Ilgus gadus viņa dzīvojusi ar pārliecību, ka viss piedzīvotais ir normāls un pašsaprotams, pat ja iekšēji tas prasījis milzīgu piepūli.
Sarma Melngailis. Foto: Privātais arhīvs
Diagnoze kļuvusi par atskaites punktu. Sarma sākusi aktīvāk komunicēt ar cilvēkiem, kuriem arī ir autisms, un pirmo reizi jūtas patiesi saprasta.
Vienlaikus mainījusies viņas ikdienas uzvedība. Ja agrāk viņa spējusi “nospēlēt lomu” – izlikties, ka izbauda ballīti, kurā patiesībā nevēlas atrasties, vai uz formālo jautājumu “Kā iet?” automātiski atbildēt ar pieklājīgo “Labi, kā tev?” -, tad tagad tas vairs neesot iespējams.
“Es vairs neprotu melot,” saka Sarma. “Es saprotu, ka cilvēki vienkārši ir pieklājīgi, bet, ja man pajautās, kā pagāja diena, es neteikšu, ka tā bija laba, ja tāda tā nebija.”
Sarma Melngailis. Foto: Chris Dempsey
Vienlaikus viņa apzinās arī sabiedrības iespējamo skepsi. “Es ļoti labi saprotu, ka kādam var šķist – runāt par diagnozi nozīmē tajā tīksmināties, meklēt uzmanību vai padarīt to par savu jauno identitāti. Es baidos izklausīties tā, it kā darītu tieši to,” atklāj Sarma.
Viņa piebilst, ka autisma dēļ mēdz vienu un to pašu domu analizēt stundām ilgi, pārdomājot katru niansi.
Autisms jeb autiskā spektra traucējumi ir neiroattīstības stāvoklis, kas ietekmē to, kā cilvēks uztver pasauli, apstrādā informāciju un veido sociālo mijiedarbību.
Tas var izpausties kā grūtības komunikācijā, paaugstināta jutība pret skaņām, gaismu vai citām maņām, kā arī izteikta vajadzība pēc rutīnas.
Autisms ir spektrs – tas nozīmē, ka katram cilvēkam tas izpaužas atšķirīgi un dažādā intensitātē.