Viegli nebūs. Nāksies saskarties tiklab ar savām kā citu izvēlēm un to pareizību, nodrebināties pie degradācijas, kura valda visapkārt, īpaši jau “metropolē” Rīgā un tomēr – beigu beigās, pietiks revidēt un pārvērtēt, laiks močīt uz priekšu!
Iesāksim jaunā albuma apskatu ar alegoriju par sēņošanu. Galu galā, arī trekā “Smagākā lieta” tā tiek pieminēta:
ansis – galvenais reperis, labāk nevajag spēlēties
Reperi nēsā nažus, izskatās, viņi pēc sēnēm ies?
Reperi grib dūmus – es nesaprotu, viņi smēķēt ies?
Sapratu, kāpēc šī nodarbe man ir tik ļoti tuva sirdij – tā ir ikdienā ārkārtīgi retu mirkļu kolekcija, kurā tu priecīgs pie sevis nodomā: “Hei, jā, tieši šajā vietā! Tas taču ir loģiski, ka šeit aug baravika!” Tu meklē, ej, lauzies cauri krūmiem un tur nu viņa ir, kā spožs Svētais Grāls.
Reperis ansis studijā, darba procesā. Foto: Publicitātes foto
anša un viņa kolēģu izdarītais albumā 222 ik pa brīdim sagādā šos “loģiskās sakritības” mirkļus, kuros ir pilnīgi un galīgi skaidrs, ka te tūdaļ ir jāseko dropam [i]; jā, tieši tā – šeit attīstās pamata bīts, bet te – kā marinēts gurķītis uz tortes – atskan seni fonotēkas materiāli ar vīru kora dziedājumu.