Sākotnējā brīdī mēs reaģējām uz jau apritē palaistu un citos kanālos pastiprinātu vēstījumu, bet ar pašu pirmavotu – Stoltenberga memuāriem – pilnā apjomā iepazināmies tikai pēc vairākām stundām. Tieši tad kļuva skaidrs, ka esam kļūdījušies ar sākotnējo ziņu: nevis tāpēc, ka pati tēma būtu izdomāta, bet tāpēc, ka recenzijas polemiskais spriedums tika uztverts pārāk tuvu burtiskam, analītiski pierādītam secinājumam. Vēlāk, redakcijai pieslēdzoties plašākā sastāvā, tika savākti ekspertu viedokļi, sagatavoti precizējumi, un sazinājāmies arī ar Stoltenberga palīdzi. Taču tas nemaina būtību: līdzās visam pārējam, ko darījām kā uzticams medijs, es uzreiz nepiefiksēju vēl vienu tikpat svarīgu lietu — nepietika tikai ar papildu skaidrojumu sagatavošanu, bija jālabo arī pati sākotnējā ziņa un tās formulējums. To izdarījām vien pēc vairākām stundām.
Tas nav mēģinājums savu kļūdu padarīt mazāku. Tas ir mēģinājums godīgi parādīt, cik maz dažkārt vajag, lai normālos, saprotamos redakcijas apstākļos viedoklis – šajā gadījumā polemiska recenzija – tiktu palaists apritē kā ziņa. Tieši tur arī atrodas šī stāsta galvenā mācība. Demokrātisku mediju vidi ievaino ne tikai populistu vai NATO pretinieku kampaņas. To ievaino arī pašu mediju disciplīnas zudums brīdī, kad uzticēšanās citam medijam aizstāj primārā avota pārbaudi.