”Man vairs nav neviens jāpārliecina par savu taisnību.”
Līga Āboma: Kāds tu biji pusaudžu gados?
Kriss Noa: Skolas laikā es biju superaktīvs un daudz sportoju. Mēs ar vienu no labākajiem draugiem arī darbojāmies skolas parlamentā, vadījām pasākumus un arī labdarības izsoli “Atver sirdi!”, kura, starp citu, vēl joprojām Olaines 1. vidusskolā turpinās.
Tā atbalsta bērnus ar īpašām vajadzībām un kustību traucējumiem. Ja es būtu uzvarējis “Koru karos”, tad šī naudiņa tiktu novirzīta tieši šim mērķim.
Kriss Noa. Foto: Valters Kārklis / TVNET GRUPA
Runājot par pusaudžu gadiem, tiem līdzi nāca arī jaunības maksimālisms, kad šķiet, ka tavs viedoklis ir vienīgais un pareizais. Es biju tas, tas, kurš šo viedokli nekautrējās paust. (Pasmaida.)
Tagad atskatoties, protams, tas šķiet mazliet muļķīgi, jo brīžiem tā pārliecība par savu viedokli vai taisnību ne vienmēr bija vietā. Bet arī no tā izaug.
Vai tev pieaugot bija kāds lūzuma brīdis?
Tas notika pēc vidusskolas, kad sāku studēt sabiedriskās attiecības un paralēli arī strādāt ofisā. Jau no 16 gadu vecuma biju strādājis drēbju veikalos, bāros un viesnīcās, lai piepelnītos.
Taču īstais lūzuma brīdis pienāca, kad…
Kriss Noa. Foto: Valters Kārklis / TVNET GRUPA