Francijas politiskā krīze: Makrons cer uz jaunu premjerministru 48 stundu laikā
Francijas politiskā skatuve šobrīd piedzīvo satricinošus notikumus. Prezidents Emanuels Makrons tuvāko 48 stundu laikā varētu nosaukt jaunu premjerministru, kas ir pēdējais solis virknē politisko satricinājumu, kas satricinājuši Francijas valdību. Šī situācija tiek rakturota kā viena no dziļākajām politiskajām krīzēm kopš 1958. gada. Premjerministra Sebastjēna Lekornī demisija, kurš amatā pavadīja vien 26 dienas, ir radījis spriedzi un nenoteiktību gan Francijā, gan Eiropas Savienībā. Lekornī paziņoja, ka pēc konsultācijām ar partiju pārstāvjiem saskata iespēju politiskās krīzes risinājumam, un parlamenta atlaišanas iespēja kļūst arvien mazticamāka. Viņš arī informēja prezidentu Makronu, ka situācija ļauj viņam 48 stundu laikā iecelt jaunu premjerministru, taču tas nenozīmē, ka krīze ir pilnībā atrisināta.
Haoss valdības veidošanā: Lekornī demisija un Makrona izaicinājums
Sebastjens Lekornī centās izveidot stabilu ministru kabinetu, taču viņa pūliņi izrādījās īslaicīgi, sabrūkot nieka 14 stundās pēc valdības sastāva paziņošanas. Šī krīze ir saasināta ar to, ka Francijas publiskais parāds sasniedzis rekorda līmeni, pārsniedzot 114% no IKP, kas ir krietni virs Eiropas Savienības noteiktajiem fiskālajiem ierobežojumiem. Valsts budžeta veidošana 2026. gadam ir kļuvusi par galveno politisko ķīlnieku. Šī politiskā nenoteiktība rada bažas ne tikai Francijā, bet arī Eiropas Savienībā, jo radikāli labējie spēki, piemēram, Marina Lepēna vadītais “Nacionālais pulis”, varētu gūt vēl lielāku ietekmi. Situācija Francijā ir tik smaga, ka to jau nodēvējuši par “absurda teātri, farsu, melodrāmu”.
Iepriekšējās krīzes un premjerministru rotācija: nelāgs precedents
Šī nav pirmā reize, kad Francijas politiskā sistēma piedzīvo tik nopietnus satricinājumus. Pēdējo divu gadu laikā jau pieci premjerministri ir pametuši amatu. Pirms Lekornī, premjerministre Elizabete Borne atkāpās no amata oktobra sākumā. Vēl agrāk, 2025. gada septembrī, krita Fransuā Beirū valdība. Savukārt 2020. gadā pēc koronavīrusa krīzes valdības pārkārtošanas amatu pameta Eduards Filips, kura vietā stājās Žans Kastekss. Šī premjerministru rotācija liecina par dziļām problēmām valdības stabilitātē un spēju efektīvi pārvaldīt valsti. Saskaņā ar iepriekšējo informāciju, Lekornī amatā pavadījis tikai 26 dienas. Viņš kļuva par premjeru pēc Fransuā Beirū valdības krišanas. Jāatzīmē, ka viņa valdīšanas laiks ir kļuvis par īsāko mūsdienu Francijas vēsturē. Viņa paša demisija un viņa valdības pastāvēšana vien 12 stundu garumā ir šokējusi politiskos novērotājus un sabiedrību. Šī politiskā nestabilitāte raksturo Emanuela Makrona prezidentūru. Kopš pagājušā gada vasaras, kad prezidents pieņēma riskantu lēmumu rīkot pirmstermiņa parlamenta vēlēšanas, cerot nostiprināt savu varu, Francijas politiskā ainava ir kļuvusi arvien sašķeltāka. Parlamentā tagad dominē trīs konkurējoši bloki, kas apgrūtina jebkādu likumdošanas procesu un stabilitātes nodrošināšanu. Iepriekšējie divi premjerministri, Fransuā Beirū un Mišels Barnjē, krituši neuzticības balsojumos, bet Lekornī izvēlējies atkāpties pats, norādot uz politisko partiju nespēju vienoties.
Politiskā spriedze un nākotnes scenāriji: Eiropas satraukums
Lai gan ārkārtas vēlēšanas varētu būtiski nemainīt Francijas parlamenta sastāvu, tās varētu novest pie nepatīkamiem rezultātiem Makronu atbalstošajiem centriskajiem spēkiem un grandiozas uzvaras galēji labējiem. Šī politiskā nenoteiktība rada bažas ne tikai Francijā, bet arī Eiropas Savienībā, jo radikāli labējie spēki, piemēram, Marina Lepēna vadītais “Nacionālais pulis”, varētu gūt vēl lielāku ietekmi. Francijas vēstnieks Krievijā gan apgalvo, ka Francijā nav politiskās krīzes, bet gan normāls Eiropas politikas stāvoklis, kurā prezidentam nepieciešams veidot koalīcijas. Tomēr situācija ir tik smaga, ka to jau nodēvējuši par “absurda teātri, farsu, melodrāmu”.