Intervences, iebrukumi, mērīšanās ar spēku samēriem – ASV prezidenta Donalda Trampa administrācijas ārpolitika sāk atgādināt 19. gadsimtu, vāji maskētu, klasisku imperiālismu. Ja skatās no Latvijas pozīcijām, diez vai karš Irānā, lai arī kādi būtu tā rezultāti, nāks mums par labu, Latvijas Radio raidījumā “Brīvības bulvāris” pauda vēsturnieks Jānis Taurēns.
Jānis Taurēns ir latviešu vēsturnieks, Latvijas Universitātes asociētais profesors. 2016. gadā saņēma balvu “Gada vēsturnieks Latvijā”. 1999. gadā aizstāvējis disertāciju par tematu “Baltijas virziens Latvijas Republikas ārpolitikā no 1934. līdz 1940. gadam”. 2009. gadā kļuva par Latvijas Universitātes Rietumeiropas un Amerikas jauno un jaunāko laiku vēstures katedras asociēto profesoru.
Gints Grūbe: “Karš Irānā nav vienkārši vēl viens karš Tuvajos Austrumos, tas ir jaunākais piemērs pasaulei, kas ir nonākusi haosā.” Tā raksta “Der Spiegel”.
“Kopš gada sākuma ASV prezidents Donalds Tramps ir izdarījis dažāda veida uzbrukumus vienu pēc otra – Venecuēlas valsts vadītāja nolaupīšana, draudi anektēt Grenlandi, naftas eksporta blokāde Kubai un tagad karš pret Irānu. Katrā no šiem gadījumiem vardarbība tiek atklāti izmantota kā politikas līdzeklis.” Tā savukārt raksta “Project Syndicate”.
Ne no Krievijas puses, ne no Ķīnas puses, bet gan no Amerikas Savienoto Valstu (ASV) puses, uz kuru aizsardzību liela daļa Eiropas bija paļāvusies kopš 1945. gada. Kas, tavuprāt, ir šis vēsturiskais vai iespējamais vēsturiskais pavērsiens, kas notiek, par ko raksta mediji?
Jānis Taurēns: Trampa politika katrā ziņā ir ļoti oriģināla un būtiski atšķiras no iepriekšējo ASV administrāciju politikas, bet dažnedažāda veida intervences, iebrukumi un militāras kampaņas jau ir ļoti daudz bijušas. Ja runājam tieši par karu Irānā, tas varbūt pat nav nekas sevišķi jauns salīdzinājumā ar visu, kas bijis līdz šim.
Ja ir kaut kas jauns, tad tā noteikti ir attieksme pret Eiropu. Tā pati “Der Spiegel” pieminētā Grenlande. Mēs nevaram iedomāties, ka kāds cits ASV prezidents būtu izteicies, ka vajadzētu anektēt Grenlandi vai pat Kanādu.
Arī, piemēram, tarifi, par ko Tramps visu laiku runā – tad viņš tos uzliek, tad atceļ. 2025. gada aprīlī ar saviem tarifiem nogāza pasaules fondu biržas, kas pēc tam atguvās pāris mēnešu laikā. ASV kopš Otrā pasaules kara beigām runā par nepieciešamību pēc brīvās tirdzniecības, pēc muitas barjeru nojaukšanas – tagad pēkšņi kaut kas jauns, oriģināls šajā ziņā.
Neviens līdz šim nebija iedrošinājies uzbrukt Irānai. Jau 2008. gadā, Buša administrācijas pēdējā gadā, runāja par to, ka varētu būt uzbrukums Irānai, bet toreiz viņi nonāca pie secinājuma, ka labāk tomēr ne, ka tas ir sarežģīti, grūti un diez vai kaut ko dos. Beidzot kāds ir izšķīries par to, ka nepieciešama šāda militāra kampaņa pret Irānu.
Gribas citēt hercogu de Taleirānu, kurš savā laikā par kādu Napoleona soli esot teicis, ka “tas ir sliktāk kā noziegums, tā ir kļūda”. Redzēsim, kā tas viss beigsies.
Lielākā daļa komentētāju vai analītiķu uzdod jautājumu: kāds tam visam ir mērķis?
Domāju, tika cerēts, ka Irānas režīms ātri sabruks. Režīma nomaiņa varētu būt ļoti nozīmīgs mērķis ja ne ASV, tad Izraēlai. Tiek minēti arī ļoti daudzi citi mērķi, ko vajadzētu sasniegt, – iznīcināt Irānas kodolpotenciālu un ballistisko raķešu potenciālu, nodrošināt kaut kādu stabilitāti, pārtraukt visu to tīklu, ko Irāna gadu desmitiem ir rūpīgi veidojusi, – visus milicijas bruņotos formējumus dažādās pasaules vietās. Šie jau būtu pieticīgāki mērķi.
Sākotnējais mērķis varēja būt tiešām režīma nomaiņa. Ja sāka ar Irānas valsts galvas ājatollas Alī Hāmenejī nogalināšanu, tas ir līdzīgi kā izņemt no aprites Venecuēlas prezidentu Maduro. Nav teikts, ka šo režīmu [Irānā] izdosies gāzt tik vienkārši.
“Project Syndicate” raksta par nozīmju vai situācijas maiņu kopumā, ka šobrīd notiekošais ir cīņa par ietekmju sadalīšanu pasaulē. Tas ir veids, kādā lielvaras zīmē ietekmju sfēras?
Vai tad nu ASV nebija ietekmes? Bija ļoti daudz. Jautājums ir, vai karš pat nevarētu novest pie tā, ka ietekme samazināsies.
Piemēram, Irākas karš kaut kādā mērā pie tā noveda. Ja runājam par ietekmes pārdalēm, tas it kā būtu pretrunā ar tiem starptautisko attiecību un starptautisko tiesību principiem, kādi veidojās pēc Otrā pasaules kara.
Analītiķi to arī saka, ka pirmo reizi kopš 1945. gada ASV, Ķīna un Krievija vienojas par autoritāras suverenitātes koncepciju, nevis balstās uz starptautiskajām tiesībām.
Mums droši vien nevarētu patikt, ka ASV iet pa šo ceļu, jo tad arī Krievija un Ķīna varētu teikt, ka mēs ne ar ko neesam sliktāki vai ka ASV ne ar ko nav labākas. Ja ASV var uzbrukt Irānai, tad kādēļ, teiksim, Ķīna nevarētu uzbrukt Taivānai? Ir arī dažādas spekulācijas par to, ka tas notiks un kad tas varētu notikt.
Ja skatās no mūsu pozīcijas, diez vai jebkādi šī pasākuma rezultāti nāks mums par labu.
No vienas puses, šīs starptautiskās tiesības netiek ievērotas. No otras puses, ja nu ASV cieš neveiksmi vai nosacītu neveiksmi, tas arī nebūtu labi.
Bet vai var teikt, ka, iespējams, veidojas jauna globāla kārtība, kuras galīgās formas vēl nav izkristalizējušās?
Es nezinu, man tas viss sāk 19. gadsimtu atgādināt.
Kādā ziņā?
Kad katrs darīja, ko gribēja. Intervences, iebrukumi, spēku līdzsvars kaut kāds… Tātad bijušā ASV valsts sekretāra Henrija Kisindžera slavenais spēku līdzsvars, par ko viņš tik daudz runāja. Arī šādas intervences – jau gadsimta sākumā amerikāņu intervences Latīņamerikā, to ir bijis daudz…
Tas viss sāk atgādināt klasisku imperiālismu. Tādu vāji maskētu.
Ja, teiksim, veidojas jauna kārtība, un par to jau sen runā, ka vajadzētu būt daudziem spēka centriem, nevis tikai vienam, tad pārējie spēku centri nav sevišķi simpātiski – Krievija, Ķīna… Katrā ziņā,
ja skatās no mūsu interešu viedokļa, diez vai varētu veidoties tāda jauna kārtība, kas mums varētu būt izdevīgāka.
Kādā nozīmē mēs šobrīd varētu būt Krievijas interešu sfērā? [Spriežot] pēc tā, kā Krievijai veicas Ukrainā vai, precīzāk, neveicas…
Ja Krievija redzēs, ka, kaut kā ietekmējot Baltijas valstis, ir vairāk plusu nekā mīnusu, tā to noteikti mēģinās. Teiksim, Obamas un Baidena politika un izteicieni bija, ka mūsu atbalsts Baltijas valstīm ir “ironclad” (dzelžains) – aizstāvēsim visu līdz pēdējam centimetram. Obama bija pat atbraucis uz Igauniju un uzstājās ar savu runu. Jau tas vien, ka tiek izteiktas šaubas, ka vairs varētu nebūt šīs dzelžainās pieejas, mūsu situāciju pasliktina. Krievijā – tur jau ir neskaitāmas runas un raksti par bijušās PSRS atjaunošanu.
Ja atgriežamies pie ASV politikas izmaiņām un jaunās pasaules kārtības koncepta – kas ar visām šīm akcijām, ko Tramps kopš gada sākuma realizē, tiek pārbaudīts? Nevarētu taču teikt, ka tās ir intuitīvas rīcības un motīvi? Jābūt arī zināmai stratēģiskai plānošanai apakšā.
Sarežģīti… Ja runājam par Venecuēlu vai Kubu, tad tur tiek sasniegti ļoti konkrēti mērķi, teiksim, uzlabot vidi tiešā ASV tuvumā. Tas nav nekas jauns. Arī karš pret Tuvajos Austrumos nelabvēlīgu režīmu nav nekas jauns. Kā jau teicu, jaunums būtu mēģinājumi norobežoties un veidot kaut kādu autarķiju, autonomiju, tātad pretnostatīt ASV un Eiropu.
ASV Trampa administrācijas vadībā apzinās savu unikālo varenību pasaules mērogā. Tāda nekad nav bijusi – tāda valsts. Acīmredzot Tramps vēlas to izmantot atbilstoši kaut kādiem saviem priekšstatiem.
Ne vienmēr mums šie priekšstati liekas racionāli un pieņemami, līdzīgi [kā tad], kad Hegsets, Venss vai Rubio lasa mums morāli, ka Eiropā nav vārda brīvības, ka Eiropa to un šito nedara pareizi.
Kā skaidrot to, ka šajā ASV ārpolitikā divpusējām varas attiecībām ir lielāka priekšroka salīdzinājumā ar daudzpusējiem noteikumiem? Šis ir jauns diplomātijas paņēmiens, ko mēs redzējām gan ASV–Krievijas attiecībās, gan ASV–Izraēlas attiecībās, šobrīd risinot situāciju Tuvajos Austrumos.
Tur arī ir milzīgi daudz sūdzību par to, ka, teiksim, augsta ranga profesionāļi tiek atlaisti. Tā tas bija jau pirmās Trampa administrācijas laikā, ka uzsvars tiek likts uz šādu personālu diplomātiju, un šīs personas varbūt nav sevišķi gudras. Kā, teiksim, tas nekustamo īpašumu attīstītājs, kurš bija teicis, ka var uzticēties tam, ko saka Putins, jo Putins saka, ka Krievija Irānai nepalīdz. Tātad atkal, vai te ir kādas konceptuālas izmaiņas? Kur te kādas vēsturiskas analoģijas varētu būt… Rūzveltam bija raksturīga šāda personiska diplomātija, bet kur Rūzvelts un kur Tramps… Varbūt tas ir veids, kādā viņš redz pasauli – nemitīgais uzsvars uz konceptu par “dīlu” (darījumu). Ukraina nevēlas “dīlu”, tātad tas ir ļoti apbēdinoši no Trampa puses. Viņš tā ir pieradis kārtot lietas visas savas gadu desmitiem ilgās karjeras laikā. Vai tas vienmēr ir veiksmīgi – grūti pateikt.
Aizsūtiet to Vitkofu pie Francijas prezidenta, viņš tā izsmalcināti izsmērēs viņu pa sienu, un viņš to pat nesapratīs.
Jūsu pētniecība ir saistīta tieši ar Aukstā kara politiku, ASV politiku. Jums ir atbilde, kādēļ kaut kas tāds šobrīd notiek?
Ir tāds teiciens kā aberācija – laiku pa laikam tādas lietas notiek. Tās varētu būt saistītas ar iekšpolitiku, kā, piemēram, 19. gadsimta beigās, kad pēkšņi sākās tāda ārpolitiska aktivitāte – karš ar Spāniju, tad Puertoriko aneksija, Kubas neatkarības kara atbalsts. Tad, pieņemsim, 50. gadu sākums – makartisma kampaņa. Kā bija teicis kāds aizliegts klasiķis, ka ārpolitika ir iekšpolitikas turpinājums. Pateicoties šai iekšpolitikai, ir nākuši pie varas negaidīti, netradicionāli spēki. Es domāju, ka visa pasaule cer uz to, ka tā nav ilglaicīga parādība, ka tas beigsies, ka izgaisīs šis murgs.
Vai, jūsuprāt, tā notiks?
Atkarīgs no tā, kā tas viss attīstīsies turpmāk, pieņemsim, ja nu… Es varu turpināt žēloties ilgi. ASV prezidents, kurš atļaujas nosaukt Kanādas premjerministru par gubernatoru vai runāt par Grenlandes aneksiju – Eiropā tas varētu būt kā murgs, no kura gribas pamosties. Cerības droši vien tiek saistītas ar vēlēšanām.
Rudenī ir Kongresa vēlēšanas, kuras varētu ierobežot Trampa varu jau diezgan būtiski, ja demokrāti uzvarētu.
Tad nākamās prezidenta vēlēšanas. Šīs aberācijas, teiksim, kaut kādi labēji pavērsieni – tie parasti nav ilgi ASV vēsturē. Tie ir daži gadi, un tās beidzas ar laiku. Ir speciāla teorija par to, ka mainās sociālā struktūra, ka notiek dažādu slāņu sadursmes. Šajā gadījumā tā arī varētu būt, ka [ir] kaut kādi sociāli slāņi, uz kuriem balstās šis Trampa fenomens un kuriem patiesībā ārpolitika nemaz īpaši neinteresē, kuriem neinteresē ne Ukraina, ne Irāna… Trampa administrācija ir izveidojusies šo iekšējo peripetiju rezultātā un tad, atbilstoši saviem priekšstatiem par pasauli, arī rīkojas – patiesībā diezgan haotiski, bet es nezinu, vai te ir teorija par tādu būtisku pasaules pārveidi.
Jūs teiktu, ka ir jāpagaida vēl divi gadi, un tad mēs varēsim saprast konsekvences? No otras puses, redzam kaut kādu zināmu domino efektu – kā reaģē Krievija uz šiem notikumiem ASV, kā Ukrainas jautājumi ir aizgājuši otrajā plānā, ASV sākot karu Irānā.
Jā, arī iebrukums Irākā… Te vispār ir ļoti daudz kaut kādu morālu aspektu. Skaidrs, ka Sadams Huseins bija briesmonis, skaidrs, ka šis ājatollas režīms ir drausmīgs. Tātad šinī ziņā kaut kāds attaisnojums varētu būt. Bet, ja ASV gāza Sadamu Huseinu, tad šobrīd pat nav skaidrs, vai šis ājatollas režīms kritīs.
Nocērtot vienu galvu, citas parādās vietā, kā mēs redzam.
Tas varētu būt iespējams ar kaut kādu militāru okupāciju, kam diez vai amerikāņu sabiedrība, tajā skaitā Trampa bāze, piekritīs.
Varbūt šāda militāra akcija būtu devusi režīma maiņu tad, kad protesti pret režīmu Irānā bija maksimālā plaukumā. Tas bija janvāris. Šobrīd viņi ir noslīcinājuši asinīs šos protestus.
Bet, skatoties uz tādu plašāku ainu, protams, šāda veida kari neuzlabo kopējo starptautisko situāciju. Mēs jau redzam, ka notiek sankciju atcelšana pret Krievijas naftu. Pagaidām tiek teikts, ka tā ir ierobežota sankciju atcelšana.
It kā uz mēnesi.
Jā, un mēs esam tajā situācijā – Latvija un Baltijas valstis, kad šī status quo saglabāšana būtu lielā mērā vēlama.
Attiecībā uz ASV?
Jā, nav vēlami lieli ģeopolitiski satricinājumi, nav vēlama ASV atsvešināšanās no Eiropas, kas tagad notiek.
Šeit vietā ir analoģija ar iebrukumu Irākā, kad Vācija un Francija bija asi pret, un ASV Buša administrācija pat slavēja jaunās valstis par to, ka tās atbalsta šo iebrukumu Irākā, bet tām jau nebija citas izvēles.
Austrumeiropa vēlējās iestāties NATO, ASV bija galvenais akcionārs, kā tad mēs tagad neatbalstīsim ASV šajā situācijā? Arī pašreiz tas ietekmē mūsu diplomātiju.
Bet mēs arī nevaram neredzēt politiku, kuru veido pašreizējā ASV administrācija attiecībā uz Ukrainas jautājumu, un kā viņi to veido.
Viņiem Ukraina nav prioritāra. Tur varētu būt dziļi personiskas pretenzijas pret Ukrainu – ka šie daudzie Trampa skandāli bija kaut kādā mērā saistīti ar Ukrainu un tās atteikšanos atbalstīt Trampu šajā situācijā. Kā jau teicu, šai Trampa bāzei Ukraina ir vienaldzīga vai pat nešķiet simpātiska. Ja Ukraina ir tas domino kauliņš, kas, nedod Dievs, krīt vai kuram tiek uzspiests nepatīkams kompromiss, tas atkal pasliktina vispārējo situāciju Eiropā, kurai tad ir jādomā, ko darīt.
Šobrīd parādās jau pilnīgi bezprecedenta runas – vairākas Eiropas valstis sāk runāt par kodolieroču iegādi vai kodolieroču programmas attīstību.
Tas atkal būtu kaut kas pilnīgi neiedomājams pirms gadiem pieciem, sešiem. Secinājums, ko dažādi Eiropas autori raksta, ir, ka Eiropai ir jārēķinās ar jauno situāciju un jāreaģē, jānostiprina sava aizsardzība, rēķinoties ar dažādām iespējām.
Katrā ziņā Tramps cerēja uz sava veida “Blitzkrieg” līdzīgi kā Putins cerēja, ka tas notiks Ukrainā. Šīs abas situācijas tiek salīdzinātas šobrīd.
Irāna ir divarpus reizes lielāka, un tur ir vairāk nekā divas reizes vairāk iedzīvotāju. […] Visticamāk, tika cerēts uz Venecuēlas scenāriju – ka, nogalinot veco priekšnieku, šis režīms ātri sabruks, jo tas nav populārs, kaut gan tam ir noteikti atbalstītāji. Bet pašlaik es neņemtos prognozēt, ka šo režīmu izdosies gāzt tik vienkārši, bez sauszemes karaspēka iesaistīšanas. Putins iebruka Ukrainā ar sauszemes karaspēku, arī cerot uz prezidenta Zelenska valdības ātru sabrukumu, ka viņus uzņems ar ziediem – šos “atbrīvotājus”, ka Ukrainai nav armijas, ka tā nav kaujas spējīga. Arī šajā gadījumā tā bija tāda būtiska pārrēķināšanās droši vien.
Varbūt ārkārtīgi intensīvas bombardēšanas iznīcinās Irānas režīma militāro potenciālu, varbūt iedragās tās politisko varu, ekonomisko infrastruktūru. Varbūt varētu cerēt, ka arī līci izdosies atbloķēt. Bet vai tas būs ātri – diez vai. Mēneša laikā es neprognozētu, ka tas būtu iespējams. Ir jau vēl viens līcis – ir Jemenas tā saucamie husīti, kuri var noslēgt Sarkano jūru, ja labi grib, un tad vispār šī situācija kļūs ārkārtīgi nepatīkama.
Reizēm tiek teikts, ka Tramps ir ļoti jutīgs pret akciju kursiem Volstrītā un, protams, pret naftas cenām, ka tas kaut kā varētu likt viņam pārtraukt šo kampaņu, un tas patiesībā būtu samērā vienkārši – mēs paziņojam, ka esam uzvarējuši, un beidzam.
Bet atkal – cik nav bijuši kari Tuvajos Austrumos, ko īsteno ASV. Piemēram, 80. gadu beigās operācija Persijas līcī, lai nodrošinātu drošu naftas tirdzniecību. Tad 1991. gada Līča karš, lai atbrīvotu Kuveitu, un atkal ir runa par naftu. Šis varētu būt šāds kārtējais posms, nevis kaut kas principiāli jauns, bet šie pasākumi kļūst arvien riskantāki. Starp citu, starptautiskās tiesības tiek pārkāptas arvien rupjāk.
1991. gadā bija Drošības padomes rezolūcija, kas autorizēja uzbrukumu Irākai un Kuveitas atbrīvošanu. 2003. gadā bija plaša koalīcija, kas atbalstīja ASV. Tātad daudzas pasaules valstis. Varbūt ne Vācija, ne Francija, bet Lielbritānija, Itālija, Spānija, Austrumeiropa. Šobrīd vispār nekā nav. Eiropa ir aktīvi pret. Tātad nekādu vīģes lapu tīri tiesiski nevar uzlikt šim uzbrukumam.
Kurš bija teicis, ka panākumi ir galvenais… Bet, ja, pieņemsim, šis beidzas ar neveiksmi, tad ASV ietekmes sfēru plāni arī tiek lielā mērā iedragāti.