Aktrises par mūža pieredzi un kabaču paradumu
Traģikomēdija “Kad atkal būsim jauni”, kas 5. februārī piedzīvoja pirmizrādi Latvijas Nacionālajā teātrī, ar vieglu humoru pieskaras aktuālai tēmai – stereotipiem par vecumu un bailēm no vientulības. Kā informē portāls jauns.lv, izrādes aktrises, starp kurām ir Marija Bērziņa un Akvelīna, dalās pārdomās par dzīvesprieku un vecuma uztveri, atzīstot, ka galvenais ir neļauties sabiedrības uzspiestajiem rāmjiem. Izrādes pamatā ir lietuviešu režisora Rolanda Atkočūna debija Latvijas Nacionālajā teātrī. Viens no spilgtākajiem izrādes simboliem ir latviešu vidū tik populārais kabaču dāvināšanas paradums, kas simbolizē cilvēka vajadzīgumu un saikni ar citiem. Kā stāsta aktrises, šāda dāvanu apmaiņa, ieskaitot kabačus, medu vai ābolus, ir bieži sastopama arī teātra vidē, kur aktieri pavada daudz laika kopā, veidojot ciešas savstarpējās attiecības.
Vecums – tikai skaitlis pasē vai dzīves gudrība?
Aktrise Marija Bērziņa uzsver, ka teātrī nav vecu cilvēku, bet gan dažādu paaudžu meistari. Pēc viņas domām, vecums nav tikai skaitlis pasē, bet gan spēja nepārtraukti mācīties, būt atvērtam jaunajam un saglabāt dzīvesprieku. Šo domu apliecina arī Akvelīna, kura uzskata, ka vissvarīgākais ir rūpēties par veselību, baudīt dzīvi un būt aktīvam, nevis sevi ierobežot “vecuma rāmjos”. Viņa piebilst, ka izrādē šī cīņa pret novecošanas stereotipiem ir skaidri redzama – varoņi “spirinās, cik vien iespējams, un nepadodas”. Sarunas laikā tiek skaidrots, ka stereotipi par vecumu bieži vien ir sociāli radīti un balstīti nevis uz faktiem, bet gan uz aizspriedumiem un vispārīgiem, nepamatotiem priekšstatiem. Tiek norādīts, ka eidžisms, proti, diskriminācija vecuma dēļ, ir nopietna problēma gan Latvijā, gan pasaulē, un tas izpaužas gan darba tirgū, gan sabiedrības vispārējā attieksmē.
Kabači kā simbols un dzīvesprieka uzturēšana
Kabaču dāvināšanas tradīcija, ko izrāde “Kad atkal būsim jauni” izmanto kā metaforu, ir dziļi iesakņojusies latviešu kultūrā. Aktrises atzīst, ka daudziem kabaču saņemšana ir apliecinājums tam, ka viņi joprojām ir kādam vajadzīgi, tādējādi mazinot vientulības sajūtu. Baiba Valante gan smejoties piebilst, ka viņai personīgi kabačus neviens nedāvina, jo tie aug pašas dārzā lielā daudzumā. Tomēr kopumā kabaču tēma izrādē tiek atklāta ar vieglu humoru, bet zem tā slēpjas nopietnāka saruna par dzīves kvalitāti, vecumu un spēju pieņemt sevi. Vecuma diskriminācija ir saistīta ar stereotipiem, ka gados vecāki cilvēki ir slimi, lēnīgi, aizmāršīgi vai nespēj apgūt jaunas lietas. Taču pētījumi liecina, ka liela daļa senioru ir aktīvi un spēj pilnvērtīgi piedalīties sabiedrības dzīvē un darba tirgū, pat pēc 65 gadu vecuma. Tāpēc ir svarīgi mainīt sabiedrības uztveri un neklausi savus stereotipus.
Stereotipi un sabiedrības attieksme pret vecumu
Latvijā joprojām pastāv izteikti stereotipi par sieviešu un vīriešu lomām sabiedrībā, kas ietekmē arī attieksmi pret vecumu. Tiek uzsvērts, ka sabiedrības attieksme bieži vien balstās uz stereotipiem, nevis faktiem, radot aizspriedumus pret dažādām sociālajām grupām. Vecuma stereotipi, piemēram, ka visi veci cilvēki ir slimi vai nespējīgi, var novest pie diskriminācijas darba tirgū un citās dzīves jomās. Lai gan dzimumu līdztiesība tiek uzskatīta par svarīgu vērtību, reālā situācija vēl ir tālu no ideāla. Vecums ir viens no faktoriem, kas var radīt nepamatotu atšķirīgu attieksmi, taču, kā norāda tiesību akti, atšķirīga attieksme ir attaisnojama tikai tad, ja tā balstīta uz leģitīmu mērķi un ir samērīga. Tas nozīmē, ka stereotipi par vecumu, kas nav pamatoti ar reālām spējām vai prasībām, nedrīkst būt par pamatu diskriminācijai.