Madonas novada atpūtas kompleksā “Gaiziņš”, kas atrodas Gaiziņkalnā, saimnieko Juris Stradiņš ar dēlu Renāru. Ziemā viņi uzņem kalnu slēpotājus, bet vasarā gan aktīvās atpūtas cienītājus, kam patīk pastaigas un pārgājieni, gan apmeklētājus, vai kas grib redzēt Latvijas augstāko virsotni, viņi stāstīja Latvijas Radio raidījumā “Stiprie stāsti”.
Gaiziņa “moku ceļš”
Daudzi Juri Stradiņu, iespējams, pazīst kā “Gaiziņa Juri” vai “kalna Juri”. Viņa draugi savukārt mēdz “paspēlēties” ar Jura uzvārdu un dēvēt par Strādiņu, jo viņš nemitīgi strādā.
Kā atzīst pats Juris – ir tiesa, ka darbs muļķus atrod, bet, gadiem ejot, ir jāiemācās arī mazliet mīlēt sevi. Atpūtas kompleksa attīstībā viņš ieguldījis daudz laika un pūļu. Darbā aizvadīti vairāki gadu desmiti.
Interesanti, ka savulaik atpūtas kompleksam bija pavisam cits nosaukums – “Golgāts”, kas esot labi raksturojis pirmos gadus biznesā.
“Savā laikā cilvēkiem bija ļoti maz privāto mašīnu, bet slēpot gribētāju tāpat bija daudz. Tad uz Gaiziņu, uz pirmajām slēpošanas trasēm, kas atvērās jau 60. gadu sākumā, viņi brauca ar vilcienu Rīga–Ērgļi, un tad no Ērgļiem kāds sarunāja mašīnu. Citi gāja ar kājām tos 24 kilometrus līdz Gaiziņam,” stāstīja Juris.
Ņemot vērā, ka pašiem bija jānes arī slēpes un mugursomas, ceļš no stacijas līdz kalnam bija tiešām nogurdinošs un grūts, tādēļ tautā tika iesaukts par Golgātu – moku ceļu līdz atpūtai.
“Toreiz te bija pāris lauku mājas, kas neskaitījās kā viesu nami, bet kuras saimnieki izdeva nakšņošanai. Pārnakšņoja, no rīta vēl paslēpoja un nākamajā dienā atkal mēroja to ceļu atpakaļ uz Ērgļiem,” stāstīja Juris.
Vēsturisko nosaukumu aptuveni pirms 10 gadiem Juri pamudināja nomainīt kāda tūristu grupa, kurā bija dziednieces. Viņas norādījušas, ka nosaukums “Golgāts” nesot līdzi ciešanas.
Ņemot vērā, ka biznesā negāja viegli, Juris nolēma dziedniecēm paklausīt un nosaukumu tiešām nomainīt. Tā tapa atpūtas komplekss “Gaiziņš”.
“Kaut kā zemapziņā, vai tas nostrādāja prātā vai kā, bet palika vieglāk. Vai nu iestrādājāmies un pārgājām tam grūtajam sākuma procesam pāri vai kā, bet ar “Gaiziņu” viss aizgāja foršāk,” atzina Juris.
Foto: Daina Zalamane/ Latvijas Radio
Atpūtas komplekss “Gaiziņš”.
Kā Gaiziņš ievilka sevī
Lai gan viņš uzaudzis Rīgā, Āgenskalna priedēs, jaukākās bērnības atmiņas Jurim saistās ar Gaiziņkalna apkārtni.
“Man bija astoņi gadi, mācījos 2. klasē, un nez kāpēc senči mani atsūtīja uz slēpošanas nometni uz Gaiziņu. Mums bija sacensības distanču slēpošanā, es savā grupā nopelnīju 1. vietu, bet ne jau tāpēc, ka es biju baigi spicais nazītis, nē, – tāpēc, ka es savā 2. klases grupā biju vienīgais, visi pārējie bija vecāki,” stāstīja Juris.
Jau no 10 gadu vecuma viņš aktīvi nodarbojās arī ar kalnu slēpošanu. Protams, tolaik grūtības sagādāja piemērotu slēpju iegāde.
“Nevarēja tajā laikā tās slēpes iegādāties, bet mēs pirkām kocinieces – platas, īsas, un mans tēvs pats lika metāla kantītes klāt,” stāstīja Juris.
Nepagāja ilgs laiks, kad sāka slēpot visa ģimene. Tas kļuva par Jura un viņu vecāku kopīgo hobiju.
Slēpot viņi bieži devās arī uz Gaiziņkalnu un ar laiku arvien vairāk iesaistījās slēpošanas trašu uzturēšanā.
“Tēvs salasīja kompāniju, savus vienaudžus, un sāka pārbūvēt pacēlājus, jo viņi bija nolaisti, veci, šķībi, čīkstoši. Tā kā fāteram ir iesauka metāla vecis, jo viņam vajag tikai iedot kaut ko paslīpēt un pametināt, tad viņš ar savu draugu grupiņu visu te uztaisīja pa jaunam. Beigu beigās mēs pārņēmām pilnībā pilnvaras pār šejieni un sākām saimniekot Gaiziņā,” stāstīja Juris.
Sākotnēji nebija biznesa plānu un finanšu aprēķinu – viņi vienkārši vēlējās slēpot paši un aicināja slēpot arī citus.
Foto: Daina Zalamane/ Latvijas Radio
Atpūtas komplekss “Gaiziņš”.
Jurim pieaugot, arī viņš sāka organizēt talkas, kurās iesaistīja savus vienaudžus. Vasarā viņi pirmajos gados vēl ar izkaptīm pļāva zāli, bet ziemā ar slēpēm mīdīja sniegu. “Gaiziņa” pirmsākumos visi slēpoja par velti.
Juris pēc profesijas ir ceļu būves inženieris. Pēc augstskolas beigšanas divus gadus viņš strādāja “Rīgas ceļos”, būvējot Rīgā ielas, taču paralēli turpināja regulāri doties uz Gaiziņkalnu.
“Sākumā uz Gaiziņu braucām tikai sestdienās, svētdienās talkot, bet no pirmdienas līdz piektdienai dzīvojām pa Rīgu. Tad trīs dienas nedēļā sākām pavadīt Gaiziņā, bet četras Rīgā. Tad jau četras Gaiziņā, bet trīs Rīgā. Tā pakāpeniski, pakāpeniski es pārnācu dzīvot uz Gaiziņu pastāvīgi,” stāstīja Juris.
Mainoties laikiem, Gaiziņkalna apkārtne, tostarp slēpošanas trases, nonāca privātīpašnieku rokās, taču Jurim izdevās vienoties par zemes nomu. Protams, daudz labāk viņš justos, ja zemi izdotos iegādāties un iegūt savā īpašumā, bet pagaidām tas vēl nav izdevies.
Foto: Daina Zalamane/ Latvijas Radio
Atpūtas komplekss “Gaiziņš”.
Uz slēpēm arī dēls
Nav pārsteigums, ka arī Jura dēlam Renāram bērnības atmiņas saistās tieši ar slēpošanu. Viņu trīs gadu vecumā uz slēpēm uzlika vectēvs. Protams, arī vasaras tika pavadītas, dodoties līdzi tēvam un esot klāt visos darbos.
Arī Renāram patīk strādāt ar rokām, gluži kā tēvam un vectēvam, tādēļ viņš izmācījās par galdnieku.
“Pēc skolas gadu vēl pastrādāju Rīgā, bet tad izdomāju pa ziemu atbraukt pie tēva pastrādāt. Sanāk, ka tas bija sešus vai septiņus gadus iepriekš. Principā tā es te arī esmu palicis,” atzina Renārs.
Viņš neslēpa, ka ikdienā strādāt kopā ar vecākiem nav viegli, jo tēvs reizēm var būt stūrgalvīgs, bet vienmēr tiek atrasti kompromisi, un viņš zina, ka viņa darbs tiek novērtēts.
“Šobrīd Renārs man ir pilnīgi neaizstājams,” apstiprināja arī Juris.
Foto: Daina Zalamane/ Latvijas Radio
Atpūtas komplekss “Gaiziņš”.
Ja kādreiz tas bija tikai par slēpošanu, tad šobrīd viņi atpūtas kompleksā “Gaiziņš” viesus uzņem visa gada garumā. Nomā blakus ziemas inventāram ir arī laivas, teltis un guļammaisi. Gaiziņkalnā var doties arī pārgājienos vai braukt ar kalnu velosipēdu.
Atpūtas kompleksā uzbūvētas arī vairākas ēkas – kafejnīca, viesu nams, naktsmītnes un pirtis. To visu Juris ar ģimeni paveicis par savu naudu – bez projektu palīdzības vai kredītiem, un tas nebūt nav vienmēr bijis viegli.
“Ļoti daudz mēs darām paši – tas ir tas moto, kā šeit var izdzīvot. No malas cilvēki brauc slēpot un redz – Jurim biļetes tirgojas, cilvēku daudz, baigā nauda nāk, bet viņi redz tikai to, cik mēs ņemam. Cik mēs izdodam, lai mēs to kalnu saglabātu, uzturētu, uzpūstu, tā ir kārts puse, ko neviens neredz,” atzina Juris, taču bez žēlošanās, jo, viņaprāt, galvenais ir darīt – tad viss ir iespējams.