Kultūras mantojuma aizsardzība krīžu situācijās: Latvijas plāns un simboliskās vērtības

Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā 2022. gadā ir aktualizējis nepieciešamību stiprināt drošību un aizsardzību visās dzīves jomās, tostarp arī kultūras mantojuma saglabāšanā. Šie notikumi, kas atklāja gan sabombardētu kultūras pieminekļu skumjo ainu, gan arī nozagtu mākslas darbu postošo ietekmi, ir mudinājuši Latviju izstrādāt visaptverošu rīcības plānu kultūras mantojuma aizsardzībai un glābšanai krīzes situācijās. Šis plāns, kas tika apstiprināts 2025. gada februārī, ir ceļvedis, kas nosaka iesaistīto pušu lomas, identificē riskus un paredz pasākumus līdz 2027. gada beigām, lai nodrošinātu kultūras vērtību drošību gan dabas katastrofu, gan cilvēka radītu apdraudējumu, tai skaitā militāru konfliktu gadījumos. Kultūras ministre Agnese Lāce uzsver, ka ir svarīgi, lai jebkura apdraudējuma gadījumā pastāv skaidrs algoritms, un katra atbildīgā persona zina savus uzdevumus. Šis plāns attiecas uz valsts aizsargājamo kultūras mantojumu, taču tā principi un risinājumi ir piemērojami arī citām kultūras vērtībām.

Atbildība un sadarbība kultūras mantojuma sargāšanā

Plāns paredz, ka primārā atbildība par kultūras vērtību saglabāšanu gulstas uz to īpašniekiem vai valdītājiem. Viņiem ir jāveic nepieciešamie pasākumi, sākot no dokumentācijas un aizsardzības plānošanas, prioritāšu noteikšanas, apmācību organizēšanas, līdz pat nepieciešamo materiālo resursu apzināšanai un sagādei. Valsts un pašvaldību uzdevums ir šīs aktivitātes atbalstīt, sniedzot metodisku palīdzību un nodrošinot funkciju veikšanu attiecībā uz valsts un pašvaldību pārraudzībā esošo kultūras mantojumu. Šāda pieeja balstās uz ciešu dažādu kultūras un starpdisciplināru institūciju sadarbību, kas ir nozīmīgākais veids, kā mazināt katastrofu riskus. Kā uzsvērts starptautiskās konferencēs, plāni ir svarīgi, taču vēl būtiskāka ir nepārtraukta komunikācija un gatavība reaģēt. Šī sadarbība ietver arī sadarbību ar aizsardzības un glābšanas dienestiem, un svarīgi, ka kultūras mantojuma glābšana tiek integrēta valsts drošības un gatavības politikā.

Simboliskās vērtības: Dainu skapis un Kurzemes hercoga ģīmetne

Runājot par kultūras mantojumu, īpaši nozīmīgi ir objekti, kas sevī iemieso tautas identitāti un vēsturisko atmiņu. Viens no šādiem dārgumiem ir Dainu skapis – unikāla latviešu tautasdziesmu krātuve, kas tika sakārtota un saglabāta filologam Krišjānim Baronam. Tā oriģināls atrodas Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Dainu skapis ir ne tikai literārs piemineklis, bet arī simbols latviešu kultūras dzīvā spēka un nemateriālā mantojuma saglabāšanā. Aizsardzības plānos jāiekļauj arī tādu unikālu priekšmetu saglabāšana kā Kurzemes hercoga ģīmetne. Lai gan specifiska informācija par šīs ģīmetnes pašreizējo statusu un glābšanas pasākumiem nav pieejama, tās saglabāšana ir svarīga, lai uzturētu saikni ar vēsturi un izprastu Latvijas valstiskuma attīstības posmus. Šādu unikālu vērtību aizsardzība krīzes situācijās prasa īpašu piesardzību un plānošanu.

Vilhelms Purvītis un viņa gleznu mantojums

Vilhelms Purvītis, viens no latviešu nacionālās glezniecības skolas pamatlicējiem, ir mākslinieks, kura darbi ir neatsverama daļa no Latvijas kultūras mantojuma. Viņa ainavas, kas bieži vien ir “komponētas”, apvienojot reālus dabas motīvus unikālās kompozīcijās, ir iekarojušas vietu gan Latvijas, gan pasaules mākslas muzeju krājumos. Purvīša radošā pieeja, viņa spēja “organizēt dabu” un dziļā izpratne par kolorītu un noskaņu radīšanu, padara viņa darbus par īpašu vērtību. Lai gan viņa gleznas atrodas dažādās kolekcijās, tostarp Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Valsts prezidenta pilī un privātās kolekcijās, to saglabāšana ir svarīga, lai nodrošinātu nākamajām paaudzēm piekļuvi šim nacionālās mākslas dārgumam. Krīzes situācijās īpaša uzmanība jāpievērš gan muzeju krājumu drošībai, gan arī privātajās rokās esošo nozīmīgo darbu aizsardzībai. Purvīša mantojums ir ne tikai gleznas, bet arī viņa kā pedagoga devums, audzinot spēcīgus māksliniekus un saglabājot nacionālās mākslas tradīcijas.

Starptautiskais konteksts un gatavība krīzēm

Latvija nav vienīgā valsts, kas pievēršas kultūras mantojuma aizsardzībai krīzes situācijās. Starptautiskās organizācijas, piemēram, UNESCO, ICCROM, ICOMOS un ICOM, aktīvi iesaistās šajā jautājumā, izstrādājot vadlīnijas un veicinot sadarbību. Rīgā ir notikušas augsta līmeņa apmācības, kurās piedalījušies speciālisti no dažādām valstīm, lai pilnveidotu prasmes risku novērtēšanā, ārkārtas plānošanā un kultūras mantojuma glābšanā. Šādas starptautiskas iniciatīvas, piemēram, projekts READY, ko finansē Eiropas Savienība, palīdz stiprināt Eiropas kolektīvo noturību pret dažādiem apdraudējumiem. Kultūras ministre Agnese Lāce ir uzsvērusi, ka kultūra un kultūras mantojums ir būtisks valsts un nacionālās identitātes sargāšanā, kā arī sabiedrības noturības, saliedētības un demokrātijas stūrakmens. Dalība starptautiskos forumos, piemēram, UNESCO MONDIACULT 2025, ļauj Latvijai dalīties pieredzē un veicināt globālo kultūrpolitiku, kurā kultūra tiek atzīta par atsevišķu ilgtspējīgas attīstības mērķi.

Kultūras pieminekļu aizsardzības juridiskais un praktiskais aspekts

Latvijas likumdošana paredz pasākumu sistēmu kultūras pieminekļu aizsardzībai, kas ietver to uzskaiti, izpēti, praktisko saglabāšanu, izmantošanu un popularizēšanu. Likums “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” definē kultūras pieminekļus kā kultūrvēsturiskā mantojuma daļu, kas prasa saglabāšanu nākamajām paaudzēm. Ir izstrādāti arī norādījumi par valsts nozīmes kultūras pieminekļu izmantošanu un saglabāšanu, kas nosaka īpašnieku vai valdītāju pienākumus. Lai gan tehniskais stāvoklis daudziem kultūras pieminekļiem uzlabojas, atsevišķu objektu saglabāšana joprojām ir kritiska, jo restaurācijai nepieciešami lieli finanšu ieguldījumi. Svarīgi, ka kultūras mantojuma praktiskā saglabāšana nav iespējama bez pietiekama finansējuma, un tās veiksmīgums ir atkarīgs ne tikai no politiķu un profesionāļu, bet arī no visas sabiedrības izpratnes un inteliģences līmeņa. Kultūras mantojums ir ekonomiska vērtība, ko nevajadzētu iznīcināt īstermiņa ekonomiskā labuma vārdā. Tā saglabāšana prasa pastāvīgu sabiedrības iesaisti un atbildīgu attieksmi pret vidi.