Sarunas laikā Riana stāsta, ko viņa vēlētos teikt savam vīram: “Kāpēc tu nerunāji ar mani? Viņš ir palaidis garām tik daudz prieka… un mēs būtu tikuši tam pāri. Tas ir pats sāpīgākais — mēs būtu tikuši galā.”

Princis Viljams iepauzē, novēršas, berzē zodu, un viņa acis apsarkst. Riana, to pamanot, klusi jautā: “Vai ar tevi viss kārtībā?”

Viljams pieskaras viņas rokai un čukst: “Piedod. Vienkārši… ir grūti uzdot šādus jautājumus.”

Riana viņu mierina: “Nē, viss labi. Tev ir bērni… un tu pats esi piedzīvojis zaudējumu.” Viņa piebilst: “Dzīve var mest priekšā šausmīgus pārbaudījumus, bet, runājot par to, saglabājot cerību, mēs varam turpināt.”

Viljams atbild: “Labākais veids, kā novērst pašnāvību, ir par to runāt. Runāt laikus, runāt ar saviem tuvajiem, ar tiem, kuriem uzticies. Paldies, ka par to runā.”

Tas ir ļoti cilvēcīgs un patiesi aizkustinošs brīdis – nevis ideāla publiska figūra no karaliskās ģimenes, bet cilvēks, kurš līdzpārdzīvo un izjūt smagumu kopā ar sarunu biedri.

Šis mirklis atgādina, ka arī karaļnama pārstāvji ir tikai cilvēki – un ka atklātība, līdzjūtība un saruna var glābt dzīvības.