Kā to grāmatas ievadā skaidro pati Frīda: “(..) galvenais iemesls, kāpēc es ķēros pie šīs grāmatas rakstīšanas – lai beidzot visiem taptu skaidrs, kāpēc tad cilvēkam ir suns un sunim cilvēks.”
Frīda nebija tikai grāmatas iedvesmas avots – viņa aktīvi piedalījās tās tapšanas procesā no pirmajiem karikatūrista Gata Šļūkas veidotajiem attēlu paraugiem līdz pat vizītei tipogrāfijā. Māris atceras, ka brīdī, kad Frīdai tika prezentēts lielformāta grāmatas vāka attēla paraugs, viņa to pētīja ar lielu nopietnību: “Viņai tas ļoti patika, jo šis tas bija tāds liels paraugs, kā Zuzāns teiktu par gleznām.”
Frīdas “firmas zīme” ir viņas izteiksmīgās uzacis. Tās arī mudinājušas Māri un Evu nonākt pie atskārtas par sunītes vārdu. Foto: Gints Bāliņš/TVNET GRUPA
Frīdas “recenzija” par izdarīto bija krietni nepastarpinātāka: viņa pēc lielformāta lapas izpētīšanas uz tās vienkārši apsēdās. Šo žestu Māris un viņa sieva Eva interpretē kā augstāko atzinības formu. Tipogrāfijā, vērojot dūcošās mašīnas, Frīda sākumā saglabāja piesardzību, taču drīz vien pieņēma procesu kā dabisku. Šī epizode kopumā negaidīti ilustrē cilvēku standartizēto kritikas izpratni un dzīvnieka autentisko, fizisko reakciju – ja suns ir gatavs uz tavas mākslas apsēsties, tātad tā ir pieņemta un “dzīva”.
Viens no aizraujošākajiem novērojumiem, ko sniedz kopdzīve ar suni, ir viņu spēja darboties kā “feromonu detektoriem”. Feromoni ir bioloģiski aktīvas vielas, kuras izdala kāds indivīds un uz kurām reaģē konkrētas sugas pārstāvji. Kamēr cilvēki savstarpējā komunikācijā paļaujas uz sociālo statusu, apģērbu un vispārējo tēlu, kā arī uz konvencionāli lietotām pieklājības frāzēm, suns “redz tam visam cauri”. Viņš nekļūdīgi jūt cilvēka patieso emocionālo stāvokli. Kā novērots Frīdas ikdienā, viņa mēdz pēkšņi kļūt noraidoša pret šķietami parastiem garāmgājējiem. Saimnieki tad mēdz pajokot – ja jau Frīdai nepatīk, tad tas noteikti ir kāds “slēpts maniaks”.