Dabas resursu drošības nozīme un Latvijas nākotnes perspektīvas
Šveices izcelsmes pētnieks un “Global Footprint Network” līdzdibinātājs Matīss Vakernagels uzsver, ka valstīm, kurām dabas resursu drošība nav centrālais jautājums, piemīt pašnāvniecisks virziens. Viņš norāda, ka pasaulē daudzviet cilvēki ir pārmērīgi iztērējuši dabas resursus, aizmirstot, ka bez tiem nauda ir vien tukšs simbols. Vakernagels aicina Latvijas ekonomiku orientēt uz nākotni, kur dabas resursi būs ierobežoti, nevis uz īstermiņa peļņu.
Globālās tendences un naudas ilūzija
Kopš Otrā pasaules kara resursu nozīme nereti tiek novērtēta par zemu, jo cilvēki biežāk domā par naudu kā primāro vērtību. Tomēr nauda ir tikai simbols, kas nodrošina piekļuvi precēm un pakalpojumiem. Bez funkcionējošiem dabas resursiem nekas nestrādā. Vakernagels uzsver, ka svarīgākie ir atjaunojamie dabas resursi, jo tie ierobežo visu citu – pārtikas pieejamību, koksnes daudzumu, šķiedru ražošanu un daudz ko citu. Viņš salīdzina pasauli ar milzīgu fermu, kuras izmērs ir jāsalīdzina ar cilvēces patēriņa apetīti.
Latvijas situācija un iespējas
Atšķirībā no daudzām citām valstīm, Latvijā dabas resursu patēriņš vēl nav pārsniedzis dabā atjaunojamās spējas, taču šo priekšrocību nenovērtējam. Pētnieks aicina Latviju pozicionēt savu ekonomiku tā, lai tā būtu gatava ierobežotiem dabas resursiem nākotnē. Viņš neuzskata, ka Zemkopības ministrijas iniciatīvas cirst jaunākus kokus vairos Latvijas ekonomisko bagātību. Tieši pretēji – meža resursi kļūs arvien svarīgāki globālās ekonomikas kontekstā.
Nākotnes vīzija un tautsaimniecības transformācija
Vakernagels uzsver, ka pasaule virzās uz fosilā kurināmā aizstāšanu, kas palielinās pieprasījumu pēc mežu izmantošanas dažādiem mērķiem: enerģijai, celtniecības materiāliem, CO2 absorbcijai un pat pārtikai. Šo funkciju nozīme ir vitāli svarīga, lai gan tās ne vienmēr tiek pietiekami novērtētas ekonomiski. Tāpēc meža resursu nozīme Latvijas un globālajā ekonomikā tikai pieaugs. Pašreizējā tendence koncentrēties uz tūlītēju peļņu, ignorējot ilgtermiņa sekas, nav ilgtspējīga un nenodrošina valsts spēcīgu pamatu nākotnē. Lai nodrošinātu tautsaimniecības izaugsmi un ilgtspēju, ir nepieciešama pāreja uz bioekonomiku, kas balstās uz atjaunojamiem resursiem un samazina oglekļa emisijas. Šī pieeja Latvijai, kurā jau ir izveidojušās konkurētspējas priekšrocības lauksaimniecībā, zivsaimniecībā, mežsaimniecībā un kokapstrādē, varētu būt īpaši izdevīga.
Ilgtspējīga attīstība kā ekonomiskās transformācijas instruments
Ilgtspējīga attīstība ir plašāks un daudzveidīgāks process nekā vienkārši ekonomikas izaugsme. Tā ietver būtiskus uzlabojumus vides, ekonomikas un sociālajā jomā, nodrošinot labklājības un dzīves kvalitātes uzlabošanos visiem. Tas nozīmē resursu taupīgu izmantošanu, vidi nedegradējošu ražošanu un patēriņu, kā arī bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu. Neatkarīgi no tā, vai runa ir par pasaules mēroga iniciatīvām, piemēram, Māršala plānu, vai par lokāliem pasākumiem, piemēram, azbesta atbalsta programmu, investīcijas, kas atmaksājas ilgtermiņā, ir vienmēr vērtīgas. Tādēļ ir svarīgi veidot politiku, kas orientēta uz nākotni, ņemot vērā neizbēgamos resursu ierobežojumus un klimata pārmaiņas. Pāreja uz aprites ekonomiku, kurā tiek maksimāli izmantoti esošie resursi un samazināts atkritumu apjoms, ir viens no galvenajiem soļiem šīs ilgtspējīgās nākotnes nodrošināšanā.
Lai gan Latvijas tautsaimniecība ir sarežģītāka nekā citām valstīm ar līdzīgu ienākumu līmeni, prognozes liecina par mēreni stabilu izaugsmi. Tomēr, lai panāktu straujāku attīstību un tuvotos Eiropas vidējam turības līmenim, nepieciešami fundamentāli risinājumi. Šie risinājumi ietver gan zinātnes un pētniecības attīstību, gan inovācijas veicinošas vides radīšanu, gan arī plašāku iesaistīšanos globālajā ekonomikā. Ilgtspējīga resursu izmantošana, bioekonomikas attīstība un efektīva dabas kapitāla pārvaldība ir nepieciešami priekšnoteikumi, lai nodrošinātu Latvijas konkurētspēju un labklājību turpmākajās desmitgadēs.