Gleznotājs un mākslas teorētiķis Ojārs Ābols bija leģendāra, varētu teikt – magnētiska personība. Viņa sabiedriskā un radošā darbība risinājās 20. gadsimta 50.–80. gados, padomju okupācijas periodā. Ābols bija teorētiskās domas līderis, Mākslinieku savienības Gleznotāju sekcijas virzītājspēks un kļuva par vienu no avangardiskākajiem sava laika Latvijas gleznotājiem.
Par gleznotāja mūža gājumu un radošajiem centieniem stāsta izstādes kuratore, LNMM Kolekciju un zinātniskās izpētes nodaļas vadītāja, mākslas zinātniece Elita Ansone.
“Ojārs Ābols dzīvoja pastāvīgā spriedzē starp sevi kā komunistu un sevi kā mākslinieku,” spriež izstādes “Cilvēka absurdie projekti uz Zemes” kuratore, mākslas zinātniece Elita Ansone. Foto: Lauris Galsons/ TVNET GRUPA
Ojāra Ābola jaunība veidojās ciešā sasaistē ar sociāldemokrātiskiem uzskatiem. No 1935. līdz 1940. gadam viņš bija aktīvs biedrs Latvijas Darba jaunatnes savienībā, kurai pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma nācās darboties pagrīdē. Savu pirmo mākslas izglītību Ojārs Ābols guva kreisi noskaņotā latviešu modernista Romana Sutas studijā Rīgā (1938-1940), kur iemantoja mīlestību pret konstruktīvismu un kubismu.