Stāsts par geišu Sadu Abe ir viens no tumšākajiem un noslēpumainākajiem deviņpadsmitā gadsimta Japānas deviņpadsmitā gadsimta stāstiem, kas joprojām saista un šokē. Viņas mīlasstāsts, kas pārvērtās par brutālu slepkavību un kanibālismu, ir kļuvis par baisu leģendu, kas atspoguļo sabiedrības pārmaiņu laiku, sieviešu lomu un apsēstības tumšo pusi.

Sada Abes traģiskā dzīvesgājuma sākums

Sada Abe dzimusi 1905. gadā Tokijā, vidusšķiras ģimenē, kas nodarbojās ar tatami paklāju ražošanu. Jau no bērnības viņa bija neatkarīga un brīvdomīga, taču viņas dzīvi traumēja kāda notikuma – 15 gadu vecumā viņa tika izvarota. Lai gan vecāki sākotnēji viņu atbalstīja, šis notikums atstāja dziļas rētas un padarīja Sadu arvien grūtāk savaldāmu. Viņas tēvs viņu pārdeva uz geišu namu Jokohamā, lai gan ģimenes locekļi vēlāk domstarpās par precīzo iemeslu.

Lai gan Sada iecerēja krāšņo geišu dzīvi, realitāte bija krietni citāda. Pēc slimošanas ar sifilisu un kļūstot par prostitūtu, viņas dzīve kļuva vēl nekontrolējamāka, īpaši pēc vecāku nāves. Viņas uzskatu par geišu pasauli – kā par mākslas un garīguma izpausmi – stipri ietekmēja sabiedrības stereotipi un romantiskās literatūras un kino attēlojumi, kas bieži vien nespēja atspoguļot patieso, sarežģīto un dažkārt bīstamo šīs profesijas realitāti. Daudzas geišas mūsdienās joprojām saskaras ar nepareiziem priekšstatiem, un ir svarīgi atšķirt autentiskas mākslinieces no tām, kas izmanto geišu tēlu.

Mīla, apsēstība un baisā slepkavība

1930. gadā Sada iepazinās ar Kičižo Išidu, precētu vīrieti un kāda Tokijas viesnīcas īpašnieku. Viņu kaislīgā un nelikumīgā romantiskā dēka pārvērtās par apsēstību. Viņu attiecības kļuva arvien ekstrēmākas, tostarp iesaistoties erotiskajā asfiksijā – elpas aizturēšanā orgasmu laikā. Šī bīstamā spēle virsotņojās 1936. gada 18. maijā, kad Sada, pēc intensīvas mīlas nakts, nosmacēja Kičižo līdz nāvei. Viņa apgalvoja, ka pēc nāves konstatēšanas izjūtusi “skaidrības sajūtu”.

Bet tas vēl nebija viss. Pēc nāves konstatēšanas Sada ar virtuves nazi pārgrieza sava mīļākā dzimumorgānus, ietina tos avīzes vākos un, izmantojot viņa asinis, uzrakstīja uz viņa augšstilba un gultas veļas uzrakstu “Sada, Kiči kopā” (“Sada, Kichi Futari-kiri”). Viņa arī iegravēja savu vārdu uz viņa rokas un tad, apģērbusies, pameta notikuma vietu, instruējot personālu netraucēt Išidu.

Nacionālā sensācija un “Sada mānija”

Sada Abes slepkavība kļuva par nacionālu sensāciju Japānā. Mediji vētraini atspoguļoja šo baiso noziegumu, radot tautā paniku un fascināciju, ko dēvēja par “Sada māniju”. Ziņojumi par viņas iespējamo atrašanās vietu plūda no visas valsts, izraisot pat masu histēriju. Viņas noziegums tika ironiski iesaukts par “Pieci-astoņpadsmit incidents” (5-18), atsaucoties uz “Februāra 26. incidentu” – neveiksmīgo militāro apvērsumu, kas norisinājās iepriekšējā gadā.

Neskatoties uz brutālo noziegumu, daži interpretē viņas rīcību kā mīlestības galēju izpausmi, nevis tīru greizsirdību vai naidu. Viens no skaidrojumiem ir tāds, ka viņa vēlējās, lai viņu mīlestība paliktu mūžīgi, lai neviens cits viņu nevarētu aizskart. Šī interpretācija, lai gan šokējoša, atspoguļo sarežģīto cilvēcisko emociju un apsēstības dabu.

Soda un atbrīvošana

Sada Abe tika arestēta divas dienas pēc slepkavības. Viņa nepameta notikuma vietu uzreiz, bet gan devās pie kāda bijušā mīļākā, politiski ietekmīga vīrieša Gorō Omijas, viņam atkārtoti atvainojoties. Policija viņu atrada viesnīcā, kur viņa bija pārnakšņojusi, un viņas rokassomiņā tika atrasti Išidas dzimumorgāni.

1936. gada 21. decembrī Sada tika notiesāta par slepkavību un līķa apgānīšanu. Lai gan prokuratūra pieprasīja desmit gadu cietumsodu, viņa saņēma sešu gadu sodu, kas tika samazināts līdz pieciem gadiem, pateicoties amnestijai par Japānas mītiskās dibināšanas 2600. gadadienu. Viņa tika atbrīvota 1941. gadā.

Apbrīnojami, ka cietumā viņa saņēma apmēram 10 000 fanu vēstuļu un vairākus precību piedāvājumus. Viņas atbrīvošana izraisīja bažas par to, kā viņa spēs integrēties sabiedrībā, un viņai tika piešķirta atļauja mainīt vārdu, lai dzīvotu anonīmi.

Mantojums un leģenda

Sada Abes stāsts nav tikai par vienu no Japānas baisākajām slepkavībām. Tas ir par sabiedrības pārmaiņu laiku, par sieviešu lomu, par mīlestības un apsēstības robežu, un par mediju ietekmi uz sabiedrības uztveri. Viņas dzīve ir iedvesmojusi grāmatas, filmas un mākslas darbus, no kuriem slavenākā ir filma “In The Realm of the Senses” (1976).

Interesanti, ka laika gaitā sabiedrības skatījums uz Sadu Abes gadījumu ir mainījies. No sākumā dēvēta par “perversu slepkavu”, vēlāk viņa tika uztverta kā brīvības cīnītāja pret apspiestību un vīriešu ekspluatāciju. Viņa pati sarakstīja autobiogrāfiju, kurā uzsvēra savu mīlestību pret Kičižo.

Lai gan ir zināms, ka viņa tika pēdējo reizi redzēta ap 1970. gadu, viņas dzīves beigas ir noslēpumainas. Sada Abes stāsts turpina fascinēt, atgādinot par cilvēka psiholoģijas tumšajām dziļumiem un sabiedrības spiedienu, kas var novest pie ekstrēmām darbībām.