Es politikā zaudēju ilūzijas / Raksts

Šogad ir nākamā parlamenta vēlēšanas. Varbūt kāds jūs ir uzrunājis, un jūs būtu gatava kādam spēkam pievienoties? 

Jā, arī 2022. gadā mani uzrunāja vairāki spēki. Pilnīgi noteikti nē – es nepievienotos. Tā ir ļoti liela pieredze, kāda man ir, un es domāju, ka mēs varbūt varētu izmainīt noteikumus, bet vai mēs varētu izmainīt mūsu sabiedrības mentalitāti tik viegli? Man nav tam ticības. Un, pretēji citiem cilvēkiem, kas ir dzīvojuši intensīvu dzīvi, tagad ir prom no politikas un mēģina kaut kā to atcerēties vai aprakstīt, es daru gluži otrādi – 

šī pieredze man nav bijusi nekāda patīkamā. Es to dzēšu ārā no savas atmiņas, kaut arī man ir piedāvāts uzrakstīt tādas kolorītās epizodes. Bet, lai saglabātu gaismu un prieku par dzīvi ar mazbērniem, es pie tā laika vairs nekavējos savās domās.

Foto: Arnolds Auziņš / Latvijas Radio

Un tomēr, kā justies vēlētājam brīdī, kad no pieredzējušiem politiķiem izskan šāda vilšanās un rūgtums? Tomēr ir jāpastāv kaut kādai cerībai un ticībai valsts iekārtai, pārvaldei un spējai darīt labāku cilvēkiem. Kā rīkoties vēlētājam? Ko izvērtēt? 

Es kādreiz nācu no Saeimas un satiku savu draugu mūziķi un mācītāju Ingmāru Zemzari netālu no Saeimas. Un uz jautājumu, kā klājas, es viņam saku: “Ak, Dievs! Ingmār, tam, ko es daru, nav absolūti nekādas jēgas. Nav nekādas nozīmes tam, ko es runāju vai rakstu, – es neko nevaru ietekmēt. Es neko nevaru iespaidot.” Viņš smaidīja, skatījās uz mani un teica: “Tu laikam ilgi neesi pirmo Mozus grāmatu pārlasījusi.” Proti, kad Dievs gāja nopostīt Sodomu un Gomoru, viņš satika Ābrahāmu. Un Ābrahāms viņam teica: “Kā, Dievs, tu iesi nopostīt Sodomu un Gomoru kopā ar visiem krietniem un godīgiem cilvēkiem, kas tur dzīvo?” Dievs viņam atbildēja – Ābrahām, atrodi man piecdesmit taisnus cilvēkus. Un Ābrahāms nevar atrast ne 50, ne 40, ne 30, ne 20. Viņam jau gandrīz bail Dievam prasīt, vai tad, ja atradīs 10 cilvēkus, viņš mainīs savus plānus un tomēr nenopostīs Sodomu un Gomoru. Dievs atbildēja – jā, atrodi desmit cilvēkus. Un mēs zinām, ka viņš atrada Latu vienu pašu. To viņš izveda laukā, un pilsētas tika nopostītas. Morāle ir tāda – ja pat tu neko nevari izdarīt, tu pats vari tā nedarīt. Tajā brīdī es gandrīz Ingmāram apķēros ap kaklu. Es teicu: “Ak, Dievs, cik jauku cerību tu man esi devis.” Kamēr mēs esam nosacīti desmit cilvēki taisni, tikmēr mēs turamies. Tā ir tāda cerība. 

(..) Jūs studējāt Arhitektūras fakultātē un pēc studiju beigšanas nekļuvāt par arhitekti, bet gan par lektori. Kāpēc tā? 

Tas bija nebijis notikums, ka tūlīt pēc beigšanas mani aicināja tur palikt. Un tas bija padomju laiks – tolaik nebija iespējams apvienot praktizējoša arhitekta un augstskolas lektora darbu, kā tas ir mūsdienās. 

Man liekas, ka tas bija pilnīgi nepareizi, bet, no otras puses skatoties, bija daudz interesantāk runāt par to, kā vajag, nevis dzīvot tajā realitātē, kur nekā nebija. 

Es atceros, kad pirmoreiz mūsu fakultātē viesojās Gunārs Birkerts, viņš teica, ka mums ir līdzīgas problēmas, – ir grūti izvēlēties. Padomju Savienībā tādēļ, ka nav, no kā, bet brīvajā pasaulē tādēļ, ka ir par daudz, no kā. (smejas.) To sarunu es arī vienmēr atceros. Bija tāda nopietna situācija, jo tā tomēr bija tāda pasaules mēroga zvaigzne, kas bija ieradusies Rīgā, un Arhitektūras fakultātē visiem bija tādas pragmatiskas intereses saistībā ar viņu – iedibināt kaut kādu stipendiju vai stažēšanās iespējas, ko viņš varētu finansiāli atbalstīt. Es toreiz biju vēl pavisam jauna, un es uzdrīkstējos viņam pajautāt, ko viņš tādā vērtību hierarhijā liktu pirmajā vietā – spožu talantu, spēju sevi menedžēt vai veiksmi. Un viņš veiksmi pacēla pirmajā vietā, spožu talantu un spēju sevi menedžēt pusi uz pusi nolika otrajā vietā. Un tālāk jau sekoja stāsts par viņa paša biogrāfiju, kā viņš ieradās Amerikā, kā viņam gribējās kļūt par pasaulslavenu arhitektu, kur lielā mērā veiksme nospēlēja galveno lomu. 

Jā, arī šobrīd Arhitektūras muzejā ir ļoti skaista un izsmeļoša izstāde par kopējo Gunāra Birkerta dzīvesstāstu, ar ko katrs var iepazīties. (..) Bet politikā jūs iesaistījāties, kad jums bija 32 gadi – 1994. gadā, kad jūs iekļuvāt Rīgas domē no partijas “Saimnieks”. Kurš jūs uzaicināja, un kāpēc tieši šī partija? 

Patiesībā es nekad neesmu bijusi “Saimnieka” partijas biedre. Tie bija tie laiki, kad varēja iesaistīties vēlēšanu procesā, esot priekšvēlēšanu apvienībā. Un situācija bija tāda, ka 1992. gadā bija piedzimušas manas dvīņu meitas, un viss, kas notika, visa tā nežēlība, kas saistījās ar bērniem… Es atceros, kā “Dienā” bija tāds raksts “Bērna kaulus lauž kā skalus” – tas manu sirdi grieza pušu, un es pat uzrakstīju pāris rakstus. “Dienai” toreiz bija tādas slejas, kur divi dažādi cilvēki izteicās par vienām tēmām, un tur es rakstīju. Es pat vēstuli uzrakstīju toreizējam prezidentam, jo es esmu vienmēr bijusi dzīvs cilvēks, kurš reaģē uz to, kas apkārt notiek. Un tā bija sestdiena, kad mūsu dzīvoklī “ielauzās” puiši, kurus es pazinu, jo viņi bija no Arhitektūras un celtniecības fakultātes, un 

viņi mēģināja mani iesaistīt šajā priekšvēlēšanu apvienībā, lai es piedalītos vēlēšanās uz Rīgas domi. Un es toreiz pat nezināju to, ka nav jāiet prom no pamatdarba. Es vēl teicu, ka neiešu prom, ka gribu saglabāt savu darbu. Un viņi teica, ka nav nekur jāiet. Šo es saku, lai ilustrētu savu tā brīža kompetenci. 

Un pirmdienā šis saraksts bija jānodod, un es pie sevis nodomāju – ja jau liktenis kaut ko tik negaidītu man piespēlēja, varbūt viņam ir kaut kas padomā. Un tāpēc es piekritu. Tā es arī nokļuvu Rīgas domē – es nebiju partijā, bet tikai priekšvēlēšanu apvienībā. Mēs bijām opozīcijā, un tas bija pietiekami interesants laiks.

Viena lieta ir padomāt par kaut ko vai pašausmināties par kaut ko, bet otrs, protams, ir rīkoties. (..) Viena no domām, uz kuru jūs atsaucaties arī savā mājaslapā, ir mātes Terēzes doma: “Ko tu esi radījis gadiem ilgā darbā, var iznīcināt vienā naktī. Tomēr radi.” Tāpat esat atsaukusies uz antīkās vēstures speciālista Harija Tumana teikto: “Varonība nav kolektīva fenomens; tas vienmēr individuālas gribas akts.” Tātad kaut kas jūsos iekšēji bija tāds, kas radīja vēlmi rīkoties. Vai jūs esat domājusi par to, kāpēc jūs tomēr gribējāt uzrakstīt, kad jums lauza sirdi? Kāpēc jūs gribējāt, lai arī citi par to aizdomājas? Tikpat labi jau var arī mājās teikt, ka ir šausmas un ārprāts, bet turpināt savu darbu.

Tādu cilvēku ir ļoti daudz. Man arī šobrīd liekas, ka mums ir par maz cilvēku, kuri kaut kā dzīvi reaģētu uz apkārt notiekošo un nefokusētos tikai uz sevi, savām personīgajām problēmām un esamību vai labklājību. Gribētos, lai domātu mazliet lielākās kopsakarībās, jo galu galā jau tas ietekmē mūs visus – mēs taču nevaram abstrahēties savā mājā ar augstu sētu un domāt, ka tā arī mēs nodzīvosim dzīvi un ka nekas mūs neietekmēs. (..)

Foto: Arnolds Auziņš / Latvijas Radio

Jūs pieminējāt likteni, un tas jums atnesa dažādus politiskos spēkus un dalību tajā. Tie bija politiskā partija “Saimnieks”, “Jaunais laiks”, “Vienotība”, “Tēvzemei un brīvībai / LNNK”, un žurnālā “Mājas Viesis” 2023. gada jūlijā jūs sakāt – notika tā, ka mani uzskati nemainījās, taču manis pārstāvētā politiskā spēka nostādnes gan. Un tas laikam bija domāts par “Jauno laiku”.

Jā, “Jaunais laiks” un “Vienotība” nav divas dažādas partijas – pēc kāda laika “Jaunais laiks” pārtapa “Vienotībā”, apvienojoties dažādām partijām. Tā ka tā nav būšana divās dažādās partijās, bet tas, ka nevis es mainīju partijas, bet es nespēju mainīt savu vērtību sistēmu un uzskatus. (..) Vispār jau politika kā tāda mani nekad nav interesējusi – drīzāk es iesaistījos politikā tādēļ, ka es gribēju sakārtot valsti saviem bērniem. Un es domāju, ka ar tādu konstruktīvu, analītisku arhitekta domāšanu arī valsti izdosies kaut cik sakārtot. (..) 

Principā jau arhitekts ir profesionāli audzināts sakārtot dažādas funkcijas gan ēkās, gan pilsētās, piešķirt struktūru, plašu spektru jautājumus sakārtot loģiskā secībā, lai mēs to visu pat nemanītu, bet vienkārši labi justos arhitekta veidotajās ēkās un pilsētās. 

Darbu parlamentā jūs uzsākāt 2002. gadā, un toreiz jūs bijāt partijas “Jaunais laiks” sastāvā. Tajā pašā gadā jūs arī kļuvāt par kultūras ministri, un jūs teicāt – kultūra nav broša, ar ko rotāties ārzemju vizīšu laikā. Un tas bija gads, kad arī tika pārvērtēti vairāki kultūrpolitikas jautājumi, Saeimā tika pieņemts Kultūras ministrijas virzītais Rīgas vēsturiskā centra aizsardzības likums, pie kā jūs strādājāt arī Rīgas domes laikā. Un valsts dotāciju sadalē teātriem tika ieviesti vienoti kritēriji, kas tagad šķiet jocīgi, ka vispār varēja būt savādāk. Un vēl viena lieta – arhitektūras nozare tika iekļauta Kultūras ministrijas sistēmā, kas apliecina arhitektūras nozīmi un liecina par to, ka vide un struktūra mums palīdz. Vai tagad, kad ir pagājuši 20 gadi kopš šīm veiktajām izmaiņām, ir daudz kas mainījies tieši arhitektu un būvnieku kopējā izpratnē par arhitektūras nozīmi pilsētā un mūsu sabiedrībā?

Arhitektūra varbūt sākotnēji netika iekļauta pie kultūras tādēļ, ka arhitektūrai ir šī lietojamības dimensija. Mēs glezniecību nevaram kaut kā pragmatiski un sadzīviski lietot, un citas mākslas tāpat. Bet arhitektūru mēs radām, lai to apdzīvotu. (..) Man gribas atcerēties arī jūsu piesaukto Vēsturiskā centra aizsardzības likumu, kuru, esot opozīcijā, man izdevās uzrakstīt Rīgas domes darbības laikā no 1994. līdz 1997. gadam.

Toreiz Rīgas dome bija sataisījusies būvēt Valdemāra centru un atdeva projektēt šo ēku maniem bijušajiem studentiem, jauniem puišiem, pateicībā par to, ka viņi priekšvēlēšanu periodā iznēsāja “tēvzemiešiem” lapiņas.

Tas ir tas pats Valdemāra centrs, kas mums ir šobrīd?

Jā, jā. Uz Elizabetes ielas stūra. Ekselentākā vieta pilsētas centrā, pa diagonāli mākslas muzejam. Visiem arhitektiem mūža garumā varētu būt sapnis šajā vietā kaut ko projektēt. Un jautājums – kāpēc mēs atdodam to vieniem konkrētiem arhitektiem? Pat ja mēs kādam ģēnijam atdotu, tur varētu sanākt veiksme vai neveiksme. Un man likās, ka vismaz vēsturiskā centra teritorijā mums vajadzētu dot iespēju piedalīties visiem un konkursa kārtībā radīt to labāko un skaistāko, kas rotās pilsētu gadsimtos. Un tā radās šis likumprojekts. Ja jūs man jautātu, kā beidzās konkurss, tas beidzās ar to, ka vinnēja tie paši zēni. Bija septiņi žūrijas locekļi – trīs brīvdomīgie un četri savējie. Par tēmu “savējie” mēs arī vēl varam parunāt, jo uz tās savā ziņā balstās visa mūsu politiskā un citu sfēru dzīve. Mums Latvijā nav vajadzīgi labākie un gudrākie vai talantīgākie, jo mums pilnīgi pietiek ar savējiem. 30 gadu garumā mēs esam iztīrījuši valsti no tādiem dieva dotiem talantiem, kas varbūt spēja un varēja kaut ko būtiski mainīt un uzlabot. Tieši 1997. gadā bija Arhitektu savienības kongress, kad man bija jāvada kaut kāds apaļais galds, un pašā sākumā es piecēlos un teicu – mīļie kolēģi, ir pieņemts likums, ka mēs tagad visi varēsim piedalīties konkursos un visi vienlīdzīgi radīt arhitektūru, kas rotās Rīgu gadsimtos. 

Savā ideālismā es jau biju trīs metrus virs zemes, bet, kad es nolaidu acis, neviens nesmaidīja un neviens neaplaudēja. Toreiz es tam nepievērsu lielu uzmanību, bet, ilgi esot politikā, es pēc tam sapratu – mēs ticam, ka savējā grupējuma ietvaros mēs lietas sakārtosim vairāk, 

nevis būsim tik lieli un vareni, ka spēsim stāvēt pāri tam, ka kādam ir izdevies labāk. Mēs diemžēl esam diezgan piezemēti savās savtīgajās interesēs. (..) Es domāju, ka viduvējības un komformisti vienmēr un visur ir vairumā, bet cilvēki, kas ir spilgti talanti un kuri spēj būt paši par sevi, kuriem nav obligāti ierakstīties kaut kādā grupējumā vai kolektīvā, parasti nevienam nav vajadzīgi. Un tie tiek izmesti. 

Vai jūs tos gribētu saukt vārdā? 

Es nesaukšu vārdā, jo ļoti daudzi no viņiem jau ir prom no Latvijas. Šeit to savējo grupējumu gan politikā, gan medicīnā, gan kultūrā, gan izglītībā, gan citur ir tik daudz, ka tie cilvēki vienkārši vai nu pazūd, vai nu tiek norakti. Es negribu viņus tādā veidā atkal pazemot, nosaucot vārdā. (..)

Viens liels pasākums laikā, kad bijāt ministre, bija Dziesmus svētki 2003. gadā, un tāpat virzījās arī ideja par Nacionālās bibliotēkas būvniecību. Ar ēkas projektu mēs iepazināmies 1989. gadā, savukārt 1998. gadā dibināja Latvijas Nacionālās bibliotēkas atbalsta biedrību, bet 1999. gada 17. novembrī ar īpašu rezolūciju Nacionālā bibliotēka saņēma atbalstu būvniecībai no UNESCO – unikālu statusu, kāds ticis piešķirts vien Aleksandrijas bibliotēkai. Ēkas būvniecība tika sākta 2008. gadā un pabeigta 2013. gada 24. decembrī. (..) Kurš jums bija tas izšķirošais mirklis, kad tapa skaidrs, ka bibliotēka būs? Jo tie lēmumi par to, kad un kā būs, bija ļoti daudz, un jūs tam visam procesam tajā laikā bijāt klāt. 

Tādai atraktīvai atkāpei es teikšu, ka man Nacionālās bibliotēkas projekts nekad īsti nav paticis – vēl jo vairāk tas, ka tā fasāde uz Daugavas pusi ir sadalīta logos kā māja. Tāda sadzīviska māja ar logiem. Mēs abi ar Gunāru Birkertu, braucot mājās no Liepājas, kur mēs bijām žūrijā Liepājas koncertzālei, runājām par to, ka to bibliotēkas māju nevajag tā sadzīviskot ar logiem, bet drīzāk to “Gaismas pili” tēlaināk varētu uztvert, ja viņa būtu vienkārši apvilkta ar stiklu kā ar ādu. Bez izcēlumiem, logiem un durvīm. Un Birkerts man teica, ka viņš tur redz nevis logus, bet bērzu birzi, un tā mēs diskutējām par to. Bet tas ir mans personīgais viedoklis par šo visu. Arī tās trīs smailītes, kas ir kā gaiļa sekste, man vēl mazāk patīk. Bet man bija pilnīgi skaidrs kā ministrei – 

nevar neko ne atlikt, ne diskutēt, ne runāt… Kā mēs par koncertzāli runājam jau 20 vai cik tur tos gadus. Tas nebija pieļaujams ar bibliotēku, un es visas savas enerģijas un spēkus veltīju, lai bibliotēka tiktu uzbūvēta. 

Tas ir labi, ka mums tāda ir, bet bibliotēka bija tikai viens no “Trīs brāļu” projekta, kas paredzēja arī Laikmetīgās mākslas centru un arī koncertzāli. Vairākās intervijās jūs esat minējusi, ka šie projekti, ja mēs runājam par visiem trim, ir nesamērīgi dārgi. Tā sajūta, lasot jūsu spriedumus, bija tāda, ka jūs domājat, ka tie ir vairāk balstīti ekonomiskās interesēs. Vai es pareizi sapratu jūsu nostāju, ka tā bija drīzāk kā iespēja būvēt? 

“Trīs brāļu” aģentūra patiesībā bija tāda kā naudas šķērdēšanas, tērēšanas un apgūšanas vieta. Tie lozungi varbūt viņiem bija labi, bet faktiskā darbība gan ne. Tas, ka kaut kāds starptautisks arhitektu plenērs bija izvēlējies Andrejsalu kā Laikmetīgās mākslas muzeja novietni, bija pilnīgas muļķības, ko man pēc tam arī cilvēki, kas bija tuvāk stāvējuši klāt situācijai, atzina, jo starptautiski arhitektu plenēri nekad neizvēlas vietu, kurā valstī tiks būvēta kaut kāda būtiska kultūras būve. Un vēl – arhitekti zina, ka skaistums slēpjas labās proporcijās. Bet valstij, un es tagad teikšu tādā līdzībā, kur vecmāmiņai nav naudas, par ko nopirkt sev zāles, bet bērniem – zābakus, pirkt “Bentley” automašīnu ir par daudz. Vēl jo vairāk – pirkt vairākas vienlaicīgi. Valsts, tāpat kā ēka ir jābūvē vienlaicīgi visās sfērās, un, neatkarīgi no savas skaļās balss vai tempermentīgā rakstura, es nekad neesmu centusies kaut kā izspīlēt šo proporciju, kas attiektos tikai uz mākslu un kultūru, atstājot novārtā visas pārējās absolūti būtiskās nozares – tiesiskumu, izglītību, veselības aprūpi un visu pārējo. 

Man vispār liekas, ka obligātās veselības aprūpes neesamība ir lielākais noziegums pret mūsu valsts iedzīvotājiem. Igauņiem tas jau ir no 1993. gada, bet lietuviešiem – no 1998. gada. Mums nav. 

Un nemaz nezinu, kad būs. Visticamāk, nebūs, jo mēs dzīvojam maksas medicīnas valstī. Pēdējos astoņus gadus es parlamentā ar to ņēmos, un ne jau tāpēc, ka tā būtu mana sirdslieta un lielākā kompetence, bet tādēļ, ka man tiešām liekas, ka nav absolūti nekā svarīgāka par veselību. 

Šķiet, ka vistuvāk tai idejai Latvija bija tad, kad veselības mininistre bija Ingrīda Circene. 

Viņa bija slimnīcā, kad viņu atlaida no darba un tālāk nevirzīja šo obligātās veselības apdrošināšanas sistēmu. Arī otrreiz tas tika nogremdēts, bet trešo reizi jūs taču atceraties – [Māra] Kučinska valdība 2017. gadā pieņēma likumā, ka 2019. gada 1. janvārī stāsies spēkā obligātā veselības apdrošināšana. Un obligātā veselības apdrošināšana ir situācija, kur jaunie maksā par vecajiem, bet veselie – par slimajiem. Kur mēs kā sabiedrība solidarizējamies viens ar otru. Mašīna nevar izbraukt uz ielas, ja nav apdrošināšanas, bet Latvijas cilvēkiem nav tādas. Un 2018. gada septembrī, oktobrī, novembrī, decembrī tika aicināti cilvēki, kuri neietilpst obligātās veselības apdrošināšanas sistēmā, kas ir visi nodokļu maksātāji un vēl 19 grupas, ka viņi drīkst brīvprātīgi iesaistīties šajā sistēmā. Piemēram, cilvēki, kas strādā ārzemēs, bet medicīnas pakalpojumus saņem šeit, vai varbūt tie cilvēki, kuri var atļauties nestrādāt visa mūža garumā. Un bija cilvēki, kas iestājās to četru mēnešu laikā. 

Tika iemaksāts miljons, lai iesaistītos šajā sistēmā, un man ir pat vēstule no Veselības ministrijas, kas apstiprina to. Bet tad papūlējās, ka 2019. gada 1. janvārī tas viss nestājas spēkā. 

To atlika, un toreizējā veselības ministre Ilze Viņķele pat vēl nebija sākusi strādāt, kad jau atlika to projektu papildināšanai uz aprīli, tad uz jūliju… Un tā bija trešā reize, kad šī obligātā veselības apdrošināšana neaizgāja. 

Kāpēc jums šķiet, ka šis projekts nav ticis realizēts? Kas ir tas lielākais šķērslis? 

Man pat ir grūti teikt. Varbūt tā ir privātās medicīnas ieinteresētība? Es tiešām nezinu. Jo tā ir tik loģiska lieta, kas Baltijas valstīs abās jau sen darbojas. Tad, kad es savai igauņu draudzenei pēc smagas nieru operācijas jautāju, cik viņai tas viss izmaksāja, viņa smaidīja, skatījās uz mani un nesaprata, ko es viņai jautāju, jo viņa teica – es visu mūžu esmu maksājusi nodokļus, un valsts man tā atlīdzina. Tur viņi tādā veidā motivē cilvēkus maksāt nodokļus. Bet mūsu situācijā tad jau loģiskāk ir nemaksāt tos nodokļus un krāt naudu par maksas medicīnu. Es nevaru argumentēt, kādēļ mums nav šādas sistēmas, bet tas ir noziedzīgi, ka mums tādas nav. (..) 

Tas, iespējams, ir viens no jautājumiem, ko var uzdot topošajiem deputātu kandidātiem, kuri gatavojas startēt nākamajās parlamenta vēlēšanās. Bet atgriezīsimies vēl pie jūsu laika kultūras ministres amatā. 2003. gadā vairākos jautājumos jūs paudāt savu viedokli diezgan konkrēti un diezgan pat asi – piemēram, par to, ka pēdējos gados spēlfilmas ir ļoti depresīvas. Jūs arī izvērtējāt pieteikumus par Konstantīnam Čakstem veltīta pieminekļa ideju, ko bija plānots izvietot vietā, kur agrāk stāvēja Ļeņina piemineklis, un teicāt, ka tie atgādina otrā kursa studentu darbus un ka cerat Rīgā neko tādu neieraudzīt. Un rezonansi radīja arī lēmums 2003. gadā nepiedalīties mākslas biennālē Venēcijā, norādot, ka projekts nav bijis pienācīgi sagatavots. Atbildīgajām amatpersonām ir jāpieņem lēmumi, tomēr bija jūtams, ka atsevišķos gadījumos cilvēki saskatīja zināmu kontroli. Kā ministram atrast to līdzsvaru? Un te jau nebija naudas jautājums, bet pārsvarā – kvalitātes jautājums.

Tieši tā. Bez tā, ka es biju ministre, biju arī radošs cilvēks. Vienmēr esmu tāds bijis. Tā ka pati vairāk identificēju sevi ar māksliniekiem nekā ar ierēdni vai birokrātu. Par Venēcijas biennāli – 

es uzzināju, ka konkursā, turklāt ar lielāko finansējumu gadā no visiem mākslas konkursiem, bija vinnējis darbs, un tagad es tā atraktīvi izteikšos, kur jauno mākslinieku grupa no vēnas nolaiž asinis, “Grindex” saražo granulas, un tad Svētā Marka laukumā Venēcijā izbaro to baložiem.

Man bija pilnīgi skaidrs, ka šāda līmeņa darbs nav nekāda diža māksla un ka tam mēs tik lielus līdzekļus netērēsim. Un tikpat skaidrs man bija, ka es nedrīkstu kā ministre cenzēt mākslu. Es ilgi lauzīju galvu, līdz atcerējos toreiz spārnoto saukli “atklātība”, ko es arī izmantoju, argumentējot, ka, ja šajā konkursā uz lielāko finansējumu gadā ir pieteicies tikai viens autorkolektīvs, acīmredzot, nav bijusi atklātība. Lieki teikt, ka nākamajā dienā bija klāt avīze “Diena”, kura mani intervēja un visādi centās pazemot šajā sakarā, un tas raksts, kurš kaut kur gan jau ir lasāms, saucās “Katrs lauku zēns Venēcijā”, jo tas mans pamatarguments bija, ka tad, kad katrs lauku zēns Latvijā, atklātībai valdot, zinās par iespēju iegūt tik ārkārtīgi lielu finansējumu, lai piedalītos konkursā Venēcijas biennālei, tad mēs, Latvija, tur piedalīsimies.

Tātad nebija iespējas daudziem iesniegt, jo konkurss nebija atklāts. Tāda bija jūsu doma?

To es nezinu. Es šo faktu uzzināju tikai post factum. Varbūt tas kārtējo reizi tika darīts zināms tikai savējo grupai vai grupām, un kāpēc piedalījās beigās tikai viens, to es nezinu, bet katrā gadījumā šī ideja un mākslinieciskā kvalitāte, ja vispār to tā var saukt, man likās neadekvāta.

Tātad ministram ir jābūt gatavam pieņemt arī sabiedrībā vai noteiktā nozarē nepopulārus lēmumus.

Es nezinu, varbūt tas bija ļoti slikti, ka es tā darīju.

Es arī nezinu. (Smejas.)