“Stāstu šo tāpēc, ka man ir žēl kolēģu, kuri joprojām cieš, strādājot neprofesionālas direktores vadībā,” tā Latvijas Radio pauda pedagoģe, kura pērnā gada nogalē pameta direktora vietnieces darbu kādā Ropažu novada vidusskolā. Skolotāja pati uzrakstījusi atlūgumu, norādot, ka aiziet no darba mobinga dēļ. Kā stāsta pedagoģe, viņas sūdzības gan pašvaldībai, gan skolotāju arodbiedrībai dzirdīgas ausis nav radušas, bet Valsts darba inspekcija tikai atrakstījusies. Vai tiešām cietušam skolotājam nav, kur meklēt palīdzību?
Kur vērsties cietušam skolotājam? Pedagoģe sūdzas par mobingu skolā – cerēto atbalstu nesaņem
ĪSUMĀ:
- Skolotāja apgalvo, ka kādā Ropažu novada vidusskolā saskārusies ar mobingu no vadības puses.
- Direktore situāciju komentēt atteicās.
- Pedagoģe no darba aizgājusi.
- Viņa arī vērsusies pēc palīdzības – Darba inspekcijā, Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrībā un pašvaldībā.
- Darba inspekcijā nopietnas problēmas nesaredz, kaut arī tās parādījušās vairāku darbinieku aptaujās.
- LIZDA cerēto atbalstu pedagoģei nesniedz.
- Pašvaldība problēmas skolā nesaskata.
- Skolotāja tiesā vērsties neplāno.
- Darba inspekcijā saņem arvien vairāk sūdzību par mobingu vai bosingu darba vietā.
“Domā, ko runā”
Par situāciju savā bijušajā darbavietā skolotāja Sandra (vārds mainīts) saka: “Ilgstoši tāda neuzticēšanās. Arvien īpaši administrācijas sanāksmēs uzsvērts, ka es vērpju intrigas, ka ir kaut kādas aprunāšanas, no manis tika slēpta jebkāda veida informācija, arī tā, kas bija saistīta ar manu darbu. Tad, kad es jautāju, man tika atbildēts, uzsvērts, ka par daudz runāju, ka man ir jādomā, ko es runāju, ko es daru, lai gan es viss, ko darīju, bija tikai un vienīgi saistīts ar manu darbu.”
Lūgta minēt kādu šādas attieksmes piemēru, pedagoģe atklāj:
“Nu, piemēram, ja kā direktores vietniece runāju ar klases audzinātājiem vai ar konkrētiem skolotājiem, man teica, ka es par daudz esmu jautājusi, bet principā, lai es atrisinātu situāciju, man ir jāzina problēma pēc būtības, man ir jāsaprot, kas ir noticis un kā to atrisināt.”
Reiz, kad devusies pie medmāsas noskaidrot, kādu traumu skolā guvis kāds skolēns, direktore pat pateikusi, lai nebāž degunu, kur nevajag.
Sandra apraksta vēl kādu situāciju.
“Pirmās klases skolēniem skapīšu atslēdziņas glabājās klasē, skapīši ir aizslēgti, un konkrētā skolotāja kavēja. Redzot, ka bērni ziemā stāv virsdrēbēs gaitenī, man bērnu palika žēl un es atslēdzu vaļā klasi. Direktore uzskatīja, ka tā piesedzu kolēģus.”
Pārmetumi par pašdarbību un pārāk lielu atļaušanos izteikti skolēnu klātbūtnē.
Direktore komentārus nesniedz
Direktore vēlējusies, lai vietniece saskaņo katru soli. Sandras ieskatā, ticis darīts viss, lai viņa pati aizietu no darba, kaut strādājusi pēc labākās sirdsapziņas.
Aizgājusi no darba saskaņā ar Darba likuma normu, kas ļauj ātri pārtraukt darba attiecības, ja ir svarīgs iemesls. Par šādu iemeslu atzīstams katrs apstāklis, kas, pamatojoties uz tikumības un taisnprātības apsvērumiem, neļauj turpināt darbu. Atlūgumā Sandra minēja gan nevienlīdzīgo attieksmi, gan publisko pazemošanu.
Diemžēl direktores viedokli par konfliktu neizdevās noskaidrot, jo viņa atteicās komentēt notikušo.
Ar Valsts darba inspekcijas atbildi Sandra ir neapmierināta
Sandra tikmēr sūdzējusies par bijušo priekšnieci vairākās institūcijās.
“No arodbiedrības un no pašvaldības es nesaņēmu nekādu atbildi, tai skaitā arī to, ka iesniegums no manis vispār ir saņemts. No darba inspekcijas es saņēmu, manuprāt, formālu atbildi,” pauž Sandra.
Valsts darba inspekcijas (VDI) atbilde ir apjomīga, taču tajā pārsvarā rēķināts, cik naudas Sandrai pienācās un skaidrots, ka tā saņemta. Pamanīts gan, ka daļa naudas izmaksāta vēlāk, nekā vajag, par ko direktorei esot aizrādīts.
Tomēr secināts arī, ka Sandras amatā varēja nākties saskarties ar tādiem riskiem kā stress, emocionālais pārgurums, arodsaslimšana. Pārbaudes laikā inspekcijas amatpersona veikusi anonīmu skolas darbinieku aptauju. No 70 darbiniekiem uz jautājumiem atbildējuši 50. No saņemtajām atbildēm inspekcija secinājusi, ka izteiktu problēmu skolā neesot.
Sandrai toties zināms, ka anketās vismaz desmit skolotāji minējuši konkrētas problēmas.
Darba inspekcijā saka, ka izteiktas problēmas neatrada
Zemgales reģionālās Valsts darba inspekcijas vadītājs Andris Saulītis piekrīt, ka daļā anketu situācija skolā nav parādījusies labā gaismā, tomēr problēmas nav izteiktas:
“Es nenoliedzu, ka kaut kādas situācijas ir bijušas, jā, bet plašāk es nedrīkstu stāstīt, lai tiešām kāds netiek identificēts no manis teiktā. Mēs dodam savus ieteikumus. Arī šajā gadījumā bija ieteikumi pārvērtēt darba riskus, rast iespēju darbiniekiem saņemt psihologa konsultāciju.”
Ieteikumi pausti skolas direktorei. Vienlaikus Saulītis atzīst, ka inspekcijas iespējas ir ierobežotas.
“Likumā tieši nav noteikts, atrunāts, ka mobings vai bosings, un līdz ar to mēs vairāk mēģinām, protams, noskaidrot to situāciju, ka nevienlīdzīga attieksme. Mums nav pilnvaru aptaujāt kaut kādas trešās personas, kas šajā gadījumā būtu vecāki vai bērni.”
Tātad ne katru situāciju var pierādīt.
Nerod atbalstu arī arodbiedrībā
Jo sevišķi sāpīgi skolotājai bijis, ka pat no atlaišanas pabalsta jāmaksā biedra nauda arodbiedrībai, kā arī publiski organizācija aicina neklusēt par mobingu, bet cerētais atbalsts nav gūts.
Tikmēr Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) priekšsēdētāja Inga Vanaga apgalvo, ka konsultācijas sniegtas telefoniski. Tāpēc nevarot teikt, ka arodbiedrība nav reaģējusi.
“Izprotam, ka tur ir pamatots iesniegums, taču tālākais lūgums nesekoja, lai mēs kā arodbiedrība aizstāvētu cilvēku tad, kad viņš ir saskāries ar darba devēja mobingu, bosingu.”
Nav gan saprotams, kāds vēl iesniegums vajadzīgs, jo Sandras arodbiedrībai sūtītajā vēstulē ir teksts, kurā cita starpā viņa lūdz nodrošināt juridisku un konsultatīvu palīdzību.
Vanaga uzsver, ka vispareizāk ir pirms aiziešanas no darba savākt pierādījumus, lai nav tā, ka viena puse noliedz otras teikto.
“Jo pierādīt šādas situācijas, kurās tiesvedības prakse nav ļoti izplatīta, tas ir sarežģīti. Mums ir arī bijuši gadījumi, kur tiesībsargājošās institūcijas pasaka, ka diemžēl nevar saukt pie atbildības, jo nepietiek pierādījumu, un tāpēc mēs vienmēr sakām: lūdzu, lai šādas situācijas ir vai nu liecinieku klātbūtnē vai pasauciet arodbiedrības cilvēku pie sarunām klāt, vai rakstiski komunicējiet, vai sanāksmēs risiniet šos jautājumus,” skaidro Vanaga.
Tātad vajadzējis vērsties arodbiedrībā pirms atlūguma iesniegšanas.
Arī Vanagai ir informācija, ka konkrētajā vidusskolā ir problēmas kopumā ar sadarbību un vadību un vide būtu jāuzlabo.
Pašvaldība problēmas skolā nesaredz
Tikmēr pašvaldībā uzskata, ka šajā skolā viss kārtībā. Ropažu novada Izglītības, jaunatnes lietu, kultūras un sporta departamenta direktore Sanita Tīberga pauž: “Šobrīd tādas problēmas mēs nesaredzam. Ir ļoti atsaucīga vadītāja, ļoti daudz strādā, viņai kā direktorei šobrīd šeit nav padsmit gadu pieredze, bet tas neliedz novērtēt darbinieku kā labu darbinieku.
Tātad mums ir arī ikgadējā darbinieku novērtēšana, un arī visas šīs novērtēšanas, kas ir bijušas, ir bijušas ar tādu ļoti pozitīvu redzējumu.”
Departamentā Sandras vēstule neesot nonākusi. Tur gan saņemta VDI informācija par veikto pārbaudi. Taču direktore pašvaldībai paudusi citu redzējumu par to, kāpēc Sandra aizgājusi no darba, un Tībergai neesot pamata amatpersonai neticēt.
Pašvaldībai zināms, ka dažos amatos regulāri mainās darbinieki, taču atlūgumu rakstīšanai parasti esot citi iemesli, nevis direktores attieksme.
Kādas ir pedagoģes iespējas šādā situācijā?
Var tiesāties. Tāds bija arī viens no Valsts darba inspekcijas ieteikumiem skolotājai. Taču to viņa nevēlas, lai sargātu savu mentālo veselību. Kā skaidro inspekcijā, saskaņā ar Darba likumu gadījumā, ja pārkāpts atšķirīgas attieksmes aizliegums, kas būtu bosings vai mobings, darbiniekam ir tiesības prasīt zaudējumu atlīdzību un atlīdzību par morālo kaitējumu.
Turklāt nav tā, ka par konkrēto direktori sūdzības saņemtas tikai no sižetā minētās skolotājas.
Kaut pašvaldībā saka, ka darbinieku mainība nav lielāka kā citās skolās, vietnieks audzināšanas jomā – tas ir amats, kurā strādāja konkrētā skolotāja, – mainās gandrīz ik gadu. Tāpat šajā skolā neaizkavējas psihologi.
Darba inspekcijā saņem arvien vairāk sūdzību par mobingu vai bosingu darba vietā
Pagājušajā gadā VDI saņemtas 157 sūdzības par šādu attieksmi darba vietā. Skaitam ir tendence pieaugt. 2021. gadā bija 44 šādas sūdzības.
Iesniegumos par iespējamu nevienlīdzīgu attieksmi darbā lielākoties aprakstītas situācijas, kurās atklājas emocionāla vardarbība, piemēram, emocionāli vardarbīgi kolēģi vai vadītāji, kuri izturas agresīvi, izsaka aizskarošas un pazemojošas piezīmes, izmanto augstāka amata varu, pasliktina konkrēta nodarbinātā situāciju, piemēram, veidojot darbiniekam nepiemērotus darba grafikus, lemjot par prēmiju piešķiršanu.
Nozares, kurās strādājošie visbiežāk vērsušies ar iesniegumu VDI par, iespējams, nevienlīdzīgu attieksmi darbā (t.sk., emocionālu vardarbību, mobingu, bosingu) pēdējo piecu gadu laikā nav mainījušās, tās ir:
• valsts pārvalde un aizsardzība, obligātā sociālā apdrošināšana;
• veselība un sociālā aprūpe;
• vairumtirdzniecība un mazumtirdzniecība, automobiļu un motociklu remonts, kā arī
• izglītība.
Pērn VDI izskatīja 34 iesniegumus no darbiniekiem, kas strādā izglītības nozarē, 26 iesniegumus no tiem, kas strādā vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības, automobiļu un motociklu remonta nozarē, 16 iesniegumus par veselības un sociālās aprūpes nozari, 14 iesniegumus no darbiniekiem, kas strādā valsts pārvaldē un aizsardzībā, obligātās sociālās apdrošināšanas nozarē, 13 iesniegumus no darbiniekiem, kas nodarbināti apstrādes rūpniecībā.
Tātad izglītības joma pērn vismaz šajā ziņā bijusi visproblemātiskākā.
Saulītis vērtē, ka strādājošie arvien vairāk uzdrošinās aizstāvēt savas tiesības uz pozitīvu darba vidi. Viņam gribas cerēt, ka aizvien vairāk sūdzību ir tāpēc, ka pieaug uzticība inspekcijai.
Dažkārt gan gadās, ka darbinieks kā bosingu uztver prasību sasniegt kādus noteiktus darba rezultātus.