Pirms došanās uz filmu jau biju dzirdējusi, ka prestižais britu izdevums ”The Guardian” tai bija piešķīris divas zvaigznes no piecām, uzsverot, ka tas ir kārtējais mēģinājums nopelnīt uz Maikla vārda.
Negribīgi jāatzīst – daļai kritikas varu piekrist. Sajūta bija kā pēc divu stundu gara treilera – ātrs pārskrējiens no bērnības līdz karjeras straujajam lēcienam – bez jebkāda dziļuma.
Stāsts filmas laikā it kā pieskaras pašam būtiskākajam – despotiskajam tēvam, Maikla pašapziņas problēmām (kā dēļ viņš veica deguna plastisko operāciju) un bērnības traumām. Tomēr mani tīri cilvēcīgi nepameta sajūta, ka