Jau sen sapratu, ka man neder rutīna un darba laiks no deviņiem līdz pieciem. Tas mani iznīcina. Sāku meklēt veidus, kā varu dzīvot instinktīvi. Tā es labi un harmoniski jūtos. Es meklēju zīmes, un tad, kad tās ieraugu, man ir sajūta, ka esmu uz pareizā ceļa. Reizēm pat ir jocīgi, kā varu nolasīt lietas. Tas tāds ezoteriski raganīgs piegājiens. Dzīves liela daļa ir kā cietums – tev obligāti jādara tas un tas, nevari izvairīties. Bet es gribu atrast to, kas liek gribēt dzīvot, to, kas celšanos, darīšanu un iekļaušanos pasaulē padara daudz vieglāku. Gribu piedalīties mākslā, filozofēt un meklēt simbolismu.
– Arī tavā fotosesijā ir daudz simbolu.
Sesija ir par mūzas kaifu, būšanu uzmanības centrā, kad esi lolota, pielūgta. Tās tādas karnālas, pirmatnēji ķermeniskas svinības. Ir arī kadrs ar degošo naudaszīmi. Tas nozīmē – darīt ko kaitīgu, iznīcināt to, kas ir vērtīgs, riskēt, bet arī gūt baudu.
Foto: Artūrs Bērziņš
– Mākslinieka un fotogrāfa Artūra Bērziņa ieskatā fotosesijā ir tēli ar atsaucēm uz Svēto Lukrēciju, Mariju Magdalēnu, Svēto Lūciju, Spānijas katoļu inkvizīciju, motīviem no Šniclera Sapņa noveles, filmas Eyes Wide Shut. Saplūst svētuma un grēka arhetipi. Upuris, šķīstība, kontrole, pakļaušanās, vara, gods, kontrole pār ķermeni, pestīšana, spēle ar varu.
Es mazāk no Artūra nekad negaidu. Ir lieliski kļūt par izteiksmes līdzekli kaut kam dziļi nozīmīgam. Esam līdzdarbojušies vairākos projektos. Arī tautumeitu sesijā, kas publicēta KLUBĀ (2018. gada decembris – red.). Man saka, ka esmu hameleons un fotosesijās ļoti pārvēršos, pieņemu kādu lomu. Es teiktu, ka ļauju konceptam runāt caur sevi. Kad biju pusaudze, darbojos amatierteātrī. Pirmā loma – Pūce Vinnijā Pūkā. Uzvedām arī Romeo un Džuljetu, kur man bija Džuljetas loma.
Teātrī beidzot atvēros un sāku komunicēt ar cilvēkiem.
Līdz tam biju ļoti noslēgta, tāpēc mamma nolēma, ka man vajag kādu socializāciju. Šī darbošanās iedeva pamatu, pēc tam radās arī interese par kino – kā empatizēties, iejusties scēnā.
– Fotosesijās esi provokatīva, bet dzīvē?