Godīgi par liekulību. Apskats Čehova izrādei «Nodevība» / Raksts

Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra repertuārā nākusi klāt izrāde “Nodevība” pēc angļu dramaturga, Nobela prēmijas literatūrā laureāta Harolda Pintera lugas. 1978. gadā sarakstīto lugu iestudējis Krievijas režisors Maksims Didenko, kas tagad dzīvo un strādā Eiropā.

— Vai tu kādreiz par mani domā?

— Man nav vajadzības par tevi domāt.

— Аk tā?

— Nav vajadzības domāt. Es atceros.

Padarīt veiksmīgu izrādi, kas praktiski pilnībā sastāv no dialogiem, var tikai gadījumā, kad tajā spēlē spēcīgi aktieri. Ne velti režisors “Nodevībā” iesaistījis trupas smago artilēriju – Jekaterinu Frolovu, Šamilu Hamatovu un Maksimu Buselu, ar kuru pamīšus spēlē Jevgenijs Proņins. Viņi prot runāt tekstus tā, lai būtu nolasāmi zemteksti un kļūtu skaidra varoņu attieksme pret izrunājamajiem vārdiem – saviem un citu. Viņi prot runāt, klausīties, kustēties, būt organiski un vienlaikus pieļaut uzspēles devu, jo uz skatuves visi, teiksim tieši, runā ne to, ko domā, un ne uzreiz atklāj to, ko zina. Liekulība lugā ir sašaurināta līdz ģimenes, draudzības, ceha ietvariem, un tas, piekritīsiet taču, nepavisam nav maz un velk uz robežu paplašināšanos.

Uzbūvēt ar rokām veidotu elli un mēģināt tajā izdzīvot, noticot, ka tā ir visiem, tāpēc nav, kur likties.

Atrast mīlestību “no malas” un priecāties, ka neviens neko nav pamanījis. Uzzināt, ka krāpšana ir atklāta, un šausmināties, apjukt, piedzerties. Nodot draugu, nodot sievu, nodot mīļāko, nodot bērnu, kas vai nu ir tavs vai nav tavs, mētāties starp jūtām un pienākumu kā zvēram aplokā un “taisīt” nevainīgas acis…

Džerijs, Maksima Busela varonis, vienmēr ir zaudētājs, pieglaimojas un sauc sevi par vainīgu, toties Šamila Hamatova Roberts vienmēr ir virsotnē – zina par drauga dēkām un it kā piedod, tā teikt, parasta lieta, tādējādi mazinot nevis nodarījuma, bet nožēlas nozīmi.

Lugā viņš vai nu sliecas nepretoties vai arī ir vienaldzīgs pret notikušo, bet pie mums tā nav. Ņirgāšanās un ironija, savstarpēji mijoties, ir noslēptas Hamatova Roberta replikās tik prasmīgi, lai draugs nepamanītu, bet zāle novērtētu. Savukārt Jekaterina Frolova tēlo sievu un mīļāko, viņas Emma – viena uz abām un vienlaikus divās personās! – tēlo vēlmi noturēt gan kaislību, gan ģimeni, lec ar galvu atvarā un iznirst no tā, turpinot mīlēt un atcerēties.

Maksima Didenko iestudējums "Nodevība" Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī

Foto: Kristaps Kalns

Maksima Didenko iestudējums “Nodevība” Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī

Stāsts, apgriezts – tā tam arī vajag! – kājām gaisā, tiek vēstīts no beigām un virzās uz sākumu, uz to, ar ko viss sākās: ar komplimentu, ko vīrietis pateicis, būdams piedzēries, un ko sieviete uztvērusi nopietni.

Galu galā iznāk antiinstrukcija par tēmu “kā nonākt līdz tādai dzīvei”.

Līdz tādai, kad ideālas ģimenes attiecības šķiet neīstas, no kartona – kā tūrisma firmas bukletā ar zīmētām palmām: vīrs – eņģelis, sieva – blondīne, bērni – lellītes, visi ir laimīgi. Šī režisora un sabiedrības izdomātā dzīve kā paradīzē izrādē tiek pasniegta atsevišķā dzīvā blokā un slēpjas aiz aizsega, kas vai nu tiek pavērts, vai aizvērts: tāds kā teātris teātrī, bet tajā gar acīm zib cilvēki maskas – Viņš un Viņa, Konstantīns Ņikuļins un Elīna Bartkeviča, mute līdz ausīm ir abiem.

Maksima Didenko iestudējums "Nodevība" Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī

Foto: Kristaps Kalns

Maksima Didenko iestudējums “Nodevība” Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī

Izrāde par neīstumu ir uztaisīta maksimāli rūpīgi un ļoti godīgi.

Ko vērti vien ir tērpi, kas veidoti varoņiem, kuri ik pēc brīža pārģērbjas līdz sīkumiem pārdomātos ansambļos žakete-bikses-zeķes-kurpes tā, ka visiem ir prieks skatīties: paldies kostīmu māksliniecei Gaļai Solodovņikovai! Paldies horeogrāfei Annai Abalihinai par to, cik grūti izprotami, bet no sirds varoņi uzdejo – noņem spriedzi smagajai tēmai. Paldies režisoram Maksimam Didenko par to, cik virtuozi viņš izvairījies no nopietnības, kas lugai neapšaubāmi bija, un izgudrojis cita veida nopietnību – skaļu un vieglu.

Dzīve rit ātri, un grēki nomaina cits citu jautrā tempā: jaunā Rīgas “Nodevība” ir dinamiska un tādēļ lieliska, ainiņas ar varoņu stāstiem mijas ar skraidelēšanu ar mākslīgiem gumijkokiem, eglītēm ugunīs, dzirkstīm pokālos un maskām, kas sedz nogrēkojušās sejas. Jūsu un mūsu eksistences mānīgais spožums samierina grēkus ar to sekām, tādēļ izrāde vieš optimismu: ar visu vēstījuma didaktiskumu tā nepavisam nav garlaicīga, bet ir spilgta, gudra, jautra. Piekritīsiet taču, ka tas ir sarežģīti – iestudēt lugu tā, lai tā tiktu uztverta kā spilgts nieciņš un vienlaikus tāds nebūtu.

Harolds Pinters domāja, ka starpbrīža viņa lugā var nebūt, un Rīgā viņā ir ieklausījušies. Sižets nepārtraukti uzvilka stīgu, taču tā nepārtrūka – fināls šķita kluss, it kā starp citu, bez spiediena, kā pirms starpbrīža, un mēs tajā saskatījām tēmas neizmērojamības pazīmi, nevis punktu, bet daudzpunkti, jo cilvēka nodevībām nav gala.

Maksima Didenko iestudējums "Nodevība" Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī Maksima Didenko iestudējums “Nodevība” Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī