Mūžīgā mācīšanās diriģenta Andra Veismaņa skatījumā
Mūsdienu dinamiskajā pasaulē izglītība vairs nav statisks process, bet gan nepārtraukta attīstība. Diriģents un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas asociētais profesors Andris Veismanis uzsver, ka pasniedzējiem, tāpat kā visiem profesionāļiem, ir nemitīgi jāpilnveido savas zināšanas un prasmes, lai spētu pielāgoties mainīgajām tendencēm un efektīvi vadītu nākamo paaudzi.
Veismanis, kurš pats aktīvi darbojas Latvijas Nacionālajā operā un baletā, kā arī vada Rīgas kamerkori “Ave Sol” un Vidzemes kamerorķestri, uzsver, ka izglītības sistēma piedzīvo pārmaiņas, kas prasa no pedagogiem spēju integrēt jaunus mācīšanas metodes un tehnoloģijas. Viņš salīdzina savu studentu laiku, kad kordiriģenta profesijai Latvijā bija spēcīgākas tradīcijas un augstāks prestižs, ar mūsdienu realitāti, kurā profesionāļiem ir jābūt gataviem pastāvīgi apgūt jauno. Profesora Imanta Kokara slavenajā klasē gūtā izglītība bija ļoti vērtīga, taču laiki ir mainījušies, un mūsdienu pasniedzējiem jāmeklē jauni veidi, kā saglabāt un attīstīt mākslu.
No sapņiem par kosmosu līdz mūzikas virsotnēm
Andra Veismaņa ceļš uz mūzikas pasauli ir interesants un daudzpusīgs. Bērnībā viņš sapņoja kļūt par kosmonautu un rakstnieku, taču jau agrā jaunībā mūzika ieņēma nozīmīgu vietu viņa dzīvē. Dziedājis pieaugušo korī jau no ceturtās klases, viņš ir bijis daļa no tēva Jāņa Veismaņa vadītā Saulkrastu jauktā kora “Bangotne”, kur dziedājis otro soprānu. Šī agrīnā saskarsme ar koru dziedāšanu un diriģēšanu ir veidojusi pamatu viņa turpmākajai karjerai.
Veismanis ir ne tikai izcils diriģents, bet arī pedagogs ar dziļu izpratni par izglītības nozīmi. Viņš pats ir ieguvis augstāko izglītību Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā kordiriģēšanas klasē pie profesoriem Imanta Kokara un Jāņa Dūmiņa, studējis simfonisko diriģēšanu Maskavā pie profesora Jurija Simonova un specializējies senajā mūzikā Parīzē pie Viljama Kristī. Šī plašā akadēmiskā un praktiskā pieredze ļauj viņam piedāvāt studentiem daudzpusīgu skatījumu uz mūziku un diriģēšanu.
Neatlaidība un sasniegumi karjerā
Andra Veismaņa karjera ir bijusi bagāta ar nozīmīgiem sasniegumiem. Viņš ir Starptautiskā Jāzepa Vītola kordiriģentu konkursa uzvarētājs (1988) un vairākkārtējs Latvijas Lielās mūzikas balvas ieguvējs. Apbalvojumus saņēmis par Henrija Pērsela operas “Didona un Enejs” iestudējumu (1993) un Georga Frīdriha Hendeļa operas “Alčīna” iestudējumu (1998). Veismanis ir arī viens no labākajiem senās mūzikas un baroka interpretiem Latvijā, viņa repertuārā nozīmīgu vietu ieņem arī Baha un Hendeļa pasijas un oratorijas.
Kopš 1995. gada viņš ir Vidzemes kamerorķestra mākslinieciskais vadītājs, bet no 1989. līdz 1997. gadam vadījis paša izveidoto kamerkori “Sacrum”, ar kuru saņēmis Grand Prix starptautiskā konkursā Budapeštā par Ferenca Lista mūzikas albuma “Via Crucis” ieskaņojumu. Veismanis ir koncertējis daudzās pasaules valstīs, sadarbojies ar izciliem solistiem, kā Elīnu Garanču, Maiju Kovaļevsku, Kristīni Opolais un citiem, kā arī diriģējis latviešu komponistu darbu pirmatskaņojumus.
Izglītības nākotne un mākslīgais intelekts
Runājot par izglītības nākotni, Andris Veismanis pauž bažas par mākslīgā intelekta ietekmi uz radošajām profesijām. Lai gan viņš atzīst tehnoloģiju potenciālu, Veismanis uzsver cilvēciskā faktora nozīmi mākslā. Viņš iesaka studentiem izmantot Erasmus studiju iespējas, lai gūtu plašāku skatījumu, iepazītu citas kultūras un apgūtu valodas, kas ir būtiski profesionālai izaugsmei.
Veismanis uzskata, ka katram pasniedzējam ir jāmācās no saviem studentiem, jo jaunā paaudze bieži vien piedāvā svaigus skatījumus un inovatīvas idejas. Šī savstarpējā mijiedarbība ir būtiska, lai uzturētu izglītības procesa dinamiku un aktualitāti. Viņa pedagoģiskais darbs Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā ir novērtēts ar JVLMA Gada balvu 2021 par izcilu pedagoģisko un radošo darbu, apliecinot viņa nozīmīgo ieguldījumu jauno mūziķu audzināšanā.
Dzeja kā valodas saglabāšanas pamats
Diriģents Andris Veismanis uzskata, ka dzeja ir viens no galvenajiem latviešu valodas saglabāšanas pamatprincipiem. Viņš pievērš uzmanību tam, kā valoda tiek lietota un attīstīta, īpaši mūzikas kontekstā. Veismaņa skatījumā, dziļa izpratne par vārdu nozīmi unikalitāti, kā arī spēja to iznest uz skatuves caur mūziku, ir fundamentāli latviešu valodas un kultūras saglabāšanai.
Viņa viedoklis par to, ka māksla ir viens no galvenajiem latviešu valodas saglabāšanas pamatprincipiem, atspoguļo dziļu patriotismu un apziņu par kultūras nozīmi nācijas identitātē. Veismanis ir pārliecināts, ka radošais darbs un mākslinieciskā izpausme, īpaši caur dziesmu un dzeju, ir neatsverama vērtība, kas palīdz uzturēt valodu dzīvu un spēcīgu nākamajām paaudzēm.