Vēl nesen Krievijas režīmam šķita, ka sabiedrības pacietība ir gandrīz neierobežota. Karš Ukrainā ieildzis jau vairāk nekā četrus gadus, dzīves dārdzība aug, bet politiskā opozīcija ir praktiski paralizēta. Tomēr pēdējās nedēļās kļūst redzams, ka arī šai pacietībai varētu būt robežas – un tās izrādījušās pārsteidzoši ikdienišķas.
Aprīļa vidū Krievijas drošības dienests FSB paziņoja, ka novērsis atentāta mēģinājumu pret valsts cenzūras iestādes “Roskomnadzor” darbiniekiem. Tika apgalvots, ka vairāki jaunieši dažādās pilsētās plānojuši uzbrukumu, un aiz šī plāna it kā stāvot Ukrainas specdienesti. Kā ierasts, varasiestādes publiski sniedza maz pierādījumu, kas apstiprinātu šos apgalvojumus, bet netrūka dramatisku detaļu. Ziņots, ka viens no aizdomās turētajiem nošauts aizturēšanas laikā, un publiskoti pratināšanas video.
Tomēr pats interesantākais šajā stāstā ir pat nevis iespējamais uzbrukums, bet gan jautājums, kāpēc cenzūras ierēdņi vispār kļūst par mērķiem.