Es pamodos no pavisam klusas vibrācijas. Ārā valdīja silts maija nakts klusums, un pa atvērto logu istabā plūda ziedošu ievu smarža. Telefons gulēja uz naktsskapīša vīra pusē, tā ekrāns blāvi izgaismoja tumšo telpu.
Pulkstenis rādīja trīs un divdesmit septiņas minūtes. Es pagriezos uz otriem sāniem – Egīls gulēja dziļā miegā, mierīgi un vienmērīgi elpojot. Telefons atkal klusi noraustījās. Es pastiepu roku un uzmetu skatienu ekrānam. Tur bija ziņa no kontakta, kas saglabāts kā “Valdis (darbs)”:
“Tu guli? Gaidu tevi, tāpat kā vakar. Esmu sailgojusies.”
Es pārsteigta pārlasīju tekstu vēlreiz. “Gaidu tevi, tāpat kā vakar. Esmu sailgojusies.” Sailgojusies? Sieviešu dzimtē? Valdis no darba? Trijos naktī? Manas smadzenes atteicās pieņemt šo informāciju kā kaut ko loģisku. Sirds sāka dauzīties tik stipri, ka likās – Egīls tūlīt pamodīsies no šī trokšņa.
Es piebikstīju vīram pie pleca:
— Egīl, pamosties.
Viņš kaut ko neskaidri nomurmināja un nedaudz pagriezās prom. Es pagrūdu viņu spēcīgāk:
— Egīl! Celies augšā!
Viņš beidzot atvēra acis un miegaini paskatījās uz mani:
— Kas noticis? Kāpēc tu neļauj gulēt?
Es paņēmu viņa telefonu un turēju to tieši viņam priekšā:
— Kas ir šis Valdis, kurš tev raksta trijos naktī un saka, ka ir sailgojusies?
Egīls acumirklī kļuva modrs. Viņš burtiski izrāva telefonu man no rokām un fiksi paskatījās ekrānā. Viņa sejas izteiksme mainījās sekundes laikā. Viņš ātri atbloķēja ierīci, izlasīja ziņu un smagi nopūtās:
— Tas ir par darbu. Valdis droši vien sajauca laiku, izdomāja, ka es vēl neesmu aizgājis gulēt. Viņš reizēm tā mēdz darīt, kad mums ir saspringti projekti maija sākumā pirms atvaļinājumiem.
Es apsēdos gultā, jūtot, kā dusmas sāk aizstāt apjukumu:
— Tur ir rakstīts “sailgojusies”. Kurš vīrietis tā raksta otram vīrietim, un vēl par darba jautājumiem?
Egīls nervozi iesmējās un centās izskatīties mierīgs:
— Tā ir automātiskā labošana telefonā, Maija. Viņš gribēja uzrakstīt “sailgojies pēc darba”. Mēs vakar ilgi spriedām par jauno projektu. Nevajag te meklēt sazvērestības teorijas.
Es skatījos uz viņu un redzēju to, ko viņš mēģināja noslēpt: kā viņš cieši spiež telefonu pie sevis, kā zibenīgi izdomā visabsurdākos skaidrojumus un kā viņa acīs zib nevis neizpratne, bet gan īsta panika.
— Dod man apskatīties jūsu saraksti, — es teicu stingrā balsī.
— Ko? — viņš atvirzījās tālāk gultā. — Tu man vairs neuzticies? Pēc visiem šiem gadiem?
— Dod man to telefonu.
— Maija, tu tiešām to domā nopietni? Nakts vidū taisīsi kaut kādu pratināšanu un rakņāsies pa manu privāto dzīvi?
— Dod. Telefonu. Tagad.
Viņš izleca no gultas, joprojām cieši turot aparātu rokā:
— Zini ko? Es netaisos šito paciest. Tā ir mana personīgā sarakste, un tev nav nekādu tiesību tur līst. Tā ir privātuma pārkāpšana.
Es arī piecēlos:
— Ja tas ir tikai kolēģis, no kā tu baidies? Kāpēc tu vienkārši nevari parādīt tās darba ziņas?
Viņš devās uz durvju pusi:
— Es nebaidos. Es vienkārši netaisos taisnoties kā mazs puika par katru ziņu.
Viņš izgāja no guļamistabas. Es dzirdēju, kā aizcērtas vannas istabas durvis un noklikšķ aizbīdnis. Es apsēdos atpakaļ uz gultas malas un tajā brīdī skaidri sapratu – viņš kaut ko slēpj, un tas nav nekāds “projekts”.
Meklējumi un nepatīkamā patiesība
Nākamajā rītā Egīls aizgāja uz darbu ļoti agri, pat nepasveicinājis mani. Ārā spīdēja spoža pavasara saule, bet manā sirdī bija smagums.
Man bija attālinātā darba diena, tāpēc paliku mājās viena. Domu mākoņi virmoja virs galvas, un es nevarēju koncentrēties nekam citam. Es piesēdos pie sava klēpjdatora un atvēru viņa darba e-pastu.
Paroli es zināju jau sen – viņš pats to bija iedevis pirms gada, kad lūdza palīdzēt sakārtot kaut kādus dokumentus.
Es izskatīju visu saraksti. Nekāda Valda tur nebija. Vispār. Ne viena paša e-pasta no tāda cilvēka. Tad es iegāju viņa sociālo tīklu profilā. Draugu sarakstā es sāku meklēt “Valdi”.
Citi lasaKāpēc sīpoli pūst no iekšpuses – biežākās kļūdas stādīšanā un kā tās novērst
Beigās atradu kādu profilu, kas piesaistīja uzmanību. Bildes bija slēptas, bet galvenais foto bija redzams. Tajā bija sieviete, apmēram trīsdesmit piecus gadus veca, gaišiem matiem, ģērbusies lietišķā kostīmā. Zem bildes paraksts: “Valērija S. Attīstības menedžere”.
Valērija. Nevis Valdis.
Es skatījos ekrānā un jutu, kā iekšā viss sāk salt, neskatoties uz to, ka ārā bija silts maijs. Viņš speciāli bija saglabājis sievietes numuru ar vīrieša vārdu.
Vēl pielicis klāt “darbs” iekavās, lai nekristu acīs. Un tajā pašā naktī, skatoties man acīs, viņš nekaunīgi meloja, ka tas ir kolēģis-vīrietis.
Es tūlīt pat piezvanīju savai labākajai draudzenei Agnesei:
— Agnese, man steidzami vajag ar tevi parunāt. Vari atbraukt?
Viņa bija klāt pēc nepilnas stundas. Es izstāstīju visu hronoloģiskā secībā: nakts ziņu, Egīla reakciju, atrasto Valērijas profilu. Agnese mani uzmanīgi uzklausīja un tad teica to, ko es pati visvairāk baidījos atzīt:
— Maija, izskatās pavisam slikti. “Gaidu tevi, tāpat kā vakar” – tā nekādā gadījumā nav darba sarakste. Tas ir mājiens uz kopā pavadītu laiku.
Es tikai pamāju ar galvu. Dzirdēt to no malas bija vēl nepatīkamāk.
— Mums vajag uzzināt vairāk, — Agnese turpināja. — Vai tev ir pieeja viņa datoram?
— Savu darba datoru viņš parasti atstāj mājās, bet šodien laikam paņēma līdzi, — es nomurmināju.
Agnese palūkojās uz mani:
— Bet telefonu viņš vienmēr nēsā līdzi?
Citi lasaSpraudeņi apsakņojas kā nezāles: vienkāršs triks ar maisiņu un viena svarīga nianse
— Vienmēr. Pat uz dušu iet ar telefonu rokā. Viņš nekad to neatstāj bez uzraudzības.
— Tas ir ļoti slikts rādītājs, — Agnese secināja. — Cilvēki, kuriem nav ko slēpt, parasti tā neuzvedas.
Vakarā viss nāk gaismā
Es nolēmu, ka vakarā man ir jārīkojas. Es nevarēju vairs tēlot, ka viss ir kārtībā. Egīls atgriezās mājās ap astoņiem vakarā. Ārā bija garš, gaišs pavasara vakars, un dārzā ziedēja pirmās tulpes.
Es biju pagatavojusi vakariņas, un mēs sēdējām virtuvē. Viņš runāja par parastām lietām – cik daudz darba, cik noguris viņš ir, kādus plānus vadība kaļ. Es klusēju un gaidīju īsto brīdi.
Pēc ēšanas viņš devās uz dušu. Un te notika kaut kas negaidīts – viņš pirmo reizi atstāja telefonu uz virtuves galda. Es sastingstot skatījos uz to. Vai tā bija viņa neuzmanība, nogurums vai varbūt apzināta pārbaude?
Es piegāju pie galda un paņēmu telefonu. Ekrāns bija aizslēgts. Paroli es nezināju.
Es pamēģināju vienkāršākos variantus – viņa dzimšanas gadu, mūsu kāzu datumu, meitas dzimšanas dienu. Nekas nederēja. Pēc dažiem mēģinājumiem telefons uz laiku nobloķējās.
Tajā pašā brīdī Egīls iznāca no vannas istabas. Viņš ieraudzīja mani ar telefonu rokās un viņa seja acumirklī saspringa:
— Ko tu tur dari?
Es mierīgi noliku telefonu atpakaļ uz galda:
— Mēģināju saprast, kas ir šī Valērija, par kuru tu man meloji.
Viņš pēkšņi kļuva pavisam satraukts:
— Kāda Valērija? Par ko tu runā?
— Tā pati, kura tev naktīs raksta, ka tevi gaida. Tā pati, kuru tu esi nosaucis par Valdi. Es atradu viņu tavos draugos, Egīl. Beidz tēlot muļķi.
Viņš apklusa. Viņš stāvēja virtuves durvīs – vēl mitriem matiem, mājas drēbēs – un vienkārši blenza uz mani, nespēdams izdvest ne skaņas. Tad viņš klusi noteica:
— Tas nav tas, ko tu domā. Viss ir pavisam savādāk.
Es tikai rūgti pasmaidīju:
— Tā laikam ir visu laiku populārākā frāze pasaulē šādās situācijās. Nu tad pastāsti, kas tas ir. Es klausos.
Viņš apsēdās man iepretim un kādu laiku klusēja, skatoties uz savām rokām. Tad viņš sāka runāt:
— Valērija tiešām ir kolēģe. Mēs strādājam pie viena projekta. Jā, mēs sarakstāmies, reizēm pēc darba aizejam iedzert kafiju, apspriežam lietas. Bet tas ir tikai profesionāli.
— “Gaidu tevi, tāpat kā vakar. Esmu sailgojusies” – tas ir profesionāli? — es viņam pārjautāju, vēl joprojām nespējot noticēt viņa nekaunībai.
Viņš aizsedza seju ar rokām:
— Viņa… viņa izrāda man uzmanību. Es to nevaru kontrolēt. Bet es viņai neesmu neko solījis. Tās ir tikai viņas emocijas, nevis manas.
— Un tevi tas apmierina? Tu viņu neapstādini? Tu nepasaki, ka tas nav pieņemami? Tu viņu pat nebloķē, bet tā vietā noslēp viņu zem vīrieša vārda?
Viņš neatbildēja. Es turpināju:
— Un kur tu biji vakar? Tu teici, ka darbā esi līdz desmitiem. Tu biji pie viņas?
Egīls novērsās un skatījās pa logu uz ziedošo dārzu:
— Mēs tikāmies. Bet mēs tikai runājām. Nekas vairāk nebija.
— Tu melo, Egīl. Tu atkal melo.
Viņš pēkšņi uzsprāga:
— Es nemeloju! Starp mums nekas fizisks nav bijis! Es tevi neesmu krāpis tajā ziņā, kā tu to iedomājies!
Es piecēlos:
— Krāpšana nesākas gultā. Tā sākas tajā brīdī, kad tu slēp no sievas tikšanās ar citu sievieti. Kad tu saraksties slepus un bailēs trīci par savu telefonu. Kad tu naktīs lasi šīs ziņas un neko nesaki. Tu esi man melojis katru dienu vairākus mēnešus.
Telefona zvans, kas pielika punktu
Egīls nolaida galvu un klusi nomurmināja:
— Piedod man. Es negribēju, lai tā notiek.
— Par ko tieši tu atvainojies? Par to, ka tevi pieķēra? Vai par to, ko tu darīji aiz muguras?
Viņš pacēla acis, un tajās bija redzams izmisums:
— Es saku patiesību – nekas nopietns starp mums nav bijis! Es apsolu!
Es apsēdos viņam tieši pretī un uzliku roku uz galda:
— Labi. Pierādi to. Piezvani viņai tūlīt pat. Šeit, manā klātbūtnē. Ieslēdz skaļruni un pasaki, ka jūsu saziņa ir beigusies uz visiem laikiem.
Viņš sāka stomīties:
— Tas… tas ir nevajadzīgi. Es nevaru tā vienkārši zvanīt un kaut ko tādu teikt. Tas izskatīsies dīvaini.
— Nevajadzīgi kuram? Tev vai man? Zvani.
Egīls kādu brīdi vilcinājās, bet tad saprata, ka viņam nav izvēles. Viņš paņēma telefonu, atbloķēja to, atrada kontaktu un nospieda zvanīšanas pogu. Ieslēdza skaļruni.
Mēs abi sēdējām pilnīgā klusumā, klausoties garajos gaidīšanas signālos. Tad otrā galā atskanēja sievietes balss, kas skanēja ļoti priecīgi un silti:
— Čau, mīļais! Kas noticis? Tu nevarēji sagaidīt rītu?
Pāršķir lapu, lai lasītu tālāk