomiskās intereses ir prioritāte, un valsts ir apņēmusies tās aizstāvēt ES līmenī. Viņš ir arī izteicis viedokli, ka ir nepieciešams atjaunot dialogu ar Krievijas Federāciju un meklēt veidus, kā sadarboties, pat “piedodot” notikušos noziegumus. Šie izteikumi ir izraisījuši kritiku gan no Ukrainas, gan no citiem Eiropas partneriem, kuri uzskata, ka šāda pieeja ir naiva un ka noziedzniekiem nevajadzētu piedot. Tomēr Blanārs uzsver, ka Slovākija turpina atbalstīt Ukrainu militārajā ziņā, bet ekonomiskā sadarbība ar Krieviju ir vitāli svarīga valsts ekonomikai. Slovākija arī cenšas panākt, lai Eiropas Komisija starpniekotu, atjaunojot enerģijas piegādes, īpaši gadījumos, kad apdraudēta cauruļvadu “Družba” integritāte.
Enerģētiskā nākotne un diversifikācija
Neskatoties uz pašreizējo atkarību no Krievijas enerģijas, Slovākija strādā pie savas enerģētiskās neatkarības stiprināšanas. Tiek meklētas alternatīvas piegādes, un tiek attīstīti jauni enerģijas avoti. Līdztekus tam tiek uzsvērta kodolenerģijas nozīme valsts enerģētikas bilancē. Slovākija plāno arī palielināt atjaunojamo energoresursu īpatsvaru, lai gan tas joprojām ir izaicinājums politiskā un tehnoloģiskā līmenī. Valsts centieni diversificēt enerģijas avotus un stiprināt savu pozīciju Eiropas enerģētikas tirgū atspoguļo sarežģīto situāciju, kurā nākas balansēt starp nacionālajām interesēm, reģionālo drošību un Eiropas Savienības kopīgajiem mērķiem.