Vilki daudziem kļūst par neizbēgamu kaimiņu. Kā prast ar tiem sadzīvot? / Raksts

Vilks ir lielākais suņu ģints dzīvnieks pasaulē un viens no lielajiem plēsējiem Latvijā. Vilki ir bara dzīvnieki. Barā dzīvo galvenais tēviņš un mātīte un viņu pirmā un otrā gada mazuļi. Vilki ir monogāmi, jo savu partneri izvēlas uz visu mūžu. Dabā vilki ir nepieciešami. Zooloģe Inta Lange uzsvēra, ka atšķirībā no cilvēkiem, kuriem medībās nereti patīk nomedīt stiprāko un skaistāko trofeju, vilki izķer vājos, slimos un mazāk attīstos dzīvniekus.

“Vilks ir tāds meža sanitārs. Nosacīti tā ir ļoti laba dabiskā atlase. Viņš izķer visus vājākos, un spēcīgākie izdzīvo un var turpināt dzimtu labākā kvalitātē,”

skaidroja zooloģe.

Novērots, ka vilki, iekļuvuši aplokā, mēdz nokost vairāk aitu, nekā var apēst. Dzīvnieku uzvedības pētnieki skaidro, ka šāds instinkts piemīt visiem plēsējiem un dēvē to par “vistu kūts efektu”. Dabā daudzi zālēdāji vienuviet pārapdzīvo teritoriju, un ar laiku var sākt trūkt barības un izplatīties slimības, kas savukārt ilgtermiņā varētu apdraudēt plēsēju barības krājumus. Tāpēc vilkiem evolūcijas ceļā radusies šāda uzvedība – ieraugot upuru skaitu nedabiskā koncentrācijā, nogalināt pēc iespējas vairāk.   

Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” vadošais pētnieks Jānis Ozoliņš norādīja, ka vilku daudzums Latvijā ir svārstīgs, jo katru gadu trešā daļa vai pat puse no tiem tiek izmedīta, lai regulētu populāciju. Tomēr ilgtermiņā ir manāms pieaugums.

“Ar šī gadsimta sākumu vilku populācija ir vismaz divkāršojusies. Absolūtos skaitļos novērtēt ir diezgan grūti tieši mainīguma dēļ un arī uzskaites sarežģītības dēļ. Pēc mūsu pētījumiem, viņi nepārsniedz tūkstoti, robežās starp 500-900,” sacīja Ozoliņš.

Pētnieks skaidroja, ka viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc vilku populācija ir pieaugusi, ir stingrāks medību regulējums pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā (ES). Otrs iemesls – siltās ziemas veicinājušas zālēdāju savairošanos, kas ir viena no vilku pamatbarībām.

Ozoliņš uzsvēra, ka vilku populācija pieaug visā Eiropā, taču cilvēku vēlēšanās un spēja sadzīvot ar vilku klātbūtni nav mainījusies kopš laika, kad šo plēsēju bija daudz mazāk.

Lai gan vilki parasti izvēlas dzīvot nomaļās vietās – lielos, nepieejamos meža masīvos, cilvēku māju tuvumā tie var atrast pavisam vieglu medījumu.

Aitkopju Annas un Arņa Ginteru saimniecībā ir divi auni, aptuveni 40 aitu mammas un šobrīd arī virkne ar jēriem. Pirms trim gadiem atrasti nokosti trīs aitu tēviņi.

Foto: Vides fakti

Aitu kūtī

“Viņi ganījās upes malā. Upes malu nav iespējams iežogot. Pēc tam atradām apēstos. Izsaucām mednieku, un viņš saka, ka tie ir vilki, kas bijuši,” stāstīja aitkopji.

Kopš tā laika aitu tēviņi jeb teķi dzīvo tikai kūtī. Zaudēt aitu tēviņu ir finansiāli dārgi, jo tas maksā daudz un ir grūti sameklējams, lai ciltsraksti saderētu ar ganāmpulka aitām.

“Var gadīties, ka tajā gadā nebūs piedāvājuma, nebūs tāds teķis, kas ir vajadzīgs. Nevar aplecināt aitas, tev pārtrūkst visa biznesa līnija. Tas ir pamatīgs zaudējums,” skaidroja Anna.

Aitas un citi zālēdāji ir nepieciešami arī bioloģiskās daudzveidības veicināšanai, dabiski noganot pļavas. Tāpēc aitkopji uzskata – ja vienlaikus gribam gan dzīvniekus laukos, gan vilkus, ir jāatrod kāds vidusceļš. Saimnieki skaidroja, ka ne visur ir iespējams uzstādīt žogus. Turklāt žogu izmaksas ir lielas. Savukārt atbalsta programmas bieži vien ir sarežģītas.

“Kā parasti, Eiropas projekti bieži vien ir ar tādiem apgrūtinājumiem, nosacījumiem, ka tev kā mazam aitkopim ir grūti tos izpildīt. Slogs ir pat lielāks nekā ieguvums rezultātā. Tad tu izvēlies riskēt, ar to kas ir. Protams, ka mēs paši apzināmies, ka mums vajadzēs žogus, pašiem ar laiku kaut ko darīt, bet tas būs daudz lēnāk,” atzina Anna.

Ginteri pauda, ka viņiem palīdz sadarbība ar vietējiem medniekiem. No tuvējām ganībām aitas vakarā dzen mājās, taču tās, kas atrodas tālākās ganībās, nav iespējams atgādāt uz kūti.

Foto: Vides fakti

Aitu kūtī

Lai meklētu risinājumu, kā lopkopjiem sadzīvot ar vilkiem, šobrīd 12 Eiropas valstīs zinātnieki veic apjomīgu pētījumu. Problēmas visur ir līdzīgas. Latvija šajā ziņā nav unikāla. Lai gan pētījums vēl ir procesā, pirmie secinājumi ir, ka Latvijā no valsts puses pietrūkst vienoti un pareizi ieteikumi lopkopjiem.

“Silava” vadošais pētnieks Ozoliņš norādīja, ka atbalsti būtu jāizmaksā ļoti precīziem žoga tehniskajiem risinājumiem, lai ir garantija, ka žogs atbaidīs plēsējus: “Pats galvenais ir, lai žogā tiešām plūstu nepieciešamais strāvas spriegums, un stiprums tiktu uzturēts. Tas prasa uzturēšanu, jo sazemējums caur slapju zāli noteikti strāvas spēku mazina.”

Eksperts uzsvēra, ka svarīgi, lai žoga apakšējais vads būtu pietiekami zemu, jo vilks vispirms mēģinās ielīst teritorijā caur apakšu. Žogam nebūt nav jābūt ļoti augstam, tam tikai nedaudz jāpārsniedz viens metrs, taču visam jābūt pareizi uzbūvētam.

Vilki ir ļoti gudri un mācās no savas un citu bara locekļu pieredzes. Taču, ja viens saimnieks izmanto strāvu, bet otrs nē, vilks nevar iemācīties, ka žogs ir bīstams.

“Viņš domā – varbūt man vienreiz nepaveicās, iešu pie cita, un tur viņam atkal paveicas. Tāpēc ļoti būtiska ir saimnieku sadarbība vismaz vietējās komūnas līmenī, lai visi aitkopji izmantotu vienus un tos pašus un efektīvus pasākumus,” skaidroja Ozoliņš.

Par lopkopju un vilku attiecībām pētnieks ir pārliecināts – vēlamies vai to nevēlamies, būs jāiemācās sadzīvot.

Vilki Latvijā ir uz palikšanu. Šobrīd jautājums nav par to, vai tie ir mūsu kaimiņi, bet drīzāk, kā ar tiem sadzīvot. Atbilde uz šo jautājumu vēl tiek meklēta – kā salāgot dabas intereses ar cilvēka interesēm.