Šoseja tajā vakarā brīnumainā kārtā bija gandrīz tukša. Automašīnas pabrauca garām retos uzliesmojumos, lukturi grieza slapjo asfaltu, bet ceļa malā gulēja netīra putra no sniega, putekļiem un melnas zemes
Jānis jau gribēja braukt garām. Tad viņš ieraudzīja, kā mazais radījums mēģina aizrāpot prom no riteņa, un nospieda bremzes. Riteņi nošvīkstēja pret ceļa malu. Viņš nopūtās, ieslēdza avārijas gaismas un izkāpa ārā. Aukstums jutās uzreiz — sejā, pirkstos, zem apkales. Smaržoja pēc benzīna, kūstoša sniega un mitras zāles. Ceļa malā sēdēja koka piciņa, trīcēja un mēģināja pievilkt pie sevis ķepas, it kā gribētu kļūt mazāka. Jānis pietupās.
– Nu, ko tu te, mazais?
Piciņa pagriezās, pagrieza purniņu un smalki iepīkstējās. Kucēns. Uzreiz redzams, kucēns. Tievs, nošņurcis, ar netīru spalvu un ļoti nopietnām acīm, kas pārāk uzmanīgi skatījās uz cilvēku. Viņš paskatījās apkārt. Nekādu māju tuvumā, tikai grāvis, meža josla un smagais ceļa troksnis.
– Nu, un atstāt tevi šeit arī nevar, – viņš nomurmināja sev zem deguna.
Jānis novilka cimdu, uzmanīgi palika apakšā plaukstu. Radījums sākumā atrāvās, bet pēc tam tomēr iebāza pirkstos savu auksto degunu. Palaizīja vienu reizi, it kā pārbaudītu. Un tas kaut kāda iemesla dēļ galīgi visu izšķīra. Viņš ietina atrasto kamoliņu vecā pledā, ko vadāja bagāžniekā bojājumu un nakšņošanas gadījumiem mašīnā, un nesa uz salonu. Mazais gandrīz neko nesvēra. Tikai trīcēja tā, ka caur audumu tas bija jūtams labāk, nekā ja tas gulētu tieši uz plaukstas.
Mašīnā zvēriņš ātri nomierinājās. Sākumā šņaukājās, pēc tam saritinājās kamoliņā uz pleda un aizmiga, piespiedis purniņu pie viņa piedurknes. Jānis skatījās uz viņu pie katra luksofora. Uz mājām viņš brauca vairs ne tik steidzīgi. Dzīvoklis viņu sagaidīja ar klusumu. Jānis noklikšķināja slēdzi, iemeta atslēgas trauciņā un uz sekundi sastinga priekšnama vidū. Uz grīdas bija auksts.
Viņš nolika kasti ar atradumu pie radiatora, ielēja vāciņā siltu ūdeni un pameklēja kaut ko ēdamu. Atrada vārītas vistas gabalu, sasmalcināja to un pabīdīja tuvāk. Mazulis uzmanīgi pacēla purniņu. Deguns viņam bija šaurs, ausis pārāk lielas, bet acis spīdēja tik mīļi, ka Jānis tikai pēc tam pamanīja, kā dīvaini tās novietotas uz purna.
– Ēd, – teica Jānis.
Zvēriņš paostīja vistu, nošķaudījās, atkāpās pāris soļus un atkal blenza uz viņu. Jānis pasmīnēja.
– Neuzticies, ja?
Attēlam ir tikai ilustratīva nozīme
Kamoliņš atbildēja ar īsu pīkstienu un pēkšņi, aizmirsdamies, ieķēra pleda malā ar zobiem. Tas šķita mīļi. Tālāk viss kļuva vienkāršāk, nekā tam vajadzēja būt. Atradums ēda, sildījās, gulēja blakus radiatoram, bet Jānis pirka viņam pienu, mīksto barību un kastes ar augstām malām, lai tas neizlēktu ārā. Viņš pat telefonā nofilmēja, kā tas smieklīgi cilā ķepas pa grīdu, un nosūtīja Leldei īsu video. Atbilde atnāca ātri:
Citi lasaAug tepat aiz sētas, bet spēcina tomātus: iemet tos bedrītē pirms stādīšanas
“Tu esi pārliecināts, ka tas ir suns?”
“Esmu pārliecināts,” uzrakstīja Jānis.
Un pat pasmaidīja, jo bija pārliecināts. Pirmās nedēļas kucēns uzvedās kā parasts, palaidnīgs mazulis. Vandīja zeķes no koridora. Līda zem dīvāna un nenāca ārā, kamēr Jānis nesāka viņu saukt. Grauza kastes stūri. Gulēja pie kājām, saritinājies siltā kamoliņā. Dažreiz viņš naktīs žēlabaini īdēja, un Jānis cēlās, gāja uz virtuvi, nolika viņam bļodiņu ar barību, un pēc tam sēdēja blakus uz taburetes un klausījās, kā dzīvoklī čab maza dzīvībiņa. Lelde iegriezās kādā vakarā un no pārsteiguma pacēla uzaci, redzot, kā zvēriņš skraida pa istabu.
– Viņam ir dīvains purns, – viņa teica.
– Šķirnes, – Jānis nomurmināja.
– Šķirnes kas?
Viņš pamāja ar roku.
– Jā, kāda starpība.
Lelde pasmīnēja, novilka mēteli un pietupās blakus, lai pastieptu pirkstus. Zvēriņš uzreiz atlēca atpakaļ, pūta un, kā par spīti, aizvilka viņas šalli zem skapja.
– Ļoti audzināts kucēns, – viņa sausi noteica.
Jānis tikai atmeta ar roku. Bet jau toreiz iekšā kaut kas nedaudz ieķērās. Ne trauksme, nē. Drīzāk viegla, gandrīz smieklīga neērtība. Pēc tam sākās sīkumi. Sākumā viņš koridorā atrada apbružātu stūri apavu kastei. Pēc tam — zobu pēdas uz skapja roktura. Pēc tam — tievas skaidas no taburetes koka kājas. Viņš rājās, lika kastes augstāk, novāca apavus, aizslēdza atkritumu tvertni. Zvēriņš pretī skatījās uz viņu ar tik nevainīgu izskatu, ka Jānim pat kļuva kauns par savām dusmām.
Citi lasaTikai 2 karotes šī līdzekļa – un pat pelēkas zeķes atkal spīdēs kā jaunas
But kādu dienu viņš pamodās no labai dīvaina trokšņa virtuvē.
Tur, puskrēslā, sēdēja vairs ne piciņa no šosejas. Viņa priekšā sēdēja zvēriņš — izstiepts purns, šauras ķepas, kupla aste un tās pašas pārāk uzmanīgās ausis. Ne kas cits kā lapsēns. Lapsēns sastinga ar maizes gabalu zobos un paskatījās uz Jāni tā, it kā būtu pieķerts pie kaut kā pilnīgi dabiska. Jānis sastinga uz sliekšņa. Pēc tam pamirkšķināja acis. Pēc tam vēlreiz.
– Tu… kas esi?
Lapsēns nošķaudījās un, it kā par spīti, nesteidzīgi pabeidza košļāt maizi. Jānis sajuta, kā pār muguru lēni pārskrien aukstums. Nākamajā dienā viņš ielīda internetā. Ielika fotoattēlu. Sākumā lasīja tāpat vien, bez panikas. Pēc tam ar pieaugošu aizkaitinājumu. Pēc tam jau ar nepatīkamu sajūtu, ka vārdi ekrānā negrib salikties ērtā bildē. “Izskatās pēc lapsēna.” “Ticams, ka savvaļas īpatnis.”
“Nedrīkst turēt mājās.” “Steidzami jāvēršas specializētā organizācijā.” Viņš pārlasīja visu trīs reizes. Pēc tam apsēdās uz dīvāna malas un blenza uz zvēriņu, kurš tikmēr stāvēja uz palodzes un mēģināja nokost gabalu no aizkara.
Citi lasaTo zina retais: kuras virtuves ierīces nekad nevajadzētu atstāt rozetē
– Ko tu man te esi sarīkojis, ā?
Lapsēns pagrieza galvu. Un, kā tīšām, nožāvājās, parādot asos, sīkos zobus. Jānis sākumā neticēja. Pēc tam negribēja ticēt. Pēc tam ilgi staigāja pa dzīvokli, ieklausoties katrā skaņā, it kā, ja neskatīsies tieši virsū, patiesība izzudīs pati no sevis. Bet patiesība neizzuda. Tā tikai vairojās. Uz durvju ailes jau bija jauna zīme. Pie televizora kabeļa rēgojās apgrauzts vads. No apavu kastes bija palikušas tikai kartona druskas. Uz krēsla dižojās izplēsts caurums.
Vannas istabā lapsēns kādu dienu bija pamanījies tualetes papīra rulli izritināt tā, ka baltās joslas stiepās pa grīdu kā mazas dabas katastrofas pēdas. Jānis sēdēja visam tam pa vidu un jutās nevis dusmīgs, pat ne apmulsis. Drīzāk piekrāpts. Bet vai gan varēja dusmoties uz to, kuru pats pacēla no ceļa, kad tas trīcēja un gandrīz neelpoja? Viņš sabužināja matus, paskatījās uz savām rokām un klusi nopūtās.
– Nu gan es esmu muļķis.
Lelde vairs nejokoja. Viņa atbrauca, apskatīja saplēsto galda kāju, pārgrauzto vadu un nagu pēdas uz palodzes, pēc tam akurāti noņēma brilles un teica:
– Tas nav kucēns.
Jānis klusēja.
– Jāni, tā ir lapsa.
Viņš apsēdās uz taburetes.
– Nu, tagad jau es arī pats sapratu.
– Pagaidām par vēlu.
Viņas balsī nebija izsmiekla. Tikai noguris, pieaugušo “es taču teicu”, kas vienmēr izklausās nepatīkami. Jānis paberzēja seju ar plaukstu.
Citi lasaSkaitļu maģija: kāpēc tieši dzimšanas gada pēdējam ciparam ir tik liela ietekme uz cilvēka dzīvi
– Un ko man tagad darīt, izmest viņu ārā?
– Nē, protams.
– Ko tad?
Lelde paskatījās uz lapsēnu, kurš tajā brīdī sēdēja zem galda un grauza paklāja malu.
– Uz patversmi.
– Kādu patversmi?
– Savvaļas dzīvniekiem. Normālu. Kur viņam iemācīs dzīvot tā, kā viņam vajag, nevis tā, kā ērti tev.
Vārds “ērti” aizskāra īpaši. Jānis gribēja iebilst, pateikt, ka viņš taču rūpējās, baroja, nedarīja pāri, nepameta. Bet, jo ilgāk viņš klusēja, jo skaidrāk saprata, ka Leldei ir taisnība, bet vienkāršā faktā: dzīvoklis nav mežs, un lapsēns nav suns. Viņš nebija vainīgs pie tā, kā kļūdījās. Bet atbildēt par kļūdu tik un tā nācās viņam. Patversmē smaržoja pēc siena, zālēm, mitras spalvas un tīrības, kas kaut kāda iemesla dēļ tikai vēl vairāk atgādināja par šķiršanos.
Jānis vadīja mašīnu klusējot. Lapsēns sēdēja transportēšanas kastē aizmugurējā sēdeklī un laiku pa laikam klusi pīkstēja, it kā justu, ka ceļš šoreiz nav uz viņa mājām. Pie vārtiem viņu sagaidīja sieviete siltā jakā un augstos zābakos.
– Atvedāt mazo? – viņa mierīgi pajautāja.
Jānis pamāja ar galvu.
– Lapsēns?
Viņš nopūtās.
– Jā.
Sieviete nebrīnījās. Tikai uzmanīgi paņēma kasti. Jānis stāvēja blakus, kamēr viņa kaut ko stāstīja par ēdināšanu, adaptāciju, pēc tam izdzirdēja savu vārdu it kā no tālienes, kad parakstīja papīrus. Lapsēns skatījās uz viņu caur režģi. Ne žēlabaini. Vienkārši uzmanīgi.
Un tieši tas izrādījās pats smagākais…
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk