Miers un vienotība Eiropā. Tādu šo dienu, 9. maiju jau vairākus gadus atzīmē Latvijā. Vienmēr gan tā nav bijis. Ilgus gadus šajā dienā modos, jau morāli sevi gatavojot provokācijām un konfrontācijām, cīņai, kas nekad tā arī nav beigusies. Šoreiz, 2026. gada 9. maijā, Berlīnē sajutos kā laika mašīnā. Atkal izdzīvojot un atceroties, arī šausminoties un savas drošības dēļ – distancējoties.
Kāpēc tev to vajag, iepriekšējās dienas vakarā jautāja mamma. Un jautājums labs. Arī es par to domāju.
Kāpēc? Jo Krievijas iebrukums Ukrainā turpinās jau piekto gadu, bet 9. maijā agresorvalsts joprojām lepni paceļ galvu – krietni augstāk par pārējiem sabiedrotajiem cīņā pret nacistisko Vāciju – un saka: “To visu paveicām mēs, krievi!”
Karš ir iznīcība, cilvēku nāve ir traģēdija. Otrā pasaules kara šausmas bija elle. Taču kara beigās Eiropā tika gāzts un nosodīts tikai viens asinskārs režīms, bet otrs Staļina vadībā turpināja saimniekot pusē Eiropas.
Berlīnē 9. maiju piemin vairākās vietās
Vācijas galvaspilsētā Berlīnē mūsdienās 9. maiju piemin vairākās vietās – iespaidīga izmēra memoriālos, zem kuriem guldīti padomju armijas karavīri. Ņemot vērā, ka šie memoriāli ir arī kapa vietas, tos aizsargā 1992. gada 16. decembrī Vācijas un Krievijas noslēgtais līgums par kara kapu kopšanu un pastāvīgu aizsardzību.
Viens no šādiem memoriāliem atrodas pašā Berlīnes sirdī, Tīrgārtenas parkā pie Brandenburgas vārtiem.
Otrs – Berlīnes ziemeļos, Šonholcera purvā. Bet trešais un, kā vietējie norāda, arī galvenais dažādu aktivitāšu punkts ir Treptovas parks.
Kā liecina oficiālā informācija, Tīrgārtenas memoriāls ir pēdējā atdusas vieta aptuveni 2000 karā kritušajiem, Šonholcera purvā guldīti vēl 13 tūkstoši, bet Treptovas parkā – aptuveni 7000 padomju armijas karavīru.
Un tieši pēdējais visvairāk atgādina to, kāds vēl pirms dažiem gadiem Rīgā bija Uzvaras parks. Ironiski, ka taisnākais ceļš no Berlīnes centra turp ved ar S vilcienu Nr. 9.
Jau no piektdienas, 8. maija sešiem rīta līdz pat sestdienas, 9. maija 10 naktī ap visām šim trim piemiņas vietām tika izveidotas plašas “sarkanās zonas”, kurās aizliegti Krievijas un Padomju Savienības, kā arī Baltkrievijas un Čečenijas karogi un simboli.
Turklāt ir aizliegts rādīt arī Krievijas, Baltkrievijas un Čečenijas valsts vadītāju attēlus, kā arī atskaņot krievu maršus un militārās dziesmas.
“Sarkanajās zonās” aizliegtas arī militārās uniformas kā arī tā dēvētās Georga lentas, arī Z un V burti, kā arī citi “simboli un pazīmes, kas glorificētu Krievijas uzsākto karu pret Ukrainu.
Kas interesanti, pat atsevišķi izcelts, ka šāds simbols var būt arī Ukrainas karte, kurā valsts teritorija attēlota bez Donbasa.
Ir gan izņēmumi. Padomju formas tērpus un Georga lentas drīkst valkāt šī kara veterāni, bet karogus drīkst izmantot vainagu nolikšanas ceremonijās vai ziedu salikumos.
Abas dienas aizlieguma zonās gan atļauti Ukrainas karogi un simboli.
Berlīne šādu lēmumu pamato, ka Krievijā tā dēvētās Uzvaras dienas svinības jau sen neaprobežojas vien ar uzvaras svinēšanu pār nacistisko Vāciju, bet gan kļuvušas par mūsdienu militārā spēka demonstrāciju.
Militāra disciplīna nemirstīgo pulkā
Ir sestdienas rīts, pulksten 11 un es dodos uz Brandenburgas vārtu pusi. Tieši šeit un tagad sāks pulcēties tā dēvētais “Nemirstīgo pulks” jeb gājiens, kura laikā tā dalībnieki nes rokās savu senču, Otrā pasaules kara dalībnieku portretus.
Brandenburgas vārti viennozīmīgi ir svarīgs Berlīnes simbols. Aukstā kara laikā tos iejoza Berlīnes mūris, grandiozo arku iedalot Austrumberlīnes jeb padomju ietekmes zonā. Un tieši šeit mūris, kas gadu desmitiem bija sašķēlis Berlīni divās daļās, arī tika sagrauts miljoniem klātesošo un televīzijas skatītāju priekšā 1989. gada 9. novembrī.
Mūsdienās šī ir ļoti nozīmīgs satikšanās punkts Berlīnes politiski aktīvajiem cilvēkiem. Te regulāri noteik dažādi protesti un demonstrācijas. Un arī šodien, dodoties to virzienā, jau pa gabalu redzu saceltas skatuves, uz statīviem sakarinātus plakātus un nespēju noticēt, ka “Nemirstīgo pulkam” šodien būs ļauts tik daudz.
Taču, pienākot tuvāk, saprotu, ka tā gluži nav. Arī šodien demonstrantu iecienītā vieta sadalīta dažādiem mērķiem un tas, ko no attāluma redzēju es, bija liela ekspozīcija un demonstrācija, kas pievērš uzmanību ilgā Covid-19 sekām un tā upuriem.
Lūkoju pēc cilvēkiem ar sarkanām neļķēm rokās, un jau drīz pamanu, ka viņi dodas otrpus Brandenburgas vārtiem. Dodos viņiem līdzi un jau drīz ieraugu pārsteidzoši organizētās, simetriskās līnijās sastājušos gājiena dalībniekus.
Tie ir aptuveni 100, varbūt 200 cilvēki – pamatā sievietes ap piecdesmit. Arī saujiņa senioru un daži desmiti jauniešu.
Gājiena priekšpusē – liels plakāts, uz kura uzraksts krievu valodā “Nemirstīgo pulks”. Uzreiz aiz tā vairāki šī pasākuma dalībnieki tur rokās plakātus, uz kuriem minētas dažādas padomju okupētās valstis un tas, cik daudz karavīru no tām krituši Otrajā pasaules karā, cīnoties tās sastāvā.
Skan padomju kara dziesmas, sanākušos aptekalē dažas sievietes sarkanās vestēs, kuras rotā uzraksts “Nemirstīgo pulks”. Vienam viņas uzsauc “priecīgus svētkus”, otru – gluži kā nerātnu skolēnu – norāj par stāvēšanu nepareizā vietā. Tādu precizitāti gājiena organizēšanā tiešām nācies redzēt reti.
Garāmejošie notiekošo vēro ar piesardzīgu interesi. Arī fotogrāfi un kameras ir, taču gājiena dalībniekus viņi vēro attālināti. Es nolemju pienākt un pajautāt, kāpēc viņi šodien ir te.
“Es dzīvoju Vācijā un Berlīnē jau 40 gadus. Man šī ir vissvarīgākā svētku diena visai padomju tautai. Mana mamma ir partizāne, viņa ar bērnu cīnījās partizānu vienībā, un viņa joprojām ir dzīva. Viņai ir 95 gadi. Viņas brāļi bija karā. Divi no viņiem nonāca līdz Berlīnei,” stāsta gājiena dalībniece. “Es to nekad neaizmirsīšu. Es katru dienu nāku un katru reizi nāku šeit 9. maijā.”
Vēl kāda tur satiktā sieviete stāsta, ka šajā gājienā katru gadu nepiedalās, jo pati dzīvo Drēzdenē, taču ziedus pie padomju pieminekļiem noliek katru gadu.
“Mans vectēvs atbrīvoja Kēnigsbergu,” viņa stāsta. “Un šodien nolēmām braukt uz Berlīni.”
“Tā ir mūsu senču, vectēvu un vecvectēvu piemiņa. Tā ir mūsu ģimenes piemiņa. Man tas ir svēts. Nav tādas ģimenes no Krievijas vai bijušās PSRS, teiksim, no padomju republikām, kas nepiedalītos. Nav nevienas ģimenes, kuru karš nebūtu skāris,” stāsta vēl kāda uzrunātā sieviete.
Saku, ka kopš 2022. gada attieksme pret šādie pasākumiem daudzviet mainījusies. Un te mana saruna ar teju visiem runātājiem strauji aptrūkst.
Smaids no pirms mirkļa laipnās runātāju sejas pazūd, valoda – gan runātā, gan arī ķermeņa – kļūst agresīvāka, un, lai arī savu domu viņi itkā pabeidz, tas notiek pamazām no manis atkāpjoties un ļoti strupi atvadoties.
“Es jums jau atbildēju. Uz redzēšanos,” man atbild nupat par kolektīvo piemiņu stāstījusi sieviete.
“Tas, kas tagad notiek pasaulē un starp mūsu tautām, ir liela problēma. Bet šos 9. maija svētkus pasaule nedrīkst aizmirst,” strupi un neapmierināti norauc gājiena dalībniece no Berlīnes.
“Es varu teikt, ka tie, kuri tagad ir pret mums, viņi vienkārši ir fašistu pusē. Vienkārši ir tāda robeža – vai nu tu esi šeit, vai tu stāvi tur, pretēji, ar Banderas karogu [red. – Ukrainas nacionālistu līderis Stepans Bandera],” savukārt cieti atbild viešņa no Drēzdenes.
Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.
Piekrītu “Trešās puses” sīkdatnēmPārvaldīt sīkdatnes
Drīz pēc tam jūtu, ka gaiss paliek smagāks. Ar acu stūri arī redzu, ka mani arī sākuši filmēt trīs vienā bariņā sastājušies cilvēki, kas, kā var noprast, ir kopā ar šī pasākuma organizatoriem.
“Nemirstīgo pulka” gājiens Vācijas galvaspilsētā Berlīnē 2026. gada 9.maijā
Foto: Ieva Strazdiņa / LSM.lv
“Nemirstīgo pulka” gājiens Vācijas galvaspilsētā Berlīnē 2026. gada 9.maijā
Foto: Ieva Strazdiņa / LSM.lv
“Nemirstīgo pulka” gājiens Vācijas galvaspilsētā Berlīnē 2026. gada 9.maijā
Foto: Ieva Strazdiņa / LSM.lv
“Nemirstīgo pulka” gājiens Vācijas galvaspilsētā Berlīnē 2026. gada 9.maijā
Foto: Ieva Strazdiņa / LSM.lv
“Nemirstīgo pulka” gājiens Vācijas galvaspilsētā Berlīnē 2026. gada 9.maijā
Foto: Ieva Strazdiņa / LSM.lv
“Nemirstīgo pulka” gājiens Vācijas galvaspilsētā Berlīnē 2026. gada 9.maijā
Foto: Ieva Strazdiņa / LSM.lv
“Nemirstīgo pulka” gājiens Vācijas galvaspilsētā Berlīnē 2026. gada 9.maijā
Foto: Ieva Strazdiņa / LSM.lv
“Nemirstīgo pulka” gājiens Vācijas galvaspilsētā Berlīnē 2026. gada 9.maijā
Foto: Ieva Strazdiņa / LSM.lv
“Nemirstīgo pulka” gājiens Vācijas galvaspilsētā Berlīnē 2026. gada 9.maijā
Foto: Ieva Strazdiņa / LSM.lv
“Nemirstīgo pulka” gājiens Vācijas galvaspilsētā Berlīnē 2026. gada 9.maijā
Foto: Ieva Strazdiņa / LSM.lv
“Nemirstīgo pulka” gājiens Vācijas galvaspilsētā Berlīnē 2026. gada 9.maijā
Foto: Ieva Strazdiņa / LSM.lv
Turpat arī Eiropas dienas svinības
Berlīnē esmu jau vairākas nedēļas un līdz šim sajūta bijusi, ka brīvību un mieru šī pilsēta svin katru dienu – ar miermīlīgiem protestiem par sabiedrībā sasāpējušiem jautājumiem.
Ar publiskiem deju vakariem pie Šprē upes pilsētas centrā vasarigi siltās dienās. Ar cilvēku piepildītām kafejnīcām un bāriem, kuru apmeklētāji, šķiet, nemitīgi priecājas, ka var būt tieši šeit un tagad.
Šo iespēju dzīvot brīvībā un mierā Berlīne svin arī 9. maijā, kas, gluži tāpat kā pie mums, ir Eiropas diena jeb vēsturiskā Šūmaņa deklarācijas pasludināšana 1950. gadā.
Turpat pie Brandenburgas vārtiem arī pamanu ēku, kuras ieejai apkārt sakārti zili un dzelteni baloni. Tā ir Eiropas māja, kas ikvienam bez maksas un teju katru dienu atvērta jau 10 gadus.
Papildus ierastajiem informācijas stendiem, šodien te izvietotas arī vairākas papildu atrakcijas – iespēja piedalīties viktorīnā un pārbaudīt savas zināšanas par Eiropas Savienību (ES), nobalsot par savām budžeta prioritātēm nākamajā daudzgadu budžetā. Noalgots pat karikatūrists, kas zīmē katru, kas šeit ienācis un to vēlas.
Man vislielākos priekus sagādā Eiropas Parlamenta zāles miniatūra, kurā var noklausīties stāstu par Eiropas Savienību visās ES valodās, tostarp arī latviešu.
Ironiski gan, ka brīdī, kad palūdzu uzņemt foto ar mani, fonā gan parādās “Brexit” jeb Lielbritānijas izstāšanās no ES viens no galvenajiem vaininiekiem, bijušais britu eiroparlamentārietis Naidžels Farāžs.
Pēc nelielas atelpas tālāk dodos uz staciju, no kuras tālāk – uz Treptovas parku jeb vietu, kur šodien notikšot īpaši liela rosība. Kā jau minēju iepriekš – turp ved 9. bānis jeb pilsētas vilciens, kas šodien šķiet īpaši pilns.
Daļēji gan arī tādēļ, ka diena ir patiešām silta un saulaina, un šādās dienās Treptovas parku īpaši iecienījuši arī daudzi Berlīnes iedzīvotāji. Tas tādēļ, ka tas ir sadalīts divās teju absolūti kontrastējošās daļās – viena ir liels parks Šprē krastā, kur viens aiz otra izkārtojušies mazi ēdienu kioski un ir plašas pļavas, kurās jo cits iekārtojies uz pikniku, vēl kāda cilvēku grupiņa spēlē futbolu, bet cits vienkārši atpūšas.
Savukārt otra šī parka daļa labi paslēpusies aiz augstiem kokiem un masīvas akmens arkas. Un lai arī ir tikai dienas vidus, šajā virzienā jau plūst straujas cilvēku straumes.
Pie ieejas memoriālā jau sarindojušies arī vismaz 10 uzreiz labi pamanāmi policijas busiņi, paprāvs kārtībsargu pulks un dažādu politisko uzskatu sludinātāji, kas garāmgājējiem dāļā dažādas avīzes un bukletus vācu valodā.
Vienu paņemu es, lai vēlāk ar tulkotāja palīdzību saprastu, par ko aktīvie kampaņotāji stāsta. Nojauta gan jau ir – uz avīzes vāka ir padomju karogs.
Policists pie ieejas parkā gan man šo laikrakstu ienest aizliedz. Saka – uz vāka esot simbols, ar kuru šodien memoriālā uzturēties nedrīkst. Un jāatzīst, esmu pārsteigta, ka drošība šodien ir tādā līmenī.
Dodoties tālāk caur koku ieskautai alejai uz memoriālu, pirmais, ko pamanu tās galā, ir Ukrainas un balti zili-balti-zils karogs, kas kļuvis par simbolu tiem Krievijas iedzīvotājiem, kuri iestājas par demokrātiju un protestē pret Kremļa iebrukumu Ukrainā.
Atzīstu, atkal esmu pārsteigta un šie karogi mani velk sev tuvāk kā magnēts.
Pienākot tuvāk, redzu, ka apkārt šiem karogie izvietoti arī plakāti ar vēstījumiem par Krievijas zvērībām Ukrainā, jo īpaši – Bučā. Blakus šim stendam stāv cilvēki – kā ukraiņi, tā vācieši.
Arī tālāk pašā memoriāla teritorijā, blakus dažādiem divdomīgiem simboliem (par to vēlāk), redzu plīvojam Ukrainas karogus, arī lielus balonus dzeltenā un zilā krāsā. Ar lielu interesi uzrunāju vienu no cilvēkiem, kas stāv pie šāda stenda.
Ņemot vērā vienādos balonus un plakātus, ir skaidrs, ka te, visticamāk, ukraiņus aizstāvēt ieradusies kāda organizācija.
Taču bailēs par savu drošību vai, iespējams, aizdomās, ka teikto ne tā interpretēs, mans sarunas biedrs nav gatavs nevēlas nosaukt šīs akcijas rīkotājus un arī lūdz rakstā minēt tikai viņa vārdu.
“Mēs izrādam solidaritāti ar Ukrainas karavīriem. Tie, kas gāja bojā pirms 80 gadiem, un tiem, kas mirst tagad, cīnoties pret fašismu,” stāsta Tobiass. “Gribētu, lai Krievijai nebūtu iespējams rīkot uzvaras svinības šajā vietā. Un tāpēc cenšos dot ukraiņiem balsi.”
Vīrietis stāsta, ka šis viņam te esot otrais gads un būt te un sarunāties ar klātesošajiem nav viegli.
“Dažreiz ir naids ar apvainojumiem. Dažreiz izveidojas sava veida dialogs, bet galvenokārt cilvēkiem ir zināšanu trūkums,” viņš atzīst. “Zinu, ka patiešām nevaru mainīt viņu domas. Bet es to daru ukraiņu dēļ. Un ir daži ļoti pateicīgi ukraiņi, kas nāk pie mums un saka paldies, mēs to novērtējam.”
Paraugos apkārt un netālu pamanu arī memoriāla pacēlumu, uz kura nostājušies divu ukraiņu valodā runājoši jaunieši un pacēluši savas valsts karogu. Blakus viņiem – vīrietis ar ziediem rokās un ap pleciem apsietu Moldovas karogu.
Tas ir Mihails, kas jau 10 gadus dzīvo Berlīnē, taču pats ir no Moldovas galvaspilsētas Kišiņevas. Viņš stāsta, ka šeit cenšas atnākt katru gadu, kad vien ir Berlīnē.
“Es nāku šeit, lai pirmkārt godinātu visu to piemiņu, kuri gāja bojā Otrā pasaules kara laikā,” viņš stāsta. “Es šeit nāku nevis tāpēc, lai kaut ko svinētu. Es esmu šeit ieradies, lai noliktu ziedus Otrā pasaules kara upuru piemiņai.”
Arī pats viņš reiz bijis profesionāls karavīrs, pēcāk strādājis valsts robeždienestā.
“Nav labi, ka cilvēki dažreiz nāk šeit, ar kādām, man šķiet, ne visai pareizām idejām, kā lai saka. Viņi nenāk, lai godinātu piemiņu. Un tāpēc viņus satrauc viss, kas ir cits viedoklis, citas intereses, kas no viņējām atšķiras. Piemēram, tas, ka tur stāv ukraiņi ar saviem karogiem, ņemot vērā, ka pie viņiem tagad ir karš,” turpina Mihails.
Vīrietis arī stāsta, ka dažiem šeit sanākušajiem, kas, piemēram, ar ukraiņiem sarunājas cieņpilni, arī iedod pa ziedam. Pēcāk, staigājot pa memoriālu, redzu viņu vairākas reizes un apbrīnoju viņa mieru un smaidu, neraugoties uz to, ka tuvojoties vakaram, spriedze un provokāciju skaits šajā vietā aug.
Lai arī sarkanajā zonā ir aizliegums būt ar Krievijas karogu vai slavēt padomju simboliku, nav tā, ka to te nemanītu nemaz.
Ir gan sievietes ar balti-zili-sarkaniem vainagiem galvās, gan cilvēki, tērpušies Krievijas karoga krāsas drēbēs. Ir arī sarkani karogi, kur sirpim un āmuram klāt parādījies kāds papildu elements
un Georga lentas, kas pārsvarā pārliktas pāri karā kritušo attēliem, kurus rokās nes te sanākušie.
Dažiem var redzēt, ka zem pavērtām vējjakām rēgojas t-krekli ar vainagiem un četru burtu kombinācijas fragmenti – CC, CP vai visa augšējā CCCP daļa.
Tuvojas pēcpusdiena un cilvēku šajā vietā kļūst arvien vairāk.
Lielākā daļa pārliecinoši dodas uz memoriāla galveno elementu – mauzoleju kalna galā, virs kura paceļas grandiozi liela, melna padomju karavīra statuja, kurš vienā rokā tur bērnu, bet otrā – zobenu, kas sašķēlis svastiku.
Ceļš uz to šodien ir izklāts ziediem un cilvēki, lai tajā uzkāptu, gaida garā rindā.
Vēl daļa sanākušo paņēmuši skaļruņus un griež dančus uzvaras un Krieviju slavinošu dziesmu fonā. Citi gar memoriāla sāniem uzklājuši tādu kā svētku galdu – uzkodas, dzērieni, glāzes.
Raugos kādu uzrunāt, taču nepamet sajūta, ka viņi zina – es neesmu savējais un ar šaubām, pat neizprotamām dusmām mani uzlūko, kad tuvojos.
Lai arī šeit svin, sajūta ir spiedīga, gluži kā pirms negaisa. Un tad to pavisam negaidīti, gluži kā zibens spēriens pāršķel kāds tracis.
Uz viena no memoriāla paaugstinājumiem uzrausies kāds vīrietis ar Krievijas karogu rokās. Viņš to ir pacēlis virs sevis kā spārnus un klusē. Apkārt viņam sastājušies kādi seši kārtībsargi no vienas puses un apmēram tikpat šī vīra atbalstītāji no otras.
Zem viņiem, šī paaugstinājuma pakājē stāv divi ukraiņi ar savas valsts karogu rokās. Ir klusums. Ir spriedze. Un tad vīrietis ar augstu pacelto Krievijas karogu sāk kliegt “Ro-si-ja! Ro-si-ja!” [tulk. no krievu valodas – “Krie-vi-ja! Krie-vi-ja!”]. Neviens viņam nepiebalso, taču arī vienīgie, kas vīrieti cenšas apklusināt, ir kārtībsargi.
Viņi mēģina vīrietim karogu atņemt. Seko asa vārdu apmaiņa par to, kāpēc šis karogs ir aizliegts, bet Ukrainas nē. Un šajā brīdi kārtībsargi, šķiet, izsmēluši visas dialoga iespējas, bravurīgā vīrieša rokas noloka lejā kopā ar karogu un aizved viņu prom.
Mirkli valda klusums, līdz ukraiņi izsauc “Slava Ukraini” [tulk. no ukraiņu valodas – “Gods Ukrainai”] taču šo izsaucienu drīz pāršalc sašutuma un nepatikas pilna “ūjināšana”. Ukraiņi gan stalti paliek savās vietās – viņi, gluži tāpat kā iepriekš manis uzrunātie aktīvisti, bez bailēm un ar stingru pārliecību šeit atnākuši atgādināt, kas notiek viņu kara plosītajā valstī.
Bet es saprotu, ka man šis viss sāk kļūt par daudz un dodos uz izejas pusi.
Treptovas parkā un pirms tam pašā Berlīnes sirdī piedzīvotais man ļoti atsauca atmiņā reiz Rīgā piedzīvoto.
Taču, atšķirībā no mājās redzētā, Treptovas parkā pateicības vārdus padomju karavīriem pauda arī vairāki Vācijas iedzīvotāji. Kad jautāju, kāpēc tā, manis uzrunātie teju vai sašutusi atbildēja – bet kā, šī armija taču mūs atbrīvoja no Hitlera jūga?!
Par to, ka pēcāk sekoja vairāku valstu vardarbīga okupācija, par karu Ukrainā un šodien notiekošo bravūru viņi runāt negribēja. Vien atbildēja, ka pasaulē taču vēl ir demokrātija un arī vārda brīvība.
Un, dodoties prom, arī es cieši pie sevis domāju gan par demokrātiju, gan vārda brīvību un to, cik ļoti tās abas mums devusi dzīve Eiropā.
Vācijas medijos ziņu par 9. maijā notiekošo praktiski nav. Nav arī ziņu par aizturētajiem, lai arī klāt esot nopratu, ka tādu varētu būt daudz.
Un arvien vairāk aizdomājos par savulaik LSM.lv lasīto interviju ar Eiropas politikas analīzes centra padomnieku un politisko komentētāju Edvardu Lūkasu, kurš mudināja uz Krievijas provokācijām atbildēt ar klusumu, kas Kremli kaitina jo īpaši.
“Visi ir vienisprātis – nebaro lāci, liec to mierā,” viņš teica. Varbūt arī mums pienācis laiks ievērot šo padomu?